Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Здесь есть возможность читать онлайн «Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1969, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Эпическая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS Fantastisku stāstu krājums
I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……
G. Gors. Puisēns. Tulk. A. Nikolajeva ……
G. Altovs. Klīnika «Dižais piekūns». Tulk.A. Nikolajeva……………………
V. Zuravļova. Leonardo. Tulk. S. Cepurniece ……
A. Dņeprovs. Pasaule, kurā es pazudu. Tulk.S. Cepurniece ……
S. Gansovskis. Dusmības diena. Tulk. H. La­piņa. ……
I.Varšavskis. Robijs. Tulk. H. Lapiņa ……
I. Varšavskis. Molekulārā kafejnīca. Tulk. H. Lapiņa……
 IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1969
«Kad būs uzvarēts laiks…» ir padomju rakstnieku zinātniski fantastisko stāstu krājums. Grāmata iepa­zīstina latviešu lasītāju ar daudzu padomju fantastu daiļradi, rada priekšstatu par viņu tematikas un stila daudzveidību.
Stāstu darbība risinās gan kosmosā, gan uz Ze­mes, gan pagātnē, gan tagadnē, autori pievēršas zināt­niskām, sociālām un morālām problēmām. Taču, lai kas būtu viņu varoņi, lai kur notiktu darbība, — uzmanības centrā ir cilvēks, viņa radošās iespējas un aktīvā at­tieksme pret dzīvi.
Mākslinieks A. Prokazovs
Publicēts saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadē­mijas Redakciju un izdevumu padomes 1968. gada 22. februāra lēmumu

KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece…… — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Par otarkiem? … Teica, ka tas esot bi­jis ļoti interesants zinātnisks eksperiments. Ar lielām perspektīvām. Tomēr tagad viņš ar to vairs nenodarbojas. Tagad viņa pētījumi saistīti ar kosmiskajiem stariem … Vēl sa­cīja — viņam esot ļoti žēl, ka bijuši upuri.

— Bet kādēļ tas viss tika darīts? Kādā no­lūkā?

— Nu ka lai jums pasaka? … — Betlijs brītiņu padomāja. — Saprotiet, zinātnē mēdz būt tāds jautājums: «Kas notiktu, ja?» No tā radušies daudzi jaunatklājumi.

— Kādā nozīmē — «Kas notiktu, ja?»?

— Nu, piemēram: «Kas notiktu, ja magnē­tiskajā laukā ievietotu vadītāju, pa kuru plūst strāva?» Un iznāca elektrodzinējs … Vārdu sakot, tas bija eksperiments.

— Eksperiments, — Mellers noteica, sa- kozdams zobus tā, ka tie noņirkstēja. — Iz­darīja eksperimentu — palaida cilvēkiem virsū cilvēkēdājus. Un tagad neviens par mums vairs nedomā. Tieciet galā, kā paši mā­kat. Fīdlers jau sen aizmirsis gan otarkus, gan arī mūs. Bet viņu te savairojies simtiem, un neviens nezina, kādus plānus pret cilvē­kiem viņi kaldina. — Mežzinis apklusa un no­pūtās. — Ek, ja padomā vien, kādas ērmības tikai neizgudro! Iztaisīt zvērus gudrākus par

cilvēkiem. Galīgi sajukuši tais pilsētās. Vis­pirms atombumba, tagad šitas. Droši vien grib, lai cilvēku dzimums pavisam iznīkst.

Viņš piecēlās, paņēma pielādēto šauteni un nolika to sev līdzās zemē.

— Paklausieties, mister Betlij. Ja kaut kas notiks, kāds dauzīsies pie durvīm vai lauzī­sies iekšā, guliet, kā gulējis. Citādi mēs tumsā vēl nošausim viens otru. Guliet mierīgi, bet es zināšu, kas jādara. Esmu tā ietrenējies, ka pamostos kā suns, no priekšnojautas vien.

No rīta, kad Betlijs iznāca no šķūņa, saule mirdzēja tik spoži un lietus noskalotais za­ļums bija tik svaigs un spirgts, ka visas nakts sarunas viņam šķita tikai briesmu stāsti.

Melnbārdainais fermeris jau strādāja tī­rumā — viņa krekls baloja kā mazs planku­miņš upes otrā krastā. Uz mirkli žurnālistam iešāvās prātā, ka tā varbūt ir īstā laime — celties augšā līdz ar sauli, nepazīt pilsētas sarežģītās dzīves trauksmi un rūpes, būt sa­skarsmē vienīgi ar lāpstu un brūno, auglīgo zemi.

Taču mežzinis drīz vien lika viņam atgriez­ties īstenībā. Viņš parādījās pie šķūņa ar šau­teni rokā.

— Iesim, es jums kaut ko parādīšu.

Viņi apgāja šķūnim apkārt un iegāja sak­ņu dārzā no mājas otras puses. Te Mellers sāka uzvesties pavisam dīvaini. Pieliecies viņš izskrēja cauri krūmājam un pielupās grāvī pie kartupeļu vagām. Pēc tam ar zīmēm lika žurnālistam darīt to pašu.

Viņi devās pa grāvi apkārt sakņu dārzam. No mājas atskanēja sievietes balss, taču ne­bija saprotams, ko viņa saka.

Mellers apstājās.

— Paskatieties.

— Kas ir?

— Jūs taču teicāt, ka esat mednieks. Ska­tieties!

Kailā zemes laukumiņā starp zāles kušķiem bija palicis labi saredzams piecpirkstainas pēdas nospiedums.

— Lācis? — ar cerībām balsī iejautājās Betlijs.

— Kas par lāci! Lāču te sen vairs nav.

— Tātad otarks?

Mežzinis pamāja ar galvu.

— Pavisam svaigas pēdas, — čukstus sa­cīja žurnālists.

— Sās nakts pēdas, — Mellers apstipri­nāja. — Redziet, pielijušas. Tas nozīmē, ka viņš bijis mājā jau pirms lietus.

— Mājā? — Betlijs juta saltas tirpas pār­skrienam pār muguru. — Pašā mājā?

Mežzinis neatbildēja, bet ar galvas mājienu parādīja žurnālistam uz grāvja pusi, un viņi klusēdami devās atpakaļ.

Pie šķūņa Mellers pagaidīja, kamēr Betlijs tiek pie elpas.

— Tā man šķita jau vakar. Jau tad, kad mēs te ieradāmies un Stegliks sāka izlik- lies, ka tr pakurls. Viņš tikai centas panakt, lai mēs runājam skaļāk un otarks varētu visu dzirdēt. Bet otarks sēdēja blakus istabā.

Žurnālists juta, ka viņam aizžņaudzas balss.

— Ko jūs man stāstāt? Tad jau iznāk, ka cilvēki šeit apvienojas ar otarkiem? Pret ci­tiem cilvēkiem!

— Runājiet klusāk! — mežzinis piekodi­nāja. — Ko nozīmē «apvienojas»? Stegliks tur neko nevarēja darīt. Otarks atnāca un palika. Tā bieži notiek. Otarks, piemēram, at­nāk un noliekas guļamistabā uzpostā gultā gulēt. Citreiz viņš izdzen cilvēkus no mājām un valda tur dienu vai divas.

— Bet ko tad cilvēki? Mierīgi to pacieš? Kāpēc viņi nešauj uz otarkiem?

— Kā lai šauj, ja mežā ir citi otarki? Un fermerim ir bērni, lopi ganībās, māja, ko var aizdedzināt … Bet galvenais — bērni. Viņi taču var pagrābt bērnu. Vai tad mazos iespējams vienmēr pieskatīt? Turklāt otarki pievākuši visus ieročus. Jau pašā sākumā. Pirmajā gadā.

— Un cilvēki atdeva ieročus?

— Ko viņi varēja darīt? Kas neatdeva, tie vēlāk nožēloja .. .

Viņš nepabeidza teikumu un pēkšņi ieurbās ar skatienu kārklājā, kas atradās soļus piec­padsmit no viņiem.

Viss turpmākais norisinājās divās trīs se­kundēs.

Mellers pacēla šauteni un uzvilka gaili. Tai pašā mirkli virs krūmiem izslējās brūna masa iezalgojās lielas acis, ļaunas un iztrūkušās un atskanēja balss:

— Ei, nešaujiet! Nešaujiet!

Žurnālists instinktīvi satvēra Melleru pie pleca. Nodārdēja šāviens, bet lode ķēra vie­nīgi kādu zaru. Brūnā masa saliecās ritenī aizkūleņoja pa mežu un nozuda starp ko­kiem. Vēl dažus mirkļus brīkšķēja krūmi, tad viss noklusa.

— Kāda velna pēc! — Mežzinis neprātī­gās dusmās apsviedās apkārt. — Kādēļ jūs to izdarījāt?

Žurnālists nobālis čukstēja:

— Viņš runāja kā cilvēks … Viņš lūdza lai nešauj.

Mirkli mežzinis nolūkojās žurnālistā, tad niknums atslāba, un viņš gurdā vienaldzībā nolaida ieroci.

— Jā, var jau būt … Pirmoreiz tas atstāj iespaidu.

Viņiem aiz muguras kaut kas nočabēja. Viņi pagriezās atpakaļ.

Fermera sieva sacīja:

— Iesim uz māju. Es jau uzklāju galdu.

Maltītes laikā visi izlikās, it kā nekas ne­būtu noticis.

Pēc brokastīm fermeris palīdzēja apseglot zirgus. Klusēdami visi atvadījās.

Kad viņi jāja tālāk, Mellers noprasīja:

— Kāds tad īsteni ir jūsu plāns? Es lāgā nesaprotu. Man sacīja, ka jāpavada jūs kal­nos, un tas bija viss.

— Kāds plāns? . .. Nu, paklejot pa kalniem. Satikt cilvēkus — jo vairāk, jo labāk. Iepažī- lies ar otarkiem, ja izdosies. Vārdu sakot, iz­just šejienes atmosfēru.

— Šķiet, šajā fermā jūs jau sākāt to sa­just,

Betlijs paraustīja plecus.

Mežzinis piepeši apturēja zirgu.

— Klusāk …

Viņš ieklausījās.

— Mums kāds skrien pakaļ . . . Fermā kaut kas būs noticis.

Betlijs vēl nepaguva ne pabrīnīties par mežziņa dzirdi, kad aiz muguras atskanēja kliedziens:

— Ei, Meller, ei!

Viņi pagrieza zirgus. Aizelsies viņiem skrie­šus tuvojās fermeris. Viņš gandrīz pakrita, pieķerdamies pie Mellera seglu loka.

— Otarks nolaupīja Tīnu. Aizstiepa uz Briežu gravu.

Viņš aizgūtnēm tvēra elpu, no pieres viņam ritēja sviedru lāses.

Vienā rāvienā Mellers iecēla fermeri seglos. Viņa ērzelis sāka auļot, dubļi vien pašķīda gaisā zem tā pakaviem.

Nekad senāk Betlijs nebūtu domājis, ka var tādā ātrumā zirga mugurā joņot pa šķēršļotu apvidu. Bedres, sakrituši koku stumbri, krū­mi, grāvji zibēt zibēja zem zirga kājām, sa­plūzdami it kā mozaīkas joslās. Kaut kur vi­ņam zars norāva cepuri no galvas, viņš to pat nepamanīja.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……»

Обсуждение, отзывы о книге «KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x