Arturs: MARAKOTA BEZDIBENIS

Tikai viens jautājums palika nenoskaidrots — cik ilgs laiks pagājis, kopš norisinājusies traģēdija. Doktors Ma­rakots atklāja metodi, kā to aptuveni aprēķināt. Starp daudzajām lielās ēkas piebūvēm bija kāda milzīga spraiš- ļota telpa, kur atradās vadoņu kapenes. Seit, tāpat kā Ēģiptē un Jukatānā, bija parasts līķus iebalzamēt, un sienu nišās bija vērojamas neskaitāmas rindas šo drūmo pagātnes relikviju. Manda lepni norādīja uz nākamo, vēl neaizņemto kapavietu, likdams saprast, ka tā ir sagata­vota speciāli viņam.

— Ja apskatām Eiropas karaļu vidējo valdīšanas il­gumu,— teica Marakots savā profesoriskākajā to­nī,— tad redzam, ka vienā gadsimtā ietilpst kādi pieci. Mēģināsim šo skaitli izmantot šeit. Mēs nevaram preten­dēt uz zinātnisku precizitāti, bet tas mums dos aptuvenas ziņas. Es saskaitīju mūmijas, to ir četri simti.

— Tas būtu astoņi tūkstoši gadu?

— Tieši tā. Un tas zināmā mērā sakrīt ar Platona aprēķiniem. Katastrofa, protams, notika pirms seno ēģip­tiešu rakstu hronikas sākumiem, kuras vecums, skaitot no mūsu dienām, ir seši vai septiņi tūkstoši gadu. Jā, manuprāt, mēs varam sacīt, ka esam savām acīm redzē­juši vismaz pirms astoņiem tūkstošiem gadu notikušas traģēdijas attēlojumu. Bet, protams, lai radītu tādu civilizāciju, kuras pēdas mēs te redzam, bija vajadzīgi savukārt daudzi tūkstoši gadu.

— Tātad,— viņš secināja (un es šo paziņojumu nododu tālāk Jums),— mēs esam paplašinājuši cilvēces izzinātās vēstures apvāršņus tādā mērā kā neviens pats cilvēks kopš vēstures sākuma.

V nodaļa

Apmēram mēnesi (saskaņā ar mūsu aprēķiniem) pēc bojā gājušās pilsētas apskates notika kaut kas pavisam neparedzēts un pārsteidzošs. Tobrīd mēs uzskatījām, ka esam norūdīti pret negaidītiem triecieniem un ka nekas jauns mūs nespēj īsti pārsteigt, taču šis atgadījums tālu pārsniedza visu, kam iztēle būtu varējusi mūs sagatavot.

Skenlens bija tas, kas pavēstīja, ka atgadījies kaut kas nozīmīgs. Jums jāsaprot, ka tai laikā mēs lielajā ēkā jau jutāmies zināmā mērā kā mājās: mēs zinājām, kur atrodas kopējās atpūtas un izklaidēšanās telpas, apmeklē­jām koncertus (viņu mūzika bija ļoti savāda un kompli­cēta) un teātra izrādes, kurās nesaprotamos vārdus izskaidroja ļoti dzīvās un dramatiskās kustības,— īsi sakot, mēs piederējām pie kopienas. Mēs ciemojāmies pie vairākām ģimenēm viņu pašu dzīvokļos, un mūsu dzīvi — vismaz par sevi es to varu sacīt — gaišāku pada­rīja šo savādo cilvēku valdzinājums, it īpaši tas attieci­nāms uz mīļo, jauno meiteni, kuras vārdu jau minēju. Monas tēvs bija viens no cilts vadoņiem, un, par spīti visām rasu un valodas atšķirībām, viņa ģimenē mani uzņēma sirsnīgi un laipni. Kad nonāk līdz vismaigāka­jām sarunām, es neredzu atšķirības starp seno Atlantīdu un moderno Ameriku. Manuprāt, tas, kas patiktu Masačū- setsas jaunietei no Brauna koledžas, darītu prieku arī manai meitenei zem okeāna viļņiem.

Taču man jāatgriežas pie tā, ka Skenlens ienāca mūsu istabā un paziņoja par kādu svarīgu notikumu.

— Klau, viens no šiem nupat atjoza un ir tā uztraucies, ka pa tīro aizmirsis noņemt savu stikla vāku, un vairākas minūtes notarkšķēja, pirms apjēdza, ka neviens viņu nedzird. Pēc tam nāca — tra-ta-tā tik ilgi, cik viņam pietika elpas, un tagad visi ies šim līdzi uz laukā lecamo vietu. Es ar' laidīšos ūdenī, jo mums tur droši ir ko redzēt.

Izskrējuši laukā, pamanījām savus biedrus žigli doda­mies lejup pa gaiteni un satraukti žestikulējam, un mēs, pievienojušies tiem, drīz vien iekļāvāmies pūlī, ko uzbudi­nātais ziņnesis steigšus veda pa okeāna dibenu uz priekšu. Viņi gāja tik ātri, ka ar grūtībām tikām līdzi, bet, tā kā viņiem rokās bija elektriskie gaismekļi, mēs, kaut arī atpalikām, tomēr varējām sekot gaismas kūlim. Maršruts bija tas pats — gar bazalta klinšu pamatu līdz vietai, kur gadu gaitā nodeldēti pakāpieni veda augšup — kalna virsotnē. Uzkāpuši pa tiem, mēs atradāmies uz nelīdzenas virsmas, kurā bija daudz robotu smaiļu un dziļu plaisu, kas apgrūtināja iešanu. Izkļuvuši no šī sacietējušās lavas veidojumu labirinta, mēs nonācām apaļā klajumā, kur viss mirguļoja fosforescējošā gaismā. No tā, ko es ieraudzīju klajuma vidū, man aizrāvās elpa. Uzmetis skatienu saviem biedriem, no viņu izbrīnītām sejām nopratu, ka viņi izjūt to pašu, ko es.

Pa pusei aprakts dūņās, tur gulēja prāvs tvaikonis. Tas bija nogāzies uz sāniem, dūmvads norauts un nokāries dīvainā leņķī, priekšējais masts nolauzts pavisam īss, bet citādi kuģis likās neskarts un tik tīrs un svaigs, it kā tikko būtu atstājis doku. Steigšus devāmies pie tvaikoņa un nonācām zem tā pakaļgala. Varat iedomāties, kā mēs jutāmies, izlasot tā nosaukumu —«Stretforda, Londona». Mūsu kuģis bija sekojis mums Marakota bezdibenī!

Pēc pirmā trieciena šis notikums, protams, vairs neli­kās tik neizprotams. Mēs atcerējāmies, ka kritās baro­metrs, ka pieredzējušais norvēģu tirdzniecības kuģa kap­teinis ievilka buras, ka pie apvāršņa parādījās savāds melns mākonis. Skaidrs, ka piepeši bija uznākusi neredzēti spēcīga brāzma un apgāzusi «Stretfordu». Bija acīm redzams, ka visa kuģa apkalpe gājusi bojā, jo lielākā daļa laivu — vairāk vai mazāk sadragātas — nokarājās no laivceltņiem. Un kā gan laivas būtu varēju­šas palikt veselas tādā orkānā? Traģēdija neapšaubāmi bija notikusi stundu vai divas pēc mūsu nelaimīgā kritiena. Iespējams, ka trose, ko mēs redzējām, tika uzvilkta augšā, tieši pirms uznāca viesulis. Drausmīgs likteņa untums šķita tas, ka mēs bijām dzīvi, bet tie, kas sēroja par mums, paši ir gājuši bojā. Mēs nevarējām noteikt, vai kuģis bija dreifējis okeāna augšējos slāņos vai arī tas jau kādu laiku gulējis tur, kur to atrada atlantīdieši.

Nabaga kapteinis Hovijs vai, pareizāk, tas, kas no viņa bija palicis pāri, joprojām atradās savā postenī uz tiltiņa, ar sastingušajām rokām cieši ieķēries tā margās. Viņš un trīs kurinātāji, kuru līķus atradām mašīntelpā, bija vienīgie, kas nogrima līdz ar kuģi. Pēc mūsu norādījuma viņus visus iznesa laukā, apglabāja dūņās un uzlika uz mirstīgajām atliekām ūdensziedu vītnes. To visu es rakstu cerībā, ka tas var sniegt misis Hovijai mierinā­jumu viņas lielajās bēdās. Kurinātāju vārdi mums nebija zināmi.

Kamēr mēs izpildījām šo savu pienākumu, mazie ļau­tiņi bija sakāpuši kuģī. Palūkojušies augšup, mēs ieraudzījām, ka viņi ir visur — kā peles uz siera gabala. Viņu uztraukums un ziņkāre liecināja, ka šis ir pirmais modernais kuģis — iespējams, pirmais tvaikonis —, kas jebkad nonācis pie viņiem. Vēlāk mēs uzzinājām, ka mūsu draugu skābekļa aparātus, kuri atradās stiklveida pārvalkos, vajadzēja ik pēc dažām stundām uzpildīt speciālā stacijā, tāpēc, pētot kaut ko jūras dibenā, viņi nedrīkstēja pārāk attālināties no centrālās bāzes. Atlantī­dieši tūdaļ ķērās pie darba — viņi sāka izjaukt kuģi, noņemdami un aiznesdami prom visu, kas viņiem varēja noderēt; šis darbs turpinājās vēl ilgi pēc tam un pat tagad nav īsti galā. Arī mēs bijām priecīgi, ka varējām tikt savās kajītēs un paņemt apģērba gabalus un grāma­tas, kuras nebija vēl gluži sabojātas.

Starp citām lietām, ko mēs iznesām no «Stretfordas», bija kuģa žurnāls, kurā sakarā ar mūsu katastrofu kapteinis izdarījis ierakstus līdz pašam pēdējam brīdim.

Likās neticami, ka mēs lasām par savu bojāeju, kad viņš jau ir miris. Katastrofas dienā bija šāds ieraksts: