Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

— Viņš visu dzirdēja, — mežzinis turpi­nāja stāstu. — Tas noticis vakarā ap pulksten desmitiem. Kleins jaucis ārā kaut kādu ierīci, noņemdamies ar elektrības vadiem, bet otarks sēdējis turpat uz grīdas, un viņi abi sarunā­jušies. Sprieduši kaut ko par fiziku. Tas bija viens no pirmajiem laboratorijā izaudzētajiem otarkiem un tika uzskatīts par visgudrāko. Viņš prata runāt pat svešvalodās … Mūsu puisis blakus istabā mazgāja grīdu un dzir­dēja viņu sarunu. Pēc tam iestājies klusums, kaut kas apgāzies. Un pēkšņi apkopējs dzir­dējis izsaucienu: «Ak dievs! …» Saucējs bi­jis Kleins, un viņa balsī skanējušas tādas šausmas, ka puisim saļodzījušās kājas. Pēc tam aizslāpis kliedziens: «Palīgā!» Apkopējs ielūkojies istabā un redzējis, ka Kleins sāpēs lokās uz grīdas, bet otarks viņu grauž. Puisis no izbailēm pilnīgi sastindzis un vienkārši klusēdams stāvējis. Tikai, kad otarks gribē­jis arī viņam mesties virsū, aizrāvis ciet dur­vis.

— Bet pēc tam?

— Pēc tam viņi nogalināja vēl divus labo­rantus un izmuka. Taču pieci vai seši palika, it kā nekas nebūtu noticis. Un, kad ieradās komisija no galvaspilsētas, viņi ar to sarunā­jās. Palikušos otarkus aizveda. Bet vēlāk da­būjām zināt, ka vilcienā viņi apēduši vēl vie­nu cilvēku . . .

Laboratorijas lielajā istabā viss bija at­stāts kā bijis. Uz garajiem galdiem vēl stā­vēja ar biezu putekļu kārtu klāti trauki, rent- gcna aparāta vados zirnekļi bija saauduši tiklus. Tikai logu stikli izdauzīti, un pa cauru­miem spraucās iekšā akāciju krūmu zari.

Mellers un žurnālists izgāja no galvenā korpusa.

; Betlijam ļoti gribējās apskatīt apstaroša­nas ierīci, un viņš lūdza mežzini vēl piecas minūtes uzkavēties.

Pamestā ciemata galvenās ieliņas asfalta spraugās bija saaugusi zāle un jauni, spēcīgi krūmu dzinumi. Skaidrajā rudens gaisā va­rēja tālu redzēt. Smaržoja pēc kritušām lā­pām un mikla koka.

Laukumā Mellers pēkšņi apstājās.

— Jūs neko nedzirdējāt?

— Nē, — atbildēja Betlijs.

— Es vēl visu laiku domāju, kā viņi visi kopā gribēja mūs aplenkt sargbūdiņā, — mež­zinis prātoja. — Senāk nekas tamlīdzīgs ne­notika. Viņi vienmēr darbojās tikai pa vie­nam.

Viņš atkal vērīgi ieklausījās.

— Ja tikai viņi mūs nepārsteidz. Labāk vāksimies ātrāk no šejienes projām.

Viņi aizgāja līdz zemai, apaļai celtnei ar šauriem, režģotiem logiem. Masīvās durvis bija pievērtas, betona klonu pie sliekšņa klāja plāna meža gružu kārtiņa — rūsganas egļu skujas, putekļi un kukaiņu spārniņi.

Uzmanīgi viņi iegāja pirmajā telpā ar ze­miem griestiem. Nākamās masīvās durvis veda zemā zalē.

Viņi ielūkojās tajā. Vāverite ar kuplu asti kā ruda liesmiņa šaudījās pa koka galdu un izlēca pa loga režģu starpu ārā.

īsu mirkli mežzinis nolūkojās tai pakaļ. Viņš atkal uzmanīgi ieklausījās, nervozi sa­žņaudzis rokās šauteni, un tad ieteicās:

— Nē, tā nevar.

Steigšus viņš metās atpakaļ.

Bet bija jau par vēlu.

Ārā atskanēja čaboņa, ieejas durvis nočīk­stēdamas aizcirtās. Izklausījās, it kā no ārpu­ses tām aizveltu priekšā kaut ko smagu.

Mirkli Mellers un žurnālists raudzījās viens otrā, tad metās pie loga.

Betlijs palūkojās ārā un atrāvās atpakaļ.

Laukumā un izžuvušajā baseinā, kurš ne­zin kādēļ tur bija kādreiz ierīkots, pulcējās arvien vairāk otarku. Viņu tur bija jau vai­rāki desmiti, un aizvien jauni līda it kaļ no zemes laukā. Šajā ne īsti zvēru, ne cil­vēku pūlī skanēja murdoņa, kliedzieni, rē­koņa.

Mežzinis un Betlijs satriekti klusēja.

Kāds jauns otarks netālu no viņiem pacē­lās pakaļkājās. Priekšķetnās viņš turēja kaut ko apaļu.

— Akmens, — nočukstēja žurnālists, vēl joprojām nespēdams atjēgties. — Viņš taisās mest akmeni.

Taču tas nebija akmens.

Apaļais priekšmets nosvilpa gaisā, režģotā loga priekšā žilbinoši uzliesmoja uguns, iz­vēlās sūri dūmi.

Mežzinis atkāpās no loga. Viņa sejā bija neizpratne. Šautene viņam izkrita no rokām, un viņš tvēra pie krūtīm.

— Velns parāvis! — Mellers iesaucās un pacēla asiņaino roku. — Nešķīsteņi tādi! Nu man ir beigas.

Mežzinis kļuva bāls. Nedroši viņš paspēra pāris soļu, pietupās un pēc tam nosēdās zemē, atbalstīdamies pret sienu.

— Nu man ir beigas. — Nē! — iekliedzās Betlijs. — Nē! — Viņš drebēja kā drudzī.

Mellers, zobus sakodis, pacēla pret viņu gluži balto seju.

— Durvis!

Žurnālists metās uz izeju. Tur no ārpuses atkal stūma priekšā kaut ko smagu.

Betlijs aizgrūda priekšā vienu bultu, tad otru. Par laimi viss bija ierīkots tā, lai no iekšpuses varētu stingri ieslēgties. Viņš atgriezās pie mežziņa. Mellers jau gulēja zemē pie sienas, piespiedis rokas pie krūtīm. Uz viņa krekla pletās ^ mikls traips. Taču viņš neļāva sevi pārsiet.

— Viss vienalga, — viņš sacīja. — Es taču jūtu, ka beigas ir. Negribas mocīties. Neaiztieciet mani!

— Mums taču nāks palīgā! — iesaucās

Betlijs.

— Kas?

Jautajums izskanēja tik kaili, tik atklāti un bezcerīgi, ka žurnālistam pārskrēja saltas tir­pas pār kauliem.

Brīdi viņi klusēja, tad mežzinis jautāja:

— Vai atceraties jātnieku, ko redzējām paši» pirmajā dienā?

— Jā.

— Jadoma, ka viņš steidzās brīdināt otar» kus par jūsu ierašanos. Viņiem ir savi sakari: pilsētas bandītiem un otarkiem. Tādēļ otarki apvienojās. Nemaz nebrīnieties. Man liekas, ja no Marsa pie mums atlidotu kaut kādi as- toņkāji, arī tad atrastos cilvēki, kas meklētu ar tiem kopēju valodu.

— Jā, — žurnālists čukstus atbildēja. !

Laiks līdz vakaram viņiem aizvilkās gausi,

bez pārmaiņām. Mellers strauji zaudēja spē­kus. Asiņošana aprima. Taču viņš joprojām neļāva sevi aiztikt. Žurnālists sēdēja viņam līdzās uz akmens klona.

Otarki viņus pagaidām atstāja mierā. Viņi nemēģināja ne lauzties iekšā pa durvīm, nedz arī mest vēl kādu granātu. Balsu murdoņa aiz logiem brīžiem pieklusa, brīžiem pastip­rinājās.

Kad saule norietēja un kļuva vēsāks, mež­zinis palūdza nodzerties. Žurnālists padzir­dīja viņu no ceļojuma pudeles un nomazgāja viņam seju ar ūdeni.

Mežzinis sacīja:

— Varbūt ir tīri labi, ka parādījušies otar­ki. Tagad būs skaidrāk redzams, ko nozīmē Cilvēks. Tagad mēs zināsim, ka cilvēks ir ne tikai radījums, kas prot rēķināt un var iemā­cīties ģeometriju, bet vēl kaut kas cits. Zināti nieki ir pārāk noslēgušies savā zinātnē. Tomēr tā vēl nav viss.

Mellers nomira naktī, bet žurnālists vēl no­dzīvoja trīs dienas.

Pirmajā dienā viņš domāja vienīgi par glābšanos, izmisums mijās ar cerībām, dažas reizes viņš izšāva pa logu, cerēdams, ka var­būt kāds izdzirdēs šāvienus un steigsies vi­ņam palīgā.

Pret nakti viņš saprata, ka šīs cerības ir iluzoriskas. Paša dzīve Betlijam likās kā di­vās savstarpēji nesakarīgās dalās sašķelta. Visvairāk viņu nomocīja tieši tas, ka šīs da­ļas nebija ne loģiski, ne secīgi' savā starpā saistāmas. Viena bija veiksmīga žurnālista saprātīgā, panākumiem bagātā dzīve, un tā beidzās tai brīdī, kad viņš kopā ar Melleru izjāja no pilsētas uz mežiem klāto Galvenās grēdas kalnāju. Šajā pirmajā dzīvē nekas ne­norādīja uz to, ka viņam būs jāiet bojā šajā salā, pamestās laboratorijas ēkā.