Arturs Klarks - DELFĪNU SALA

Nu ko, sauss viņš jau nu nebija, bet drīz viņam, bez šaubām, kļūs auksti. Vējš, pūšot viņa slapjajās drēbēs, lika sajust nepatīkamu drēgnumu, bet līdz saullēktam ar to bija jāsamierinās. Džonijs palūkojās pulkstenī un nemaz nelikās pārsteigts, redzot, ka tas ap­stājies. Bet arī tam vairs nebija nozīmes, jo zē­nam ienāca prātā, ka kopš tā brīža, kad viņš uzzagās uz nelaimīgās «Svētās Annas», viņš noteikti jau ir šķērsojis vairākas laika zo­nas. Tādējādi viņa pulkstenis tagad būtu vismaz sešas stundas ātrāks.

Trīcošais Džonijs gaidīja uz nelielā plosta, vērodams, kā riet mēness, un ieklausīdamies jūras trokšņos. Lai gan zēns bija nobažījies, tomēr viņš nebija vairs tik ļoti izbijies. Viņš jau tik daudz reižu bija par mata tiesu izglābies, ka gribot negribot sāka justies drošībā. Lai gan nebija ne pārtikas, ne dze­ramā ūdens, tuvākajās dienās briesmas ne­draudēja. Par tālāko Džonijs vairījās domāt.

Mēness slīdēja zemāk, un nakts kļuva tumšāka. Sev par izbrīnu Džonijs ievēroja, ka ūdens virsma mirgo, pārklāta ar miljoniem mikroskopisku uguntiņu. Tās iedegās I un nodzisa līdzīgi signālugunīm un veidoja ļ aiz plosta mirdzošu sliedi. Kad viņš iemērca ūdenī roku, likās, ka no pirkstiem pil uguns lāses.

Skats bija tik brīnišķīgs, ka zēns uz mirkli aizmirsa briesmas. Viņš bija dzirdējis, ka jūrā eksistē spīdoši kukainīši, bet nekad ne­bija domājis, ka to varētu būt tādas miriā- des. Pirmo reizi Džonijs ielūkojās brīnišķī­gajā un noslēpumainajā elementā, kas klāja trīs ceturtdaļas zemeslodes un kura varā viņš pašreiz atradās.

Mēness skāra apvārsni, kādu brīdi, šķiet, karājās virs tā un tad pazuda. Debesīs virs Džonija liesmoja vecie zvaigznāji un jaunās zvaigznes, kuras tur bija ielicis cilvēks piec­desmit' gadu laikā, kopš tas bija uzdrošinā­jies spert soli kosmosā. Bet neviena no tām nebija tik spoža kā tie miljardi, pa kuriem kā pa ugunīgu ezeru peldēja plosts.

Pat pēc tam kad mēness bija norietējis, laiks līdz pirmajiem ausmas vēstnešiem likās ilgstam veselu mūžību. Beidzot Džonijs ieraudzīja austrumos vāju atblāzmu, kāri vē­roja, kā tā izplešas gar apvārsni, un juta, kā dauzās viņa sirds, zeltainajam saules dis­kam parādoties pamalē. Dažās sekundēs de­bess un jūras zvaigznes izgaisa kā nebiju­šas. Sākās jauna diena.

Džonijs nebija paguvis izbaudīt saullēkta skaistumu, kad viņš ieraudzīja kaut ko, kas laupīja visas ar šo rītu saistītās cerības. Ar ātrumu un nolūkiem, kas stindzināja asinis, tieši no rietumiem uz viņa pusi traucās des­mitiem pelēku trīsstūrainu peldspuru.

Spurām ar neticamu ātrumu šķeļot ūdeni un tuvojoties plostam, Džonijam atmiņā uz­peldēja kādreiz lasītie šausmīgie nostāsti par haizivīm un avarējušiem jūrniekiem. Viņš savilkās kamoliņā, pūlēdamies aizņemt pēc iespējas mazāk vietas kastes centrā. Tā nemierīgi gāzelējās, un zēns saprata, cik niecīgs grūdiens vajadzīgs, lai to apgāztu. Pats sev par izbrīnu viņš sevišķu baiļu ne­juta, bija tikai savāda, stinga nožēla un ce­rība, ka, ja tiešām notiks ļaunākais, tad tas viss ātri būs cauri. Bez tam bija žēl, ka ne­viens nekad neuzzinās, kas ar viņu noticis …

Drīz ūdens ap plostu mudžēja no spīdī­giem, gludiem, pelēkiem ķermeņiem, kas gra­ciozi šaudījās pa ūdens virsmu. Džonijs gan­drīz neko nezināja par jūras iemītniekiem, bet katrā ziņā haizivis tā nepeldēja. Bez tam šie dzīvnieki elpoja gaisu, tāpat kā viņš: tiem peldot garām, varēja dzirdēt krākšanu, un zēns ievēroja arī atveramies un aizveramies nāsis. Kā tad, tie taču bija delfīni!

Džonija sasprindzinājums atslāba, un viņš vairs necentās paslēpties sava plosta vidū. Viņš bija bieži redzējis delfīnus filmās un televīzijā un zināja, ka tie ir draudzīgi un saprātīgi radījumi. Tagad tie kā bērni rota­ļājās ar «Svētās Annas» atliekām, badīdami peldošos priekšmetus ar saviem plūdlīnijas formas purniem, pie tam izdodot ārkārtīgi dī­vainas svilpjošas un čīkstošas skaņas. Da­žus jardus atstatu viens bija izbāzis galvu pilnīgi laukā no ūdens un balansēja uz purna dēli kā dresēts dzīvnieks cirkā; likās, ka viņš aicina savus biedrus: «Palūkojieties, cik es gudrs!»

Savādā, saprātīgā galva, kas tomēr nemaz neatgādināja cilvēku, pagriezās pret Džoniju, un delfīns nepārprotamā izbrīnā nosvieda savu rotaļlietu. Tad tas, uztraukti pīkstēdams, ienira atpakaļ ūdenī, un mirkli vēlāk Džoniju ielenca spīdīgas, ziņkārīgas sejas. Tās bija arī smaidošas, jo delfīnu mutes likās sastin­gušas stīvā smīnā, viena pat tik dabiska, ka zēns uzsmaidīja pretī.

Viņš vairs nejutās vientuļš; tagad blakus bija sabiedrība, kaut arī tie nebija cilvēki un nespēja viņam palīdzēt. Bija saistoši vērot baložpelēkos, elastīgos ķermeņus šaudoties ap viņu tik nepiespiesti viegli. Delfīni medīja starp «Svētās Annas» atliekām. Džonijs drīz vien saprata, ka viņi to dara, vienīgi lai pa­rotaļātos un papriecātos; tie ļoti atgādināja pavasarī pļavā jautri lēkājošus jērus. Zēns nekad nebija domājis, ka jūrā var ieraudzīt kaut ko tādu.

Laiku pa laikam delfīni uzpeldēja, lai pa- raudzītos uz zēnu, it kā gribētu pārliecinā­ties, vai viņš nav aizbēdzis. Tie ar lielu in­teresi noraudzījās, kā viņš novelk savu iz- mirkušo apģērbu un izklāj to žāvēties saulē, un likās rūpīgi apdomājam, kad Džonijs vi­ņiem svinīgi jautāja: «Ko lai daru tālāk?»

Viena atbilde bija skaidra — jāizveido pa­tvērums no tropiskās saules, kamēr viņš vēl nav dzīvs izcepies. Par laimi šo problēmu ne­nācās grūti atrisināt; viņam izdevās no pel­došajiem dēļiem uzcelt nelielu telti, ko viņš sastiprināja, sasienot ar kabatas lakatiņu, un pēc tam pārklāja ar kreklu. To padarījis, Džonijs jutās diezgan lepns uz sevi un ce­rēja, ka skatītāji pienācīgi novērtēs viņa ap­ķērību.

Tagad viņam neatlika nekas cits kā ap­gulties ēnā un taupīt spēkus, kamēr vējš un straume nesa viņu pretī nezināmajam. Zēns nejuta izsalkumu, un, kaut gan viņa lūpas jau bija sausas, būs jāpaiet vairākām stun­dām, līdz slāpes kļūs par nopietnu problēmu.

Jūra tagad bija daudz mierīgāka, un ne­lieli, eļļaini vilnīši maigi skalojās garām. Kaut kur Džonijs bija uzdūries frāzei «jūras šūpuļa ieaijāts». Tagad viņš skaidri saprata, ko tas nozīmē. Šeit bija tik glāstošs miers, ka zēns gandrīz bija gatavs aizmirst savu ne­laimi; bija patīkami vērties zilajā jūras klaidā un zilajās debesīs un vērot savādos, tomēr skaistos dzīvniekus, kas slīdēja un trau­cās visapkārt zēnam, laiku pa laikam neval­dāmā dzīves priekā izšaudamies pilnīgi ārā no ūdens …

Kaut kas satricināja plostu, un Džonijs uztrūkās no miega. Kādu brīdi zēns negribēja ticēt, ka ir gulējis un ka saule jau ir gandrīz virs galvas. Tad viņš sajuta vēl vienu grū­dienu un ieraudzīja tā cēloni.

Četri delfīni, peldot cieši blakus, stūma plostu. Jau tā tas peldēja ātrāk par cilvēku, un ātrums joprojām auga. Džonijs izbrīnā blenza uz dzīvniekiem, kas šļakstījās un sprauslāja tikai dažas collas no viņa. Vai tā bija jauna rotaļa?

Jau uzdodams sev šo jautājumu, Džonijs saprata, ka atbilde ir NĒ. Delfīnu izturēša­nās bija mainījusies pašos pamatos, tagad viņu rīcība bija apdomāta un mērķtiecīga. Rotaļas bija beigušās. Džonijs atradās lielā delfīnu barā, kas peldēja, stingri ieturot vir­zienu. Priekšā un aizmugurē, pa labi un pa kreisi, cik tālu vien sniedza skatiens, bija desmitiem, ja ne simtiem dzīvnieku. Viņš juta, ka ceļo pāri okeānam karaspēka vienī­bas vidū. Tā bija līdzīga jātnieku nodaļai.