Arturs - MARAKOTA BEZDIBENIS

Attēlu pirmajā sērijā ieraudzījām seno kontinentu visā slavas spožumā, kāds tas saglabājies atmiņā no paaudzes uz paaudzi mantotajās vēstures hronikās. Mēs redzējām no putna lidojuma brīnišķīgu kalnainu zemi, plašu, ūde­ņiem bagātu un prasmīgi apūdeņotu, ar lieliem labības laukiem, šalcošiem augļu dārziem, skaistām upēm un mežainiem pauguriem, rāmiem ezeriem un vietvietām izkaisītiem gleznainiem kalniem. Tā bija kā nosēta ciema­tiem, zemnieku mājām un skaistiem dzīvojamiem na­miem.

Tad mūsu uzmanību saistīja metropole, lieliska, krāšņa pilsēta okeāna krastā; tās ostā stāvēja neskaitāmas galeras, bet piekrastes bija nokrautas precēm. Par pilsē­tas drošību gādāja stalti mūri ar augstiem torņiem, kurus apjoza grāvji, un tas viss bija veidots ar grandiozu vērienu. Namu rindas stiepās jūdzēm tālu zemes iekšienē, bet pilsētas centrā atradās pils jeb citadele ar robotiem mūriem, tik plaša un valdonīga, ka atgādināja sapņu tēlu. Pēc tam mums parādīja šā zelta laikmeta cilvēku sejas — gudrus un cienījamus sirmgalvjus, vīrišķīgus karotājus, dievbijīgus priesterus, daiļas un cēlas sievietes, piemīlī­gus bērnus — cilvēces ziedu.

Tad sekoja citādi attēli. Mēs skatījām karus, nemitīgus karus — gan uz sauszemes, gan uz jūras. Mēs redzējām mežonīgu, neaizsargātu ļaužu ciltis, ko samina un sadra­gāja, kaujas ratiem vai bruņās tērptiem jātniekiem traucoties pāri. Mēs redzējām dārgumus, ko ieguva uzvarētāji, bet, bagātībai pieaugot, sejas uz ekrāna kļuva arvien dzīvnieciskākas un ļaunākas. No paaudzes uz paaudzi tauta slīdēja arvien zemāk un zemāk. Mēs vērojām jutekliskas izvirtības un morāla pagrimuma, materiālās labklājības pieauguma un garīgā panīkuma pazīmes. Agrāko vīrišķīgo sporta spēļu vietā stājās brutālas sacīkstes, kas prasīja cilvēku upurus. Nebija vairs nedz mierīgās un vienkāršās ģimenes dzīves, nedz intelektuālu nodarbību. Uz ekrāna parādījās nemierīgi un sekli ļautiņi, kas nemitīgi meklēja izklaidēšanos un nodevās baudai, nekad negūdami apmierinājumu, taču iedomādamies, ka tas atrodams sarežģītās un pretdabis­kās izpriecās. Bija radusies, no vienas puses, superbagāt- nieku šķira, kas dzinās tikai pēc jutekliskām baudām, un, no otras puses, galēji nabadzīgie ļaudis, kuru vienīgais dzīves uzdevums bija izdabāt savu saimnieku vēlmēm, lai cik tās būtu neģēlīgas.

Un tad atkal tika atšķirta jauna vēstures lappuse. Sāka darboties reformatori, kas centās novērst tautu no nece­ļiem un vest atpakaļ uz cildenajām takām, kuras tā bija pametusi. Mēs redzējām šos drūmos un nopietnos vīrus sarunājamies un diskutējam ar ļaudīm, bet tie, kurus viņi gribēja glābt, tikai ņirgājās, apveltīdami viņus ar nie­vām. Opozīciju pret reformatoriem vadīja galvenokārt Bāla priesteri, kas bija pieļāvuši, ka forma un ārišķīgas ceremonijas pamazām aizstāja nesavtīgo gara izkopšanu. Taču reformatori neļāva sevi terorizēt un iebiedēt. Viņi turpināja cīnīties par nācijas glābšanu, un viņu vaibsti kļuva vēl drūmāki un cietāki, it kā gara acīm viņi skatītu drausmīgu nākotnes vīziju un gribētu par to brīdināt ļaudis. Dažs labs, dzirdot viņu runas, šķita uzklausām tās un šausmināmies, bet citi smiedamies pagrieza muguru un grima vēl dziļāk grēku purvā. Beidzot pienāca laiks, kad reformatori, nespēdami vairs neko darīt, uzdeva cīņu un atstāja deģenerējušos tautu likteņa varā.

Tad mēs ieraudzījām dīvainu skatu. Viens no reforma­toriem, cilvēks ar neparasti spēcīgu miesu un garu, kļuva par visu pārējo vadoni. Viņam piederēja bagātība un vara, kura, liekas, nebija gluži no šīs pasaules. Mēs redzējām viņu tādā kā transā sarunājamies ar augstā­kiem gariem. Tas bija viņš, kas prata mobilizēt šās zemes zinātni, kura tālu pārsniedza visu, ko pazīstam mēs, modernā laika ļaudis, vienam uzdevumam — radīt patvē­rumu, kur varētu paglābties no gaidāmajām briesmām. Mēs redzējām neskaitāmus strādniekus celtniecības dar­bos, redzējām, ka pacēlās sienas, bet bezrūpīgie pilsoņi tikai noskatījās, uzjautrinājās par tik pamatīgiem un nevajadzīgiem piesardzības soļiem. Citi ļaudis, kas ap­spriedās ar vadoni, aizrādīja: ja jau viņu mācot bailes, vieglāk būtu aizbēgt uz citu, drošāku zemi. Cik varējām saprast, viņš atbildēja, ka daži būšot jāglābj pēdējā mirklī un tādēļ viņam jāpaliekot jaunajā Drošības Tem­plī. Tikmēr viņš sapulcināja tajā savus sekotājus. Kaut gan pārdabiskie spēki bija brīdinājuši viņu par gaidāmo katastrofu, viņš nezināja ne stundu, ne dienu, kad tā notiks. Kad nu Templis bija gatavs un ūdensdrošās durvis pabeigtas un pārbaudītas, viņš tajā ar savu ģimeni, draugiem, sekotājiem un kalpotājiem sāka gaidīt liktenīgo stundu.

Un liktenīgā stunda pienāca. Skats bija drausmīgs pat uz ekrāna. Dievs vien zina, kāds tas varēja būt īstenībā. Vispirms mēs ieraudzījām milzīgu, spožu ūdens vālu paceļamies no rāmā okeāna neiedomājamā augstumā. Tad redzējām, ka tas veļas, brāzdamies arvien uz priekšu, jūdzi pēc jūdzes,— liels mirgojošs kalns ar putām klātu virsotni, nemitīgi palielinādams ātrumu. Divas niecīgas skaidiņas, ko pašā viļņa galotnē svaidīja sniegotās vērpe­tes, mums tuvāk veldamās, pārvērtās par divām sadragā­tām galerām. Tad vilnis triecās pret krastu, traukdamies pāri pilsētai, un nami liecās tā priekšā kā labības lauks viesuļvētrā. Mēs redzējām cilvēkus uz namu jumtiem, kas šausmās pārvērstām sejām, plaši ieplestām acīm, sašķieb­tām mutēm, kozdami sev rokās un neprāta bailēs kaut ko murminādami, stingi vērās pretimtraucošajā nāvē. Tie paši vīrieši un sievietes, kas bija ņirgājušies par brīdinā­jumu, tagad skaļi sauca pēc debesu žēlastības, ar sejām krizdami pie zemes, vai, ceļos nometušies, ārprāta lūgsnā lauzīja paceltās rokas. Vairs neatlika laika doties uz patvērumu, kas atradās ārpus pilsētas, bet tūkstoši steidzās uz citadeli, kura stāvēja augstākā vietā, un drīz vien robotie mūri kļuva melni no cilvēku stāviem. Tad piepeši pils sāka grimt. Viss sāka grimt. Ūdens bija ieplūdis tālu zemes dzīlēs, kur uguns to pārvērta tvaikos, un uzsprāga paši kontinenta pamati. Arvien zemāk un zemāk grima pilsēta, un kliedziens izlauzās no mūsu un visu klātesošo krūtīm, vērojot šo baismīgo skatu. IVlols pjārlūza uz pusēm un nozuda. Augstā bāka sagruva viļņos. Jumti kādu brīdi atgādināja zemūdens klinšu grēdu, pret kuru atsizdamās augšup šļācās bangas, bet tad nogrima arī tie. Vienīgi citadele kā milzīgs kuģis vēl turējās virs ūdens, bet tad arī šī ēka sāka sāniski slīdēt dzelmē, bezpalīdzīgu roku mežam līgojoties virs tās. Briesmīgā drāma bija galā, un kontinentu viscaur klāja jūra. Tā savos viļņos vairs neauklēja dzīvību, bet kūpošie mutuļi un vērpetes, celdami gaismā visus drausmīgās traģēdijas lieciniekus, mētāja cilvēku un dzīvnieku līķus* krēslus, galdus, apģērba gabalus, peldošas cepures un preču saiņus, tam visam zvāļojoties un cilājoties milzīgā rūgstošā masā. Tad viss pamazām norima, un skatienam pavērās varens, plašs ūdens klajš, gluds un spožs kā dzīvsudrabs, bet satumsusī saule zemu pie apvāršņa apspīdēja kapu, kurā tika aprakta zeme, ko dievs ir licis uz svaru kausiem un atzinis par nevērtīgu.

Stāsts bija beidzies. Vairāk mēs arī nedrīkstējām pra­sīt, jo pārējo varēja papildināt pašu prāts un iztēle. Mēs domās skatījām šo lielo kontinentu lēni un neapturami grimstam dziļāk un dziļāk okeāna dzelmē, no kurienes vulkānu izvirdumi svieda augšup zemūdens klinšu blāķus. Gara acīm mēs vērojām to izstiepjamies jūdzēm tālu Atlantijas okeāna dibenā, redzējām sagrauto pilsētu guļam līdzās Drošības Templim, kurā pulcējās pūlītis izglābto, kas bija pārdzīvojuši smagu nervu satricinā­jumu. Un tad beidzot mēs sapratām, kā viņi bija izglābu­šies un atsākuši savu dzīvi, kā lietojuši dažādās ierīces, kuras viņiem ar savu tālredzību un zināšanām bija sagādājis dižais vadonis, kā viņš iemācījis cilvēkiem visas savas gudrības, pirms šķīrās no tiem, un kā no piecdesmit vai sešdesmit izglābtajiem bija izaugusi šī lielā kopiena, kurai vajadzēja lauzt sev ceļu zemes dzīlēs, lai rastu vietu, kur izplesties. Nekāda bibliotēka ar informācijas materiālu nebūtu varējusi mums visu to noskaidrot labāk par šo attēlu sēriju un to, ko mēs paši varējām secināt no redzētā. Tāds bija liktenis, kas uzbruka lielajai Atlantīdas zemei, tādi tās bojāejas cēloņi. Kādu dienu tālā nākotnē, kad šīs zemūdens dūņas pārvēr­tīsies par krītu, kādā dabas kataklizmā lielā pilsēta varbūt atkal iznirs no ūdens, un nākotnes ģeologs, kas pētīs iegulas, izraks nevis krama oļus un gliemežvākus, bet gan zudušas civilizācijas paliekas un senas pasaules katastrofas pēdas.