Arturs: MARAKOTA BEZDIBENIS

Kādu laiku mums visiem, šķiet, bija vienāda sajūta. Neko negribējās ne darīt, ne redzēt, gribējās tikai mierīgi sēc ', mēģinot saprast šo brīnumu — to, ka mēs atroda­mies t ļsaules lielākā okeāna vidū. Taču drīz vien mūs pie logiem pievilināja neparastā ainava, ko visos virzienos apgaismoja spuldzes.

Mēs »ijām nolaidušies garu aļģu («Cutleria multifida,» sacīja Marakots) lauciņā, un to dzeltenās bārkstis, kādas dziļjūras straumes šūpotas, viļņoja ap mums, gluži kā koku zari vasaras vēsmā. Tās nebija tik augstas, lai aizsegtu mums skatu, taču to garās, platās lapas, tumši zeltainas spuldžu gaismā, reizēm noplandīja acu priekšā. Zem tām melnoja izdedžu kaudzītēm līdzīgi ciņi, kas bija tik biezi nosēti skaistiem krāsainiem jūras dzīvnieci­ņiem — holotūrijām, ascīdijām, ehinijām un adatādai- ņiem —, kā pavasaros Anglijas krasti mēdz būt nokaisīti hiacintēm un prīmulām. Sīs dzīvās jūras puķes, koši sarkanas, spilgti purpursārtas un maigi rožainas, bagā­tīgi klāja ogļu melno fonu. Šur un tur no tumšo klinšu spraugām rēgojās laukā lieli sūkļi, un dažas zivis — vi­dēji dziļo slāņu iemītnieces — kā krāsaini zibšņi šaudījās pa mūsu spilgtās gaismas apli. Mēs kā apburti vērojām šo pasakaino ainavu, kad no caurules atskanēja norūpēju­sies balss:

— Nu, kā jums patīk tur dziļumā? Vai viss ir kārtībā? Nepalieciet pārāk ilgi, jo barometrs krīt, un tas man nemaz nepatīk. Vai jums gaisa pietiek? Vai varam vēl ko darīt jūsu labā?

— Viss kārtībā, kaptein!— moži atsaucās Marakots. — Mēs nebūsim ilgi. Jūs labi apkalpojat mūs. Mēs jūta­mies tikpat ērti kā savā kajītē. Tagad virziet mūs lēnām uz priekšu.

Mēs bijām nokļuvuši luminiscējošo zivju joslā un, izslēguši gaismu, absolūtā tumsā — tādā tumsā, kur jutīgā fotoplatē stundas laikā nebūtu iespiedušās pat ultravioleto staru pēdas,— ar interesi vērojām fosforescē- jošos okeāna iemītniekus. Uz melnā, samta aizkaram līdzīgā fona nemitīgi kustējās sīki, spoži gaismas pun­ktiņi, atgādinādami naktī braucoša okeāna lainera gaiši mirdzošo iluminatoru rindas. Kāds briesmīgs radījums, gluži kā bībeles stāstā, tumsā grieza savus zaigojošos zobus. Kādam citam bija gari zelta taustekļi, un vēl citam virs galvas plīvoja liesmu vainags. Cik tālu vien sniedzās skatiens, tumsā zibsnīja mirdzoši punktiņi, ik­viens no šiem sīkajiem organismiem bija aizņemts pats ar sevi, droši apgaismodams sev ceļu, gluži kā taksometri Strendā vakaros pēc teātru slēgšanas.

Drīz vien mēs atkal ieslēdzām gaismu, un doktors sāka aplūkot okeāna dibenu.

— Kaut arī mēs esam dziļi, tomēr ne tik dziļi, lai iegūtu raksturīgos okeāna zemāko slāņu iežus,— viņš teica.— Mēs tos nekādi nevaram aizsniegt. Iespējams, ka citu reizi, ar garāku tauvu .. .

— Izmetiet to no galvas!— iebrēcās Bills.— Aizmir­stiet to!

Marakots smaidīja.

— Jūs drīz pieradīsiet pie dziļuma, Skenlen. Šī nebūs mūsu vienīgā nolaišanās.

— Velns parāvis, ko jūs runājat!— Bills dārdināja.

— Tas nenodarbinās jūsu domas vairāk kā nokāpšana «Stretfordas» kravas telpā. Jūs redzēsiet, mister Hedlij, ka pamatu šeit, cik nu vērojams caur ūdensaugu un kramaino sūkļu biezokņiem, veido pumeks un melnais bazalts. Tas norāda uz kādu ļoti senu vulkānisku procesu un, liekas, apstiprina manu sākotnējo uzskatu, ka šī klints ir vulkāniska veidojuma daļa, bet Marakota bezdi­benis (pēdējos vārdus viņš sevišķi izcēla)— kalna ārējā nogāze. Man iešāvās prātā, ka interesanti būtu mūsu kabīni lēnām virzīt uz priekšu līdz bezdibeņa malai un apskatīt, kādi ieži tur ir. Es paredzu, ka mēs ieraudzīsim grandiozu, stāvu krauju, kas gandrīz perpendikulāri iestiepsies okeāna pašā dziļākajā vietā.

Šis eksperiments man likās bīstams, jo kas varēja zināt, cik ilgi mūsu ne visai resnā kabeļtauva izturēs sānu kustības slodzi, taču, ja vajadzēja izdarīt kādu zināt­nisku novērojumu, Marakotam briesmas — vai nu tās draudēja viņam pašam, vai kādam citam — vienkārši neeksistēja. Es aizturēju elpu, un, cik varēju manīt, to pašu izdarīja arī Bills Skenlens, kad mūsu tērauda čaula, pašķirdama ūdensaugu viļņojošās lapas, lēni sakustējās. Tas liecināja, ka tauva ir stingri nostiepta. Taču tā lieliski izturēja slodzi, un, gluži nemanāmi paātrinot gaitu, mēs sākām slīdēt virs okeāna dibena. Marakots, turot rokā kompasu, pa telefonu deva norādījumus attie­cībā uz kustības virzienu, palaikam pavēlēdams kabīni pacelt augstāk, lai izvairītos no kāda šķēršļa mūsu ceļā.

— šī bazalta klints nevar būt vairāk kā jūdzi plata,— viņš skaidroja.— Pēc mana aprēķina, bezdibenis atrodas uz rietumiem no tās vietas, kur mēs nolaidāmies. Tādā gadījumā mēs to drīz vien sasniegsim.

Mēs neapstādamies slīdējām pa vulkānisko līdzenumu, kas bija apaudzis viļņojošām, zeltainām aļģēm un ko rotāja fantastiski dabas veidojumi kā krāšņi dārgakmeņi ahātu ietvarā. Piepeši doktors piesteidzās pie telefona.

— Apturiet!— viņš kliedza.— Mēs esam klāt!

Milzīga aiza pēkšņi pavērās mūsu skatienam. Vieta

bija baismīga — kā murgu vīzija. Melnas, spīdīgas ba­zalta klintis traucās stāvi lejup nezināmajās dzīlēs. Gar klinšu malām viegli līgojās bārkstainās laminārijas kā papardes, kas pārkārušās pār aizas malu zemes virsū, bet zem šīs nemitīgi ņirbošās un trīsošās apmales pletās vienīgi bezdibeņa melnās, spožās sienas. Klints mala aizliecās prom no mums, bet bezdibeņa platums nebija nosakāms, jo spuldžu gaisma nespēja izlauzties cauri tumsai, kas pletās mūsu priekšā. Lūkasa signāllampu pavēršot lejup, tā raidīja garu paralēlu, zeltainu staru kūli arvien zemāk, zemāk, zemāk, līdz to aprija lejā drausmīgās aizas melnums.

— Tas tiešām ir apbrīnojami!— iesaucās Marakots, lū­kodamies laukā ar apmierināta īpašnieka izteiksmi kal­snajā, enerģiskajā sejā.— Man nav jāsaka, ka daudzkārt ir konstatēti lielāki dziļumi. Pie Ladronu salām atrodas 26 tūkstoš pēdu dziļais Celindžera bezdibenis, pie Filipī­nām — 32 tūkstoš pēdu dziļais Planētas bezdibenis un vēl daudzi citi, bet Marakota bezdibenis, iespējams, izceļas ar savu nogāzes stāvumu un ir ievērojams arī tāpēc, ka to nav pamanījuši daudzi jo daudzi pētnieki hidrogrāfi, kas sastādījuši Atlantijas okeāna kartes. Diezin vai jāšau­bās

Viņš aprāvās teikuma vidū, un viņa sejā sastinga kāpināta interese un pārsteiguma izteiksme. Bills Sken­lens un es, raudzīdamies viņam pār plecu, vai pamirām izbailēs no tā, kas pavērās mūsu skatienam.

Liels dzīvnieks peldēja augšup pa gaismas tuneli, ko mūsu spuldzes bija izveidojušas aizā. Dziļi lejā, kur gaisma izzuda bedres tumsā, bija neskaidri saredzams, ka tur zvalstās un cilājas kāds milzīgs ķermenis, lēni virzīda­mies augšup. Neveikli airēdamies, vieglas mirgoņas ie­skauts, tas lēni cēlās pretim bezdibeņa malai. Kad dzīv­nieks piepeldēja tuvāk un atradās tieši staru kūlī, mēs varējām skaidrāk saskatīt tā drausmīgos apveidus. Tas bija zinātnei gluži nezināms zvērs, taču atgādināja daudzas mums pazīstamas būtnes. Garāks par milzu krabi un īsāks par gigantisku omāru, tas vairāk līdzinā­jās vēzim ar divām milzīgām, uz abām pusēm izstieptām knaiblēm un pāri sešpadsmit pēdu garu taustekļu, kas vibrēja dzīvnieka blāvi melno, nikno acu priekšā. Gaiši dzeltenās bruņas bija ap 10 pēdu platas, bet visa nezvēra garums, neskaitot taustekļus, droši vien sasniedza 30 pēdas.