Arturs: MARAKOTA BEZDIBENIS

Mēs labi atcerējāmies, ka viņš kopā ar mums bija stāvējis pie ogļu karjera un aizgājis līdz pašām bazalta klintīm. Likās neiespējami, ka viņš varētu būt aiz­steidzies mums priekšā, tātad acīmredzot atradās kaut kur aizmugurē, biezokņa tuvumā. Mūsu biedri izskatījās

visai uzbudināti, bet mēs ar Skenlenu, zinādami šā krietnā vīra izklaidību un dīvainības, bijām pārliecināti, ka uztraukumam nav pamata un drīz vien atradīsim viņu aizkavējušos pie kāda jūras dzīvnieka, kura suga saistī­jusi viņa uzmanību. Mēs visi pagriezāmies, lai dotos atpakaļ, un nebijām nogājuši vēl ne simt jardu, kad ieraudzījām Marakotu.

Viņš skrēja — skrēja tik naski, kā, manuprāt, vīrietis ar tādām fiziskām dotībām nemaz nav spējīgs skriet. Taču acīmredzot pat vissliktākais sportists var paskriet, ja bailes viņam min uz papēžiem. Rokas izstiepis pēc palīdzības, neveikli klupdams un streipuļodams, viņš skrēja, cik jaudas. Un bija iemesls tā piepūlēties, jo trīs drausmīgi radījumi dzinās viņam pa pēdām. Tie bija tīģerkrabji, melnbalti svītroti un augumā ne mazāki par Ņūfaundlendas sugas suņiem. Par laimi, viņi paši nebija nekādi žiglie skrējēji un kaut kā jokaini sāniski īrās uz priekšu pa mīksto okeāna dibenu, kustēdamies tikai mazliet ašāk par pārbiedēto bēgli.

Tomēr izturības tiem bija vairāk, un varbūt pēc dažām minūtēm nezvēru briesmīgās knaibles jau satvertu Mara­kotu, ja laikus nebūtu iejaukušies mūsu draugi. Viņi aizdrāzās uz priekšu ar asajām kūjām rokās, bet Manda paspīdināja spēcīgu elektrisko bateriju, ko viņš nēsāja pie jostas, pretīgajiem briesmoņiem acīs. Spilgtās gais­mas iebiedēti, tie iemuka biezoknī, pazuzdami skatienam. Mūsu draugs apsēdās uz koraļļu rifa gabala, un viņa seja liecināja, ka šis piedzīvojums viņu ir galīgi nomocījis. Vēlāk Marakots pastāstīja mums, ka spraucies cauri biezoknim, cerēdams iegūt dzīvnieku, ko viņš noturējis par kādu retu dziļjūras Chimera dzimtas sugu, un nejauši nokļuvis šo neganto tīģerkrabju ligzdā, kuri tūlīt metu­šies viņam pakaļ. Tikai pēc krietnas atpūtas viņš bija spējīgs atsākt ceļojumu.

Kad kādu gabalu bijām nogājuši gar bazalta klintīm, drīz nonācām pie mērķa. Pelēkais līdzenums, kas pletās mūsu priekšā, šai vietā bija pārklāts dažāda lieluma pauguriem un augstiem izciļņiem, kuri vēstīja, ka apakšā guļ lielā, senā pilsēta. Dūņas būtu to pilnīgi aprakušas, kā lava apraka Herkulānu un pelni — Pompeju, ja atlan- tīdieši nebūtu tajā izrakuši eju. Tas bija garš, lejupejošs tunelis, kas nobeidzās platā ielā ar mājām abās pusēs. So ēku sienas vietvietām bija ieplaisājušas un sadrupušas, jo nebija tik stingri būvētas kā Drošības Templis, bet namu iekšpuse lielākoties izskatījās tieši tāda pati kā katastro­fas bridi, vienīgi okeāns, radīdams visdažādākās izmai­ņas — vietumis skaistas un neparastas, citur baismī­gas —, bija pārveidojis telpu izskatu. Mūsu pavadoņi neaicināja mūs apskatīt pašas pirmās mājas, ko bijām sasnieguši, bet skubināja iet uz priekšu, līdz nonācām pie ēkas, kas neapšaubāmi bijusi lielā citadele jeb pils, ap kuru grupējusies visa pilsēta. Pīlāri, kolonnas, platās, ciļņiem rotātās dzegas, frīzes un kāpnes šai celtnē pār­spēja visu, ko jebkad esmu redzējis uz zemes. Liekas, visvairāk tā atgādina Kārnākās tempļa atliekas Luksorā, Ēģiptē, tās rotājumi un pusizdzisušie gravējumi dīvainā kārtā visos sīkumos līdzinās šiem pašiem veidojumiem lielajās drupās Nīlas krastā, un arī lotosa ziediem līdzīgie kolonnu kapiteļi ir tādi paši kā tur. Mūs pārņēma savāda sajūta, stāvot šais plašajās zālēs uz marmora mozaīkas grīdām, kur abās pusēs augstu pacēlās varenas skulptū­ras, un redzot milzīgus sudrabainus zušus aizslīdam virs mūsu galvām un zivis aizšaujamies prom visos virzienos bailēs no gaismas kūļa, kas rādīja mums ceļu. Mēs klīdām no istabas istabā, un to greznība ik uz soļa liecināja par neprātīgo baudkāri, kuras dēļ, kā stāsta vēl dzīvā le­ģenda, dievs nolādējis šo tautu. Kāda maza istaba bija pārklāta ar pasakaini skaistu perlamutru, kas vēl tagad, gaismas staram slīdot pa sienām, vizuļoja brīnišķās opāla nokrāsās. Vienā tās stūrī atradās ornamentiem greznots dzeltena metāla paaugstinājums un tāda pati gulta, kas vedināja uz domām, ka šis bijis kādas ķēniņie­nes guļamkambaris, bet pie gultas tagad gulēja pretīga, melna tinteszivs, kuras riebīgais ķermenis lēnā ritmā klusi cilājās un saplaka, radot iespaidu, ka ļauna sirds joprojām pukst šās grēcīgās pils pašā centrā.

Es un, kā vēlāk uzzināju, arī mani ceļabiedri bijām priecīgi, kad, sekodami saviem pavadoņiem, sākām virzī­ties uz izeju. īsu mirkli uzmetām vēl kādam sagruvušam amfiteātrim un pēc tam molam ar bāku galā un sapra- tām> ka pilsēta bijusi jūras osta. Drīz bijām atstājuši šīs nelabā apsēstās vietas un izgājuši atpakaļ pazīstamajā zemūdens klajumā.

Mūsu piedzīvojumi nebija gluži galā — atgadījās vēl viens, kas satrauca gan mūsu biedrus, gan arī mūs. Bijām jau gandrīz nonākuši pie mājām, kad viens no mūsu pavadoņiem lielā izbīlī rādīja augšup. Palūkojušies turp, ieraudzījām neparastu skatu. Ūdens tumšajos slāņos parādījās kāds milzīgs, melns plankums, kas strauji krita lejup. Pirmajā brīdī tas izskatījās kā bezveidīga masa, bet, kad bija nonācis gaišākā joslā, mēs redzējām, ka tas ir pārsprādzis milzu zivs līķis, kam krītot līdzi stiepās dzīvnieka iekšas. Gāzes to bija turējušas ūdenī augstāka­jos okeāna slāņos, līdz tās izdalījās laukā pūšanas pro­cesā vai haizivīm uzbrūkot, un tad no zivs bija palicis pāri tikai nedzīvais svars, kas vilka to lejup uz okeāna dibenu. Savas pastaigas laikā mēs bijām pamanījuši vairākus šādus lielus skeletus, ko zivis bija apgrauzušas tīrus, taču šis radījums, kaut arī bez iekšām, likās gluži kā dzīvs. Mūsu pavadoņi metās mums klāt, lai parautu sāņus no krītošās masas, bet, pārliecinājušies, ka tā mūs neskars, viņi norimās. Caur stiklveida ķiverēm mēs nedzirdējām troksni, bet tam vajadzēja būt pamatīgam, jo, varenajam ķermenim atsitoties pret okeāna dibenu, Globigerina dūņas uzšļācās gaisā kā dubļi, kad tajos iesviež akmeni. Tas bija kašalots, savas 70 pēdas garš, un no zemūdens ļaužu saviļņojuma un līksmības es nopratu, ka vaļa taukus viņi pratīs pienācīgi izmantot. Taču tobrīd atstājām bojā gājušo dzīvnieku, un drīz vien mēs, neierastās pastaigas nogurdinātie svešinieki, priecīgā noskaņojumā atkal atradāmies pie ieejas durvīm, ko greznoja uzraksts, un pēc laiciņa, atbrīvojušies no saviem stiklveida pārvalkiem, dzīvi un veseli stāvējām uz priekš­telpas slapjās grīdas.

Saskaņā ar mūsu laika aprēķinu dažas dienas pēc tam, kad bijām atlantīdiešiem uz domu ekrāna demonstrējuši savas gaitas, mēs piedalījāmies kādā daudz svinīgākā un grandiozākā demonstrējumā, kurā gluži neparastā veidā guvām ļoti skaidru priekšstatu par šās izcilās tautas vēsturi. Es negribu apgalvot, ka seanss tika organizēts tikai mūsu labad, drīzāk liekas, ka stāsts par šiem no­tikumiem tiek laiku pa laikam atkārtots, lai tauta ne­aizmirstu savu vēsturi, un tā daļa, kuru mums atļāva no­skatīties, bija tikai starpspēle kādā garā reliģiskā ceremo­nijā. Lai nu kā, es aprakstīšu precīzi, kā viss norisinājās.

Mūs ieveda tai pašā lielajā zālē jeb teātrī, kur doktors Marakots bija attēlojis uz ekrāna mūsu piedzīvojumus. Tur bija sapulcējusies visa kopiena, un mums, tāpat kā iepriekšējo reizi, ierādīja goda vietas tieši pie lielā, spožā ekrāna. Kad bija nodziedāta gara dziesma, kas varēja būt kāda patriotiska himna, ļoti vecs, sirms vīrs, šās tautas vēsturnieks vai hronists, skaļiem aplausiem skanot, iz­gāja priekšā pie ekrāna un projicēja uz tā gaišās virsmas daudzas ainas, kurās bija attēlots viņa nācijas uzplau­kums un sabrukums. Kaut es spētu attēlot to spilgtumu un dramatismu! Abi mani biedri un es bijām tik ļoti nogrimuši vērošanā, ka pilnīgi zaudējām laika un telpas sajūtu, bet visi skatītāji jutās aizkustināti līdz sirds dziļumiem un vaimanāja, un raudāja, risinoties traģēdi­jai, kas vēstīja par viņu tēvzemes sabrukumu un tautas bojāeju.