Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

— Muļķis! — viņš rēca ar visu savu dina­miku jaudu. — Erms! Stulbenis! Kretīns! Dulnais! Psihopāts! Šizofrēniķis! Smejies, deģc- nerāt, tāpēc ka tas ir smieklīgi! Ikss nav vien­līdzīgs igrekam, tāpēc ka igreks ir vienlīdzīgs iksam, ha-ha-ha-ha!

Negribu šo nejēdzīgo ainu aprakstīt līdz galam. Bīstos, ka es neizturējos tā, kā īstam vīram klājas. Kamēr pār manu galvu bira lamu vārdu krusa, es, bezspēcīgā niknumā sa­vilcis dūres, sāku gļēvi irgot, cenzdamies no­mierināt satracināto robotu.

— Smejies skaļāk, stulbais lops! — viņš nespēja rimties. — Ha-ha-ha-ha!

Nākamajā dienā ārsts man pavēlēja palikt gultā, jo konstatēja spēcīgu hipertonijas lēk­mi.

Robijs ļoti lepojās ar savu spēju pazīt un atšķirt redzes tēlus. Viņam bija taisni apbrī­nojama redzes atmiņa — simtiem sarežģītu ornamentu vidū Robijs varēja atrast kādu

vienu, kuram bija tikai reizi uz mirkli uzme­tis acis.

Es visādi centos viņā šīs īpašības attīstīt.

Vasarā sieva aizbrauca atvaļinājumā, sie­vasmāte — ciemos pie dēla, un mēs ar Ro- biju palikām dzīvoklī divi vien.

— Tevis dēļ man prāts mierīgs, — sieva atvadīdamās sacīja, — Robijs par tevi rūpē­sies. Skaties tikai, ka nedari viņam pāri.

Laiks bija karsts, un es, kā paradis šajā gadalaikā, nodzinu matus līdz ādai.

Pārnācis mājās no frizētavas, es pasaucu Robiju. Viņš tūdaļ ieradās.

— Lūdzu, Robij, dodiet man pusdienas.

— Viss ēdiens šai dzīvoklī, tāpat kā visas mantas, kas tajā atrodas, izņemot komunā­lās iekārtas priekšmetus, pieder tā īpašnie­kam. Jūsu lūgumu nevaru izpildīt, jo tas būtu mēģinājums piesavināties svešu īpašumu.

— Bet es taču esmu šā dzīvokļa īpašnieks.

Robijs pienāca man cieši klāt un vērīgi ap­lūkoja no galvas līdz kājām.

—• Jūsu izskats neatbilst šā dzīvokļa īpaš­nieka izskatam, kas saglabājies manas atmi­ņas šūnās.

— Es tikai esmu nodzinis matus, Robij, bet citādi palicis gluži tāds pats, kāds biju. Vai jūs tiešām neatceraties manu balsi?

— Balsi var ierakstīt magnetofona lentē, — Robijs sausi atteica.

— Bet ir taču vēl simtiem citu pazīmju, kas liecina, ka es esmu es. Es aizvien domāju, ka spējat izšķirt tik elementāras parādības.

— Ārējais tēls ir objektīva realitāte, kas nav atkarīga no mūsu apziņas.

Viņa uzpūtīgā pašapziņa man sāka krist uz nerviem.

— Es jau sen gribēju ar jums nopietni pa­runāt, Robij. Man šķiet, ka jums būtu daudz noderīgāk nepiebāzt savu atmiņu ar pārmē­rīgi sarežģītiem jēdzieniem, bet vairāk domāt par jūsu galveno uzdevumu izpildīšanu.

— Es iesaku jums atstāt šo telpu, — viņš ātri nobēra. — Atstāt, aizvākties, pazust, aiz­iet projām. Ja ne, es izmantošu fizisku spēku, varmācību, piespiešanu, sitienus, dauzīšanu, piekaušanu, spērienus, traumas, miesas bojā­jumus.

Es diemžēl zināju, ka tad, kad Robijs sāk šādi izskaidroties, nav nekādas jēgas ar viņu strīdēties.

Turklāt mani nebūt nevaldzināja izredzes saņemt no viņa pļauku. Roka viņam ir smaga.

Trīs nedēļas mitinājos pie drauga un at­griezos mājās tikai tad, kad pārbrauca sieva.

Pa to laiku arī mati jau bija mazliet atau­guši.

… Tagad Robijs mūsu dzīvoklī jūtas pil­nīgi kā savās mājās. Kvern augiem vakariem pie televizora. Pārējā laikā, pats par sevi tīk­sminādamies, rakņājas savā shēmā, turklāt skaļi svilpodams kādu melodiju. Taču diem­žēl konstruktors nav viņu apveltījis ar mu­zikālo dzirdi.

Bīstos, ka Robija cenšanās pilnveidoties jau ifik kļūt perversa. Saimniecības darbus viņš d;ira ar lielu nepatiku un neiedomājami nevī­žīgi. Pret visu, kas neattiecas uz viņa per­sonu, robots izturas ar acīm redzamu nevē­rību un ar visiem sarunājas augstprātīgi.

Sieva centās pielāgot viņu tulkošanai no svešvalodām. Robijs apbrīnojami viegli iemā­cījās no galvas franču-krievu valodas vārd­nīcu un tagad aizrautīgi citu pēc cita kau­dzēm lasa lubu romānus. Kad kāds palūdz, lai pārtulko izlasīto, viņš nevērīgi atbild:

— Nav nekā interesanta. Izlasiet pats.

Es iemācīju viņu spēlēt šahu. Sākumā viss ritēja tīri gludi, taču vēlāk acīmredzot lo­ģiskā analīze viņam bija parādījusi, ka ne­godīga spēle dod visdrošāko iespēju uzvarēt.

Robijs izmanto katru izdevīgu gadījumu, lai nemanot pārstatītu uz šaha galdiņa ma­nas figūras.

Reiz partijas vidū pamanīju, ka pazudis mans karalis.

— Kur jūs esat licis manu karali, Robij?

— Trešajā gājienā jums bija mats, un es to noņēmu, — viņš nekaunīgi paziņoja.

— Tas taču teorētiski nav iespējams. Pirma­jos trīs gājienos matu nedrīkst pieteikt. No­lieciet karali atpakaļ vietā!

— Jums vēl jāpamācās spēlēt, — viņš at­cirta, noslaucīdams figūras no galdiņa.

Pēdējā laikā Robijā radusies interese par dzeju. Diemžēl šī interese ir gaužām vienpu­sīga. Viņš ir spējīgs stundām studēt klasiķus, lai sameklētu k|ūdu ritmā vai kādu nepareizi veidotu teikumu. Ja tas izdodas, tad visa māja trīc no viņa smieklu rēkoņas.

Robija raksturs bojājas ar katru dienu vai­rāk.

Vienīgi elementārs godīgums neļauj man viņu kādam atdāvināt.

Bez tam negribas arī sarūgtināt sievas­māti. Viņa un Robijs jūt viens pret otru dzi­ļas simpātijas.

Miškas Elektronis­kais uzvešanās kal­kulators jau veselu nedēļu rādīja «teica­mi», un tāpēc mēs no­lēmām šo atgadījumu nosvinēt.

Ļuļa ieteica doties uz Jūtu iedvesmas koncertu, es sacīju, ka varētu apmeklēt Alkoholisko dzērienu smaržu muzeju, bet Miška uzstāja, lai ejam uz Molekulāro kafejnīcu.

Protams, mēs braucām uz kafejnīcu, jo Miška taču bija labi uz­vedies, un tādēļ būtu netaisni laupīt viņam izvēles iespēju.

Mēs ātri nokļuvām tur domu lidmašīnā. Ceļā mūs tikai vienu reizi sakratīja — kad es iedomājos, ka būtu labi tomēr uz mirklīti ie­griezties muzejā. Par laimi, to neviens nepa­manīja.

Kafejnīcā apsēdāmies pie sarkanā galdiņa, taču Ļuļa ieminējās, ka viņai labāk garšojot ēdieni, kas sintezēti no gaišās, nevis no tum­šās naftas.

Es viņai gan atgādināju, ka avīzēs rak­sta — abēji ēdieni esot gluži līdzvērtīgi.

Ļuļa atbildēja — var jau būt tā esot tikai iedoma, bet, ja darām kaut ko tīrā prieka labad, tad taču varam arī ļauties iedomām.

Nesākām ar viņu strīdēties, jo mēs ļoti mī­lam savu Ļuļu un mums gribējās, lai viņai no kafejnīcas apmeklējuma tiktu pēc iespējas lie­lāks prieks.

Kad apsēdāmies pie baltā galdiņa, uz tele­vizora ekrāna parādījās robots ar baltu mi- cīti galvā un baltu virssvārci mugurā.

Smaidošais robots mums paskaidroja, ka Molekulārās sintēzes kafejnīcā dabūjami trīs simti sešdesmit ēdieni. Lai saņemtu izrau­dzīto, jāuzgriež tā numurs uz automāta diska, un ēdiens tiks sintezēts tieši mūsu šķīvī. Ro­bots vēl piebilda — ja mēs vēloties kaut ko tādu, kā ēdienu kartē nav, tad tikai jāuzmauc galvā antena un jāiedomājas šis ēdiens. Au­tomāts pasūtījumu tūliņ izpildīšot.

Palūkojos uz Mišku un sapratu, ka mēs vē­lamies tikai to, kā ēdienu kartē nav.

Ļuļa sev pasūtīja pankūkas, bet es — psei- dobifšteku. Tas izskatījās brūns un ļoti kārdi­nošs, un Ļuļa sacīja, ka nenoēdīšot tik daudz pankūku, — lai es ņemot pusi. Tā mēs izda­rījām, un es atdevu viņai pusi bifšteka.