Arturs - MARAKOTA BEZDIBENIS

Šais pirmajās nedēļās es centos sadraudzēties ar Mara­kotu, bet tas nebija viegls uzdevums. Pirmkārt, viņš vienmēr ir pilnīgi nogrimis domās un bezgala izklaidīgs. Jūs droši vien atceraties, kā Jums bija jāpasmaida, kad viņš lifta zēnam sniedza peniju, domādams, ka atrodas tramvajā. Pusi laika viņš gremdējas pārdomās un diezin vai pat apzinās, kur atrodas un ko dara. Otrkārt, Mara- kots izturas ļoti noslēpumaini. Viņš nemitīgi darbojas ar papīriem un kartēm, kurus, man ienākot kajītē, noglabā. Esmu cieši pārliecināts, ka šim vīram ir padomā kāds slepens plāns, bet, kamēr vien mums būs paredzēts vēl iegriezties kādā ostā, viņš to neizpaudīs. Tāds iespaids man radies, un es pārliecinājos, ka Bills Skenlens ir tais pašās domās.

— Klau, mister Hedlij,— viņš kādu vakaru mani uzru­nāja, kad es sēdēju laboratorijā, noteikdams sāļumu mūsu hidrogrāfiskajās zondēšanās iegūtajiem parau­giem,— kā jums rādās, kas vecajam aiz ādas? Ko viņš domā darīt?

— Manuprāt,— es atbildēju,— mēs darīsim to, ko pirms mums darījis «Challenger» un ducis citu pētniecī­bas kuģu,— atklāsim dažas jaunas zivju sugas un atzīmē­sim jaunas straumes dziļuma kartēs.

— Nekā tamlīdzīga!— viņš teica.— Ja jūs šitā domājat, jums būs vēlreiz jāmin. Vispirms, kādam nolūkam es te esmu?

— Gadījumam, ja mašīnas sabojājas,— es ieminējos.

— Ko nu mašīnas! Par kuģa mašīnām atbild skots Maklarens, inženieris. Nē, ser, kāda nieka tvaika vinčas dēļ Meribenks nebūtu komandējis savu labāko mehāniķi. Ne jau par velti man nedēļā noskaita piecdesmit dolārus. Nāciet līdzi, un es jums atdarīšu acis.

Izņēmis atslēgu no kabatas, viņš laboratorijas diben- sienā atslēdza durvis. Izgājuši pa tām, mēs nokāpām kravas telpas nodalījumā, kurā nebija gandrīz nekā — ti­kai četri prāvi, milzu kastēs iesaiņoti un ar salmiem daļēji piesegti spoži priekšmeti. Tās bija gludas tērauda plāksnes ar bultām un kniedēm gar malām. Katra plāk­sne bija apmēram desmit kvadrātpēdu liela un pusotras collas bieza, ar apaļu caurumu vidū, kura diametrs varēja būt kādas 18 collas.

— Kas, pie joda, tas tāds?— es vaicāju.

Redzot manu izbrīnu, Billa Skenlena jocīgajā sejā — viņš reizē atgādina gan varietē klaunu, gan bok­seri — pavīdēja smīns.

— Tas ir mans lolojums, ser,— viņš paziņoja.— Jā gan, mister Hedlij, šā priekšmeta dēļ esmu šeit. Tam ir vēl tērauda grīda. Tā atrodas tur tai lielajā kastē. Un ir arī jumts, tāds kā velvēts, ar lielu gredzenu galā ķēdes vai tauvas piestiprināšanai. Un tagad palūkojieties te, uz kuģa grīdu.

Es ieraudzīju kvadrātveidīgu koka platformu, ar skrū­vēm katrā stūrī, kuras liecināja, ka tā ir atdalāma.

^— Kuģim ir dubultdibens,— Skenlerts paskaidroja. — Var jau būt, ka vecajam visi nav mājās, bet var būt arī, ka viņam paurī ir vairāk, nekā mums zināms, taču, ja es pareizi saprotu, viņš grib uzbūvēt kaut ko līdzīgu ista­bai — arī logi tepat glabājas — un nolaist to okeānā caur šo lūku kuģa dibenā. Viņam te ir elektriskie starmeši, un iespējams, ka viņš gatavojas tos spīdināt pa apaļajiem iluminatoriem, lai redzētu, kas notiek apkārt.

— Ja tas vien viņam padomā, varēja tvaikonī iebūvēt caurspīdīgu grīdu,— es sacīju.

— Labi pateikts,— Bills Skenlens teica, pakausi kasī­dams.— Es nekādi netieku gudrs. Skaidrs ir vienīgi tas, ka esmu atsūtīts viņa rīcībā, lai kā vien spēdams palīdzētu tikt galā ar šo nolādēto, stulbo ierīci. Līdz šim viņš nav bildis ne vārda un es darīju tāpat, bet nu gribu te paokšķerēt un, ja man pietiks laika, uzzināšu visu, ko vien var izdibināt.

Tā es pirmo reizi saskāros ar mūsu noslēpumu. Tad mēs iebraucām vētru joslā un pēc tam atkal dabūjām noņem­ties ar dziļūdens tralēšanu ziemeļrietumos no Džubas raga, tūlīt aiz kontinenta nogāzes, ar ūdens temperatūras mērīšanu un sāļuma noteikšanu. Ir ārkārtīgi aizraujoši zvejot dziļajos ūdeņos ar Petersona trali, kurš 20 pēdu platumā aprij visu, kas tam gadās ceļā,— reizēm no ceturtdaļjūdzes dziļuma izceldams vienu zivju lomu, bet no pusjūdzes — pavisam citādu, jo okeāna slāņi ar saviem iemītniekiem ir tikpat atšķirīgi kā kontinenti. Dažkārt no okeāna dibena mēs izceļam kādu pustonnu sārta recekļa — dzīvības jēlmateriāla — vai arī dukuru ar pteropodu dūņām, kuras, kā rādīja mikroskops, sastāv no miljoniem sīku, apaļu, porainu lodīšu, ko satur kopā aiņorfa masa. Es Jūs negarlaikošu ar visiem šiem brotuiī- diem un makruzīdiem, ascīdijām un holotūrijām, polizo- jiern un adatādaiņiem, bet varat man ticēt, ka jūra dod bagātu ražu un mēs bijām čakli tās ievācēji.

Taču man pastāvīgi bija tāda sajūta, ka Marakotu šis darbs neaizrāva un ka šo savādo, garo, šauro ēģiptiešu mūmijas galvu nodarbināja pavisam citi plāni. Tas viss man šķita pārbaude cilvēkiem un lietām pirms īstā darba sākšanas.

Kad biju nonācis līdz šai vietai vēstulē, nokāpu krastā, lai vēl pēdējo reizi izkustinātu kājas, jo rīt agri no rīta mēs dosimies ceļā. Un labi vien bija, ka tā darīju, jo krastmalā gāja vaļā šausmīgs ļembasts, kura centrā atradās Marakots un Bills Skenlens. Bills ir diezgan liels kauslis, un viņam, kā viņš pats saka, ir nejauki smagas dūres, taču, kad ap viņiem drūzmējās kāds pusducis spāniešu ar nažiem rokās, tas nemaz neizskatījās jauki un bija pēdējais laiks man iejaukties. Šķiet, doktors bija salīdzis tā saucamo kebu un apbraukājis pusi no salas, iepazīdamies ar tās ģeoloģiju, bet pilnīgi aizmirsis, ka viņam nav līdzi naudas. Kad pienāca maksāšanas brīdis, viņš šiem iedzimtajiem nekādi nevarēja izskaidrot situā­ciju, un važonis garantijai pakampa profesora pulksteni. Tad sāka rīkoties Bills Skenlens, bet viņi abi būtu nogāzti zemē un viņu muguras sadurstītas kā adatu spilveni, ja es nebūtu konfliktu likvidējis, pāris dolāru samaksādams važonim un piecus dolārus sāpjunaudas izsniegdams puisim ar zilumu zem acs. Tā viss beidzās labi, un Marakots kļuva cilvēciskāks kā jebkad. Kad uzkāpām uz kuģa, viņš iesauca mani mazajā kajītē, ko ir rezervējis pats sev, un pateicās.

— Starp citu, mister Hedlij,— viņš teica,— kā es noprotu, jūs neesat precējies?

— Nē,— es atbildēju,— neesmu.

— Jums nav neviena apgādājamā?

— Nē.

— Labi!— viņš sacīja.— Es līdz šim nerunāju par šā brauciena mērķi, jo man bija savi iemesli to turēt noslēpumā. Viens no tiem bija bailes, ka man var kāds aizsteigties priekšā. Tam, kas izpauž savus zinātniskos plānus, var klāties tā kā Skotam. Būtu Skots tā slēpis savus nodomus, kā es, viņš un nevis Amundsens būtu pirmais nokļuvis uz Dienvidpola. Jāsaka, ka mans mērķis nav mazāk svarīgs par Dienvidpolu, un tāpēc es klusēju. Bet nu ir pienācis mūsu lielā piedzīvojuma priekšvakars un neviens konkurents vairs nepagūs nozagt manus plānus. Rīt mēs dosimies pretim mūsu īstajam mērķim.

— Un kāds tas ir?— es vaicāju.

Marakots paliecās uz priekšu, viņa askētiķa seja kaisa fanātiskā jūsmā.

— Mūsu mērķis,— viņš teica,— ir Atlantijas okeāna dibens.

Un te nu man nāktos vēstījumu pārtraukt, jo Jums droši vien, tāpat kā man, aizrāvās elpa. Būtu es stāstu rakstnieks, man tieši šai vietā vajadzētu pielikt punktu. Bet, tā kā esmu tikai notikumu hronists, varu pastāstīt, ka uzturējos vēl vienu stundu vecā Marakota kajītē un uzzināju daudz jauna, par ko vēl pagūšu Jums uzrakstīt, pirms pēdējā krasta laiva dosies prom.