Arturs: MARAKOTA BEZDIBENIS

Skenlenam radās iespēja to pierādīt. Nedēļām ilgi viņš dzīvoja satraukumā, it kā baidīdamies izpaust kādu lielu noslēpumu, un nemitīgi smīkņāja pats par savām domām. Tai laikā mēs savu biedru redzējām reti, jo viņš likās ārkārtīgi aizņemts un par savu draugu un uzticības personu bija izvēlējies kādu resnu, dzīvespriecīgu atlantī- dieti, vārdā Berbrikss, kas pārzināja mehānismus. Sken­lens un Berbrikss, kaut arī viņi sazinājās galvenokārt ar zīmēm un uzsizdami viens otram pa muguru, bija cieši sadraudzējušies un pastāvīgi darbojās divatā.

Kādu vakaru Skenlens ienāca starodams.

— Paklau, dok,— viņš teica Marakotam.— Es gribētu šiem ļautiņiem parādīt kādu triku. Viņi mums ir šo to izrādījuši, un, mandomiņ, tagad pienākusi mūsu kārta dot pretim. Kā būtu, ja mēs rītvakar sasauktu viņus kopā uz nelielu seansu?

— Džezs vai čarlstons?— es apjautājos.

— Kas par čarlstonu! Pagaidiet, gan redzēsiet. Cilvēk, tas ir varens numurs — bet pietiek, neteikšu vairs ne vārda. Tā nu ir, Hedlij. Es jūs nepiekrāpšu. Esmu kaut ko izgudrojis un gribu to viņiem nodot.

Nākamajā vakarā visa kopiena sapulcējās pazīstamajā zālē. Uz skatuves, aiz lepnuma smaidīdami pār visu seju, stāvēja Skenlens un Berbrikss. Viens no viņiem piespieda pogu, un — runājot Skenlena vārdiem — mēs kļuvām mēmi aiz pārsteiguma.

— Hallo, runā Londona!— atskanēja skaidra balss. — Sākam vietējo raidījumu. Laika ziņas.

Sekoja parastās frāzes par atmosfēras spiedienu un anticikloniem.

— Pēdējās ziņas. Šorīt viņa majestāte karalis atklāja jaunu korpusu Hammersmitas bērnu slimnīcā …— un tā tālāk, kā jau parasti. Pirmo reizi mēs atkal jutāmies kā vecajā, darbīgajā Anglijā, kas, stipro muguru zem kara parādu nastas saliekusi, cītīgi pildīja savus ikdienas uzdevumus. Pēc tam mēs noklausījāmies ārzemju un sporta ziņas. Dzīve vecajā pasaulē ritēja tāpat kā agrāk. Mūsu draugi, atlantīdieši, izbrīnā klausījās, bet nekā nesaprata. Taču, kad pēc ziņām gvardes orķestris sāka spēlēt maršu no operas «Loengrīns», atskanēja klausītāju sajūsmas saucieni, un bija jāpasmaida, redzot, kā ļaudis metās uz skatuvi, atrāva aizkarus un meklēja aiz ekrāna muzicētājus. Jā, arī mēs esam atstājuši savas pēdas zemūdens civilizācijā!

— Nē, ser,— Skenlens vēlāk paskaidroja,— es nevarēju uzbūvēt raidstaciju. Viņiem nav materiāla, un man nav saprašanas. Bet mājās es sev sameistaroju divlampu uztvērēju ar antenu pagalmā, pie veļas auklas, un iemācī­jos ar to rīkoties — varēju noķert jebkuru staciju Savieno­tajās Valstīs. Man šķita ērmoti, ka ar visu šo elektrības lērumu pie rokas un viņu stikla rūpniecību, kura mūs pārtrumpojusi, nevarētu izgudrot kaut ko, kas noķertu kādu ētera vilni, kurš taču noteikti ietu pa ūdeni tikpat labi kā pa gaisu. Izdzirdis pirmās skaņas, vecais Ber­brikss gandrīz vai bija gar zemi, bet nu viņam viss ir skaidrs, un es domāju, ka šī ierīce viņiem paliks uz laiku laikiem.

Viens no Atlantīdas ķīmiķu atklājumiem ir gāze, kas sver deviņreiz mazāk par ūdeņradi un ko Marakots nosauca par levigenu. Viņa eksperimenti ar šo gāzi uzvedināja mūs uz domām uzlaist augšā, okeāna virspusē, stikla balonus ar informāciju par mūsu likteni.

— Es izskaidroju šo domu Mandam,— sacīja Mara­kots.— Viņš jau ir devis rīkojumu stikla pūtējiem, un pēc dienas vai divām dienām baloni būs gatavi.

— Bet kā gan mēs iedabūsim tajos mūsu ziņas?— es vaicāju.

— Balonos tiek atstāts mazs caurumiņš, pa kuru ielaiž gāzi. To tad mēs izmantosim, lai iebāztu papīrus. Pēc tam šie izveicīgie meistari caurumiņu aizkausēs. Esmu pārlie­cināts, ka baloni, vaļā palaisti, tūdaļ uzskries augšā.

— Un gadu mētāsies ūdenī nepamanīti.

— Tas var gadīties. Taču baloni atstaros saules gaismu. Tie noteikti saistīs uzmanību. Mēs atradāmies uz Eiropas-Dienvidamerikas kuģu satiksmes līnijas. Ja uz­laidīsim vairākus balonus, es neredzu iemesla, kāpēc vismaz vienu no tiem nevarētu atrast.

Un tādā ceļā, dārgais Talbot (vai jūs citi, kas lasāt šo vēstījumu), tas nonāca Jūsu rokās. Taču ar to, iespējams, būs saistīts cits, daudz svarīgāks plāns. Sī ideja dzimusi atjautīgā amerikāņu mehāniķa smadzenēs.

— Draugi,— viņš reiz sacīja, kad bijām vieni savā istabā,— dzīve te ir uz goda — labi ēdieni un dzērieni, un esmu sastapis kādu dūjiņu, kas simtkārt pārāka par visām Filadelfijas meičām. Bet ar visu to man brīžiem gribas ticēt, ka reiz atkal redzēšu mīļo, veco zemi.

— Iespējams, ka mēs visi jūtam to pašu,— es iebildu,— taču nesaprotu, kā jūs cerat to panākt.

— Paklausieties, Hedlij! Ja šīs stikla bumbas var pacelt mūsu papīrus, varbūt tās var pacelt arī mūs. Nedomājiet, ka es te klabu pa tukšo, jo esmu to visu līdz pēdējam izdomājis. Pieņemsim, ka mēs saliksim trīs vai četrus balonus kopā, lai tiem būtu lielāks spēks. Skaidrs? Tad uzliksim savus stiklainos pārvalkus un piesprādzēsi­mies pie baloniem. Kad viss būs gatavs, sprūkam ārā un — prom. Kas gan spēs mūs apturēt ceļā no šejienes līdz augšai?

— Varbūt haizivs.

— Nieki! Haizivs — sīka vienība! Mēs aizdrāzīsim ga­rām visām haizivīm, ka tās i neodīs. Sīs noturēs mūs par trim saules zaķīšiem, un mēs laidīsimies tādā tempā, ka otrā galā uzšausimies piecdesmit pēdas gaisā. Tik tiešām, ja kāds dumiķis redzēs mūs uznākam augšā, tas pārbīlī sāks pātarus skaitīt.

— Pieņemsim, ka tas ir iespējams. Bet kas notiks pēc tam?

— Pie velna ar visu «pēc tam»! Izmēģināsim laimi, jo citādi mums jātup šeit mūžīgi mūžos. Es esmu par to, lai šmauktu prom un riskētu.

— Es, protams, ļoti vēlos atgriezties pasaulē, kaut vai tikai tāpēc, lai iepazīstinātu zinātniskās biedrības ar mūsu-rezultātiem,— teica Marakots.— Tikai manā perso­niskā vadībā viņi varēs aptvert visu to zināšanu krājumu, ko esmu šeit ieguvis. Es atbalstu Skenlena ierosināju­mu.

Zināmu svarīgu iemeslu dēļ es no visiem trim biju vismazāk sajūsmināts.

— Tas būtu tīrais neprāts. Ja mūs augšā neviens nesagaidīs, mēs neizbēgami peldēsim apkārt, līdz aizie­sim bojā no bada un slāpēm.

— Vai jums prāts, kā gan mūs kāds varētu sagaidīt?

— Varbūt pat to varētu atrisināt,— Marakots ietei­cās.— Mēs varam norādīt mūsu atrašanās vietas platuma un garuma grādus vienas jūdzes robežās.

— Un viņi nolaidīs lejā kāpnītes,— es ironiski piebildu.

— Kas par kāpnītēm! Šefam taisnība. Paklausieties, mister Hedlij, ierakstiet tai vēstulē, ko jūs gatavojaties sūtīt pasaulei,— nudien, es gribētu redzēt pēc tam virs­rakstus žurnālos!— ka mēs atrodamies starp 27. ziemeļu platuma un 28,14. rietumu garuma grādu — kādi jau nu ir tie pareizie cipari. Skaidrs? Tad uzrakstiet, ka trīs visizcilākie cilvēces pārstāvji — dižais zinātnes vīrs Ma­rakots, lēcošā zvaigzne kukaiņu vākšanā Hedlijs un Bills Skenlens, pirmšķirīgais mehāniķis un Meribenka firmas lepnums,— okeāna dibenā brēc pēc palīdzības. Vai pieleca?

— Nu, un tālāk?

— Redziet, par tālāko jādomā viņiem. Tas būs tāds kā izaicinājums, ko viņi nevarēs neuzklausīt. Kā es, piemē­ram, lasīju par Stenliju, kas atradis Livingstonu, un tamlīdzīgi. Viņiem jāatrod veids, kā uzraut mūs augšā vai arī noķert otrā galā, ja mēs paši tiksim virspusē.

— Mēs varētu paši kaut ko ierosināt,— teica profe­sors.— Lai viņi iemet šai vietā dziļūdens zondi, un mēs to sagaidīsim. Kad tā sasniegs dibenu, varam piesiet pie tās zīmīti un palūgt, lai viņi mums palīdz.