Arturs - MARAKOTA BEZDIBENIS

— Prātīgs vārds!— iesaucās Bills Skenlens.— Tas noteikti ir vislabākais gājiens.

— Un, ja kāda dāma vēlētos dalīt savu likteni ar mums, četriem būtu tikpat viegli tikt augšā kā trim,— noteica Marakots, veltīdams man šķelmīgu smaidu.

— Un pieciem ir tikpat viegli kā četriem,— sacīja Skenlens.— Vai nu jūs sapratāt, mister Hedlij? Uzrak­stiet to visu, un pēc sešiem mēnešiem mēs atkal pastaigā­simies pa Temzas krastiem.

Tā, nu mēs ielaidīsim šos divus balonus ūdenī, kurš mums ir tas pats, kas Jums gaiss. Mūsu abi mazie baloniņi pacelsies augšup. Vai tie abi ceļā aizies bojā? Tas ir iespējams. Vai arī varam cerēt, ka viens nokļūs virspusē? To mēs atstāsim dievu ziņā. Ja mūsu labā neko nevar darīt, tad paziņojiet tiem, kas norūpējušies par mums, ka mēs vismaz esam drošībā un laimīgi. Ja turpretim mūsu ierosinājums ir izpildāms un atradīsies nauda un enerģija, lai mūs izglābtu, mēs esam paziņojuši, kādā veidā tas būtu izdarāms. Un tagad — ardievu, bet varbūt — uz redzēšanos?»

Tā beidzās vēstījums, kas atradās stiklveida balonā.

Seit esmu apkopojis faktus, kas bija manā rīcībā, kad sagatavoju šā ziņojuma sākotnējo variantu. Kamēr raksts atradās spiestuvē, tam radās gluži negaidīts un sensacionāls epilogs. Marakota ekspedīciju izglāba mis­tera Faverdžera tvaika jahta «Mariona», un no kuģa tika noraidīts ziņojums, ko uztvēra radiostacija Zaļā raga salās un pārraidīja tālāk uz Eiropu un Ameriku.

Ziņojuma autors ir misters Kijs Osborns, pazīstamais aģentūras «Associated Press» pārstāvis.

Noskaidrojās, ka, tiklīdz doktora Marakota un viņa draugu bēdu stāsts sasniedza Eiropu, tur lietišķi un bez steigas tika noorganizēta glābšanas ekspedīcija. Misters Faverdžers augstsirdīgi nodeva tās rīcībā savu lielisko tvaika jahtu un brauca arī pats līdzi. «Mariona» jūnijā atstāja Serbūru, Sauthemptonā uzņēma misteru Kiju Osbornu un kinooperatoru un tūlīt devās uz to vietu okeānā, kas bija aprādīta vēstulē. Tur tā ieradās pirmajā jūlijā.

No kuģa tika nolaista stiepļu tauvā piestiprināta dziļūdens lote, ko lēnām vilka pa okeāna dibenu. Lotes galā līdz ar smagumu bija piesieta pudele, kurā atradās vēstule. Tajā bija rakstīts: «Pasaule ir saņēmusi Jūsu vēstījumu, un mēs esam šeit, lai Jums palīdzētu. So savu ziņojumu mēs noraidām arī pa radio cerībā, ka Jūs to uztversiet. Mēs lēni šķērsosim Jūsu rajonu. Kad būsiet noņēmuši pudeli, lūdzu, ielieciet tajā savu ziņojumu. Mēs rīkosimies saskaņā ar Jūsu norādījumiem.»

Divas dienas «Mariona» kreisēja turp un atpakaļ bez jebkādiem rezultātiem. Trešajā dienā glābšanas ekspedī­ciju sagaidīja liels pārsteigums. Dažu simtu jardu attā­lumā no ūdens izšāvās mazs, ļoti spožs balons — tāds pats stiklveida ziņnesis, par kādu bija rakstījis Hedlijs. Kad balonu beidzot izdevās sadauzīt, tajā atrada šādu vēstuli:

«Paldies, dārgie draugi. Mēs augstu vērtējam Jūsu lielo pašaizliedzību un enerģiju. Jūsu raidījumus mēs uztveram viegli un varam atbildēt ar balonu palīdzību. Mēs centāmies satvert tauvas galu, bet straume to ceļ augšup un tas slīd uz priekšu daudz ātrāk, nekā visžiglā­kais no mums spēj kustēties, pārvarot ūdens pretestību.

Mūsu iecerēto pasākumu ierosinām sākt rīt sešos no rīta. Pēc mūsu aprēķiniem, tas būs otrdien, 5. jūlijā. Mēs laidīsimies augšā pa vienam, tā ka jebkuru padomu, kas izrietēs no pieredzes, varēs noraidīt lejā tiem, kuri nāks vēlāk. Vēlreiz no sirds pateicamies.

Marakots. Hedlijs. Skenlens.»

Tālāk stāsta misters Kijs Osborns.

«Rīts bija brīnišķīgs. Tumši safīrzilā jūra dusēja gluda kā ezers, un dzidro debess jumolu neaptumšoja ne visma­zākais mākonītis. Agri no rīta visa «Marionas» apkalpe bija kājās un ar vislielāko interesi gaidīja tālākos notiku­mus. Kad pulkstenis tuvojās sešiem, mūsu gaidas kļuva mokošas. Uz signālmasta tika nostādīts novērotājs, un tieši piecas minūtes pirms sešiem izdzirdām viņa saucienu un ieraudzījām, ka viņš rāda kaut ko ūdenī pa kreisi no kuģa priekšgala. Mēs visi saskrējām šai klāja daļā, un man izdevās uzrausties uz vienas no glābšanas laivām, no kurienes varēja visu skaidri saredzēt. Rāmajā ūdenī saskatīju kaut ko līdzīgu sudrabainam burbulim, kas lielā ātrumā cēlās augšup no okeāna dzelmes. Tas iznāca virspusē apmēram 200 jardu attālumā no kuģa un izšāvās taisni gaisā — skaista, mirdzoša lode, pēdas trīs diametrā —, pacēlās lielā augstumā un, vieglas vēja pūsmas dzīts, aizlidoja prom kā rotaļu balons. Skats bija apbrīnojams, bet radīja bažas, jo likās, ka saites būtu atraisījušās un nasta, ko šim velkonim vajadzēja iznest virspusē, ceļā nokritusi. Tūlīt tika nosūtīta radiogram- ma:

«Jūsu balons iznira pie paša kuģa. Pie tā nekas nebija piestiprināts, un balons aizlidoja prom. Mēs nolaidām laivu, lai būtu gatavi tālākiem notikumiem.»

Tūlīt pēc sešiem mūsu novērotājs atkal signalizēja, un pēc brīža es ieraudzīju otru sudraba lodi, kas peldēja no dziļuma augšup, bet daudz lēnāk par iepriekšējo. Sasnie­gusi ūdens virsmu, tā pacēlās gaisā un lidinājās, bet nasta turējās virs ūdens. Apskatot tuvāk, izrādījās, ka tas bija liels, zivju ādā ievīstīts sainis ar grāmatām, rakstiem un dažādiem priekšmetiem. Slapjo saini uzvil- kām uz klāja un par tā pienākšanu ziņojām pa radio, ar nepacietību gaidīdami nākamo balonu.

Tas ilgi nekavējās. Atkal parādījās sudrabains burbu­lis, atkal tas pāršķēla ūdens spoguli, bet šoreiz spožā bumba uzšāvās augstu gaisā, mums par lielu izbrīnu, iznesdama sev līdzi slaiku sievietes stāvu. Inerces spēks to bija pacēlis augšā, un jau pēc brīža viņa tika pievilkta pie kuģa sāniem. Stikla bumbas augšējo puslodi cieši iekļāva ādas gredzens, no tā stiepās garas lences, kas bija piestiprinātas pie platas jostas, kura apņēma sievietes glezno vidukli. Viņas ķermeņa augšdaļu sedza savāds bumbierveidīgs stikla kupols — es teicu stikla, taču īste­nībā tas bija veidots no tāda paša stingra un viegla materiāla kā baloni. Kupols bija gandrīz caurspīdīgs, sudrabainām dzīsliņām caurausts. Viduklim un pleciem tas piekļāvās ar elastīgām saitēm, un tāpēc nemaz nelaida cauri ūdeni, bet iekšpusē, kā jau aprakstījis Hedlijs, bija apgādāts ar kādu neredzētu, ļoti vieglu un ērtu ķīmisku gaisa atjaunošanas aparātu. Kad ne bez grūtībām tika noņemts elpošanas pārvalks, sievieti pacēla augšā un nolika uz klāja. Viņa bija dziļā bezsa­maņā, taču vienmērīgie elpas vilcieni deva mums cerību, ka meitene drīz atžirgs no straujā ceļojuma un spiediena maiņas, kas gan nebija pārāk liela tāpēc, ka gaisa blīvums aizsargpārvalkā pārsniedza mūsu atmosfēras blīvumu un bija aptuveni tāds kā vidējā joslā, kur nirēji parasti mēdz atvilkt elpu. Tā acīmredzot bija atlantīdiete, kas vēstulē dēvēta par Monu, un, spriežot pēc viņas, šī rase tiešām ir cienīga atsākt savu eksistenci uz zemes. Meitene ir tumsnēja, ar skaistiem, asi iezīmētiem dižciltī­giem vaibstiem, gariem melniem matiem, daiļām gaiši brūnām acīm, kas pašlaik apburošā izbrīnā raugās visap­kārt. Gliemežvāki un perlamutrs rotā viņas krēmkrāsas tuniku un viz tumšajos matos.

Grūti iedomāties skaistāku okeāna dzīļu najādu — jū­ras noslēpumainās burvības iemiesojumu. Mēs vērojām, kā meitenes brīnišķīgajās acīs pamazām atgriezās apziņa un piepeši, strauji kā jauna stirniņa uzlēkusi kājās, viņa pieskrēja pie reliņiem.

- — Sairus! Sairus!— viņa kliedza.