Arturs: MARAKOTA BEZDIBENIS

«3. okt. Tris drosmīgie, bet pārgalvīgie piedzīvojumu meklētāji šodien, pret manu gribu un neklausot manam padomam, nolaidās savā ierīcē līdz okeāna dibenam, un nelaime, ko es biju paredzējis, notika. Dievs lai dod mieru viņu dvēselēm. Viņi nolaidās vienpadsmitos dienā, un es šaubījos, vai atļaut viņiem to darīt, jo likās, ka tuvojas vētra. Es vēlos, kaut būtu klausījis savai nojautai, taču tfas būtu vienīgi novilcinājis nenoveršamo traģēdiju. Es atvadījos no visiem trim pārliecībā, ka nekad viņus vairs neredzēšu. Kādu laiku viss gāja labi, un 11.45 viņi 300 asu dziļumā sasniedza dibenu. Doktors Marakots vairāk­kārt sūtīja man ziņas, un viss šķita esam kārtībā, kad piepeši es izdzirdu viņa satraukto balsi un arī kabeļtauva sāka stipri vibrēt. Pēc mirkļa tā pārtrūka. Likās, ka tai brīdī viņi atradās virs kādas dziļas aizas, jo pēc doktora pieprasījuma kuģis bija ļoti lēni braucis uz priekšu. Gaisa caurules vēl kādu gabalu, pēc mana aprēķina — pusjūdzi, sniedzās līdzi, bet tad ari tās pārtrūka. Šīs nu ir pēdējās ziņas par doktoru Marakotu, misteru Hedliju un misteru Skenlenu, un nav cerību, ka mēs jebkad uzzināsim kaut ko vairāk.

Un tomēr vēl jāmin kāds ļoti neparasts notikums, kuru apsvērt man nebija laika, jo vētras tuvošanās mani stipri satrauc. Mēs tūlīt mērījām dziļumu — tas sasniedza 26 000 pēdu. Lote, protams, palika dibenā, bet tauva tika tūlīt uzvilkta augšā, un, lai cik tas būtu dīvaini, virs porcelāna kausiņa, kurā tiek noņemti paraugi, mēs atra­dām mistera Hedlija mutautiņu ar viņa vārdu. Visa kuģa apkalpe ir pārsteigta, un neviens nevar saprast, kā tas varēja gadīties. Iespējams, ka nākamajā ierakstā es pastāstīšu par to mazliet vairāk. Mēs gaidījām vairākas stundas, vai kaut kas neuzpeldēs augšā, un uzvilkām kabeļtauvu, kuras gals ir norauts. Tagad man jārūpējas par kuģi, jo es nekad neesmu redzējis tik draudīgas debesis, barometrs nokritis līdz 28,5 un vēl turpina strauji krist.»

Tā nu mēs saņēmām pēdējās vēstis no mūsu bijušajiem ceļabiedriem. Acīmredzot tūlīt pēc tam drausmīgs ciklons bija uzbrucis kuģim un to sapostījis.

Mēs uzkavējāmies vrakā, līdz sasmakušais gaiss mūsu stiklveida pārvalkos un pieaugošais smagums krūtīs brīdināja, ka ir pēdējais laiks doties atpakaļ. Un tad atceļā gadījās piedzīvojums, kas mums atklāja, kādas piepešas briesmas ik brīdi uzglūn šiem zemūdens ļaudīm, un mēs sapratām, kāpēc viņu skaits, par spīti aizritējuša­jam ilgajam laika periodam, ir tik neliels. Mēs rēķinājām, ka kopā ar grieķu vergiem viņu ir ne vairāk kā pieci vai seši tūkstoši. Bijām nonākuši pa kāpnēm lejā un gājām gar biezokni, kas apjož bazalta klinšu pakāji, kad Manda uztraukts parādīja augšup un sāka enerģiski māt vienam no mūsu grupas, kas atradās patālu priekšā, klajumā. Tai pašā laikā viņš un viņa pavadoņi metās skriet uz prāvo akmeņu pusi, raudami mūs līdzi. Tikai nokļuvuši akmeņu aizsegā, ieraudzījām trauksmes cēloni. Kādu gabalu virs mums strauji lejup traucās milzīga dīvaina izskata zivs — tā atgādināja lielu, peldošu pēli, mīkstu un uzpū­tušos. Tai bija balta pavēdere un garas, sarkanas bārkstis, kurām vibrējot zivs virzījās pa ūdeni uz priekšu. Likās, ka tai nav ne mutes, ne acu, bet drīz vien noskaidrojās, ka zivs ir neiedomājami veikla. Mūsu grupas biedrs, kas atradās klajumā, arī skrēja uz patvērumu, bet bija jau par vēlu. Es redzēju viņa seju šausmās pārvēršamies, kad viņš saprata, kas viņu gaida.

Drausmīgais radījums uzkrita cilvēkam virsū un, apņē­mis viņu no visām pusēm, palika guļam, baismīgi pulsē­jot, it kā triekdams nelaimīgā ķermeni pret koraļļu klintīm, lai sadragātu to. Traģēdija norisinājās dažu soļu attālumā no mums, taču tās pēkšņums tik ļoti bija izbiedējis mūsu biedrus, ka likās, viņi pilnīgi zaudējuši spēju rīkoties. Tad Skenlens izmetās laukā un, uzlēcis dzīvnieka platajā mugurā, kas bija izraibināta melniem un brūniem plankumiem, ietrieca savas metāla nūjas aso galu tā mīkstajos audos.

Es sekoju Skenlena paraugam, un beigās arī Marakots un visi pārējie uzbruka briesmonim, kas lēni aizslīdēja prom, atstādams aiz sevis eļļainu un gļotainu atdalījumu strūklu. Taču mūsu palīdzība nāca par vēlu, jo, milzu zivij uzbrūkot, bija pārplīsis atlantīdieša stiklveida pār­valks, un viņš noslīka. Mēs aiznesām viņa mirstīgās atliekas uz Drošības Templi, un šī diena kļuva par sēru dienu, bet tā reizē bija arī mūsu triumfa diena, jo savas enerģiskās rīcības dēļ bijām stipri cēlušies biedru acīs. Runājot par dīvaino zivi, doktors Marakots apgalvoja, ka tā esot palagzivju pasuga, ko ihtiologi labi pazīstot, bet tik lieli īpatņi viņam neesot pat sapnī rādījušies.

Pieminēju šo radījumu tāpēc, ka tas kļuva par cēloni traģēdijai, taču es varētu uzrakstīt un varbūt pat uzrak­stīšu veselu grāmatu par brīnumaino dzīvi, ko mēs šeit redzējām. Dzīlēs dominē sarkanie un melnie toņi, bet augi ir pavisam bālā olīvkrāsā un tik stingrām šķiedrām, ka tos reti izceļ mūsu traļi, tāpēc zinātnē iesakņojies uzskats, ka okeāna dibenā nekas neaug. Daudzi jūras dzīvnieki ir neparasti skaisti, bet citi — ķēmīgi un drausmīgi kā 1 murgu tēli un bīstamāki par jebkuru sauszemes radījumu. Esmu redzējis kādu trīsdesmit pēdu garu raju ar šausmi-' nošu dzeloni uz astes, ar kuru tā vienā triecienā var uz vietas nogalināt jebkuru dzīvu būtni. Redzēju vardei līdzīgu nezvēru, kam ir zaļas, uz āru izspiedušās acis un plati atplesta mute, aiz kuras tūlīt sākas milzīgs vēders. To satiekot, nāve ir neizbēgama, ja vien pie rokas nav elektriskās spuldzītes, ar ko nešķīsteni var atvairīt. Redzēju aklo sarkano zuti, kas guļ starp klintīm un nogalina savu upuri, izspļaujot indi, kā arī okeāna dzīļu briesmoni — milzu jūras skorpionu — un nēģim līdzīgu lielu zivi, kas slēpjas okeāna džungļos.

Reiz man bija arī izdevība redzēt īstu jūras čūsku — ra­dījumu, kas reti parādās cilvēkiem, jo mīt pašās dziļāka­jās vietās un uzpeld tuvu ūdens virsmai tikai tad, ja kāds zemūdens grūdiens to izdzen no paslēptuves. Čūsku pāris kādu dienu aizpeldēja vai, pareizāk, aizslīdēja garām man un Monai, kad bijām patvērušies jūras augu biezoknī. Tās bija milzīgas — pēdas desmit platas un divsimt garas —, virspusē melnas, apakšā sudrabaini baltas, ar garām, bārkstainām spurām uz muguras un tik mazām ačelēm kā vērsim. Sie un daudzi citi novērojumi būs izklāstīti doktora Marakota rakstā, ja vien tas kādreiz nonāks Jūsu rokās.

Nedēļa aizritēja pēc nedēļas mūsu jaunajā dzīvē. Tā bija kļuvusi ļoti patīkama. Mēs pamazām iemācījāmies šejieniešu seno valodu, tā ka varējām jau mazliet sarunā­ties ar saviem biedriem. Viņu valstībā bija ārkārtīgi daudz interesanta ko pētīt, un Marakots ir jau tik pamatīgi apguvis seno ķīmiju, ka, pēc viņa apgalvojuma, varētu izdarīt revolūciju pasaules zinātnē, ja vien spētu tai paziņot savas atziņas. Starp citu, atlantīdieši bija iemācījušies sašķelt atomu, un, kaut gan atraisītā ener­ģija ir mazāka, nekā mūsu zinātnieki to bija paredzējuši, tās tomēr pietiek, lai viņiem vienmēr būtu prāvs enerģi­jas krājums. Arī ētera īpašību un enerģētikas izpētē viņi ir aizsteigušies mums tālu priekšā, un dīvainā domu pārveidošana attēlos, ar kuru palīdzību mēs viņiem izstāstījām savus piedzīvojumus un viņi mums savu vēsturi, ir saistīta ar impulsiem, kas, nonākot ēterā, atkal materializējas.

Un tomēr, par spīti atlantīdiešu plašajām zināšanām, daudz no tā, ko sasniegusi mūsu modernā zinātne, bija palicis ārpus viņu senču redzesloka.