Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

«Es jau nu atgriezīšos,» viņš teica pats sev. «Bet Mellers? Un pārējie? …»

Taču šī doma bija pārāk baisma, lai uzdrošinātos to šai brīdī izdomāt līdz ga­lam.

Betlijs apsēdās būdas ēnā un sāka domāt par otarkiem. Viņš atcerējās virsrakstu kā­dam avīžu rakstam — «Saprāts bez labsirdī­bas». Par kaut ko tamlīdzīgu bija runājis mežzinis. Viņš otarkus neuzskatīja par cilvē­kiem tādēļ, ka tie nepazina «līdzjūtības».

Saprāts bez labsirdības. Bet vai tas ir iespē­jams? Vai saprāts bez labsirdības vispār varЈ pastāvēt? Kas ir primārais? Vai tad labsir­dība nav saprāta veidojums? Vai varbūt ot­rādi? … Nav šaubu par to, ka otarki ir spēļ jīgāki par cilvēkiem loģiskajā domāšanā, la­bāk izprot abstrakciju un abstrahējumus, ka viņiem ir labāka atmiņa. Klīda valodas, ka vairāki otarki no pirmās partijas nodoti Kara ministrijai, lai risinātu tur kaut kādus seviš­ķus uzdevumus. Bet arī «domājošās mašīnas» taču izmanto visādu sevišķu uzdevumu risi­nāšanai. Kāda tur atšķirība?

Kāds fermeris viņam un Melleram stāstīja, ka redzējis gandrīz bezspalvainu otarku, un mežzinis atbildēja, ka otarki pēdējā laikā ar­vien vairāk sākot izskatīties pēc cilvēkiem. Vai viņi tiešām iekaros pasauli? Vai patiesi Saprāts bez Labsirdības ir spēcīgāks par Cilvēka saprātu?

«Nu, tas vēl tik drīz nenotiks,» viņš sevi dro­šināja. «Ja vispār kādreiz notiks. Lai nu būtu kā būdams, es vēl paspēšu savu mūžu nodzī­vot un nomirt.»

Bet tad viņu pēkšņi satricināja doma: bērni! Kādā pasaulē viņi dzīvos — otarku pasaulē vai tādā, kur valdīs kibernētiskie roboti, kam arī nepiemīt nekā cilvēcīga un kas tomēr, kā daži apgalvo, esot gudrāki par cilvē­kiem?

Acu priekšā pēkšņi parādījās paša dēlēns un ierunājās:

— Tēt, paklausies! Mēs esam mēs, vai ne?

Un viņi ir viņi. Bet viņi taču arī domā, ka viņi ir mēs?

«Jūs pārāk ātri pieaugat,» nodomāja Bet­lijs. «Es septiņu gadu vecumā tādus jautāju­mus neuzdevu.»

Kaut kur aiz muguras iebrikšķējās zars. Zēns izgaisa.

Žurnālists bailīgi palūkojās atpakaļ un sa- ausījās. Nē, viss kārtībā.

Sikspārnis nedrošā līknē pārplanēja pāri pļaviņai.

Betlijs atlieca muguru. Viņam ienāca prā­tā, ka mežzinis no viņa kaut ko slēpj. Mellers, piemēram, vēl nav pateicis, kas bija tas jāt­nieks, kurš pirmajā dienā aizauļoja viņiem garām pa veco, pamesto ceļu.

Viņš atkal atspieda muguru pret mājeles sienu. Tūlīt atkal bija klāt dēlēns un sāka no jauna viņu iztaujāt.

— Tēt, no kurienes viss radies? Koki, mā­jas, gaiss, cilvēki? No kurienes tas viss cē­lies?

Betlijs sāka stāstīt zēnam par Visuma evo­lūciju, tad viņam kaut kas skaudri iedūrās sirdī un viņš pamodās.

Mēness bija norietējis. Debesis jau kļuva mazliet gaišākas.

Zirgu pļaviņā nebija. Pareizāk sakot, ne­bija viena, bet otrs gulēja zālē, un virs tā kū­ņojās trīs pelēkas ēnas. Viena no tām izslējās taisni, un žurnālists ieraudzīja milzu otarku ar varenu, smagnēju galvu, atplestu rīkli un lielām acīm, kas pustumsā zalgoja.

Pēc tam kaut kur pavisam netālu atskanēja čuksti:

— Viņš guļ.

— Nē, pamodās jau.

— Pieej viņam klāt.

— Viņš šaus.

— Viņš būtu šāvis jau agrāk, ja varētu. Viņš vai nu guj, vai arī sastindzis aiz bai­lēm. Ej klāt!

— Ej pats!

Bet žurnālists patiesi bija sastindzis. Viss šķita kā sapnī. Viņš saprata, ka noticis kaut kas nelabojams, ka uzbrukusi nelaime, tomēr nespēja pakustināt ne roku, ne kāju.

Sačukstēšanās turpinājās:

— Bet tas otrs. Tas šaus.

— Viņš ir slims. Nešaus… Nu ej, dzirdi!

Ar briesmīgu piepūli Betlijs pagrieza acis. Aiz sargbūdas stūra parādījās otarks. Tas bija maziņš, līdzīgs cūkai.

Pārvarējis stingumu, žurnālists nospieda gaili. Divi šāvieni norībēja viens pēc otra, divas lodes aizsvilpa gaisā. Betlijs pietraucās kājās, šautene izkrita viņam no rokām. Viņš metās būdā, drebēdams aizrāva ciet durvis un aizstūma tām priekšā bultu.

Mežzinis stāvēja, turēdams ieroci šaušanas gatavībā. Viņa lūpas sakustējās, un žurnā­lists drīzāk nojauta nekā sadzirdēja jautā­jumu:

— Zirgi?

Viņš pamāja ar galvu.

Aiz durvīm nočabēja. Otarki ar kaut ko no­slodzīja durvis no ārpuses.

Atskanēja sauciens:

— Ei, Meller! Ei!

Mežzinis pieskrēja pie lodziņa un gribēja Izbāzt pa to šauteni. Tajā mirklī pret blāvo ausmas debess fonu parādījās melna ķetna; viņš tikko paspēja paraut divstobreni atpa­kaļ.

Ārpusē kads saka apmierinati smieties.

Čērkstoša balss, gari stiepdama vārdus,

sacīja:

— Nu tev beigas, Meller.

Runātāju pārtraukdamas, ieskanējās vēl citas balsis:

— Meller, Meller, parunājies ar mums …

— Ei, mežzini, saki kādu prātīgu vārdu! Tu taču esi cilvēks, tev jābūt gudram …

— Izsaki savas domas, Meller, un es pie­rādīšu, ka tev nav taisnība …

— Aprunājies ar mani, Meller. Nosauc reiz mani vārdā. Es esmu Filips …

Mežzinis klusēja.

Žurnālists nervoziem sojiem piegāja pie lo­dziņa. Balsis skanēja turpat līdzās, aiz baļķu sienas. Bija jūtama zvēru smaka — oda pēc asinīm, mēsliem un vēl pēc kaut kā nenosa­kāma.

Otarks, kas bija sevi nosaucis par Filipu, ierunājās zem paša lodziņa:

— Tu esi tas žurnālists, vai ne? Nu, tu, kas tikko pienāci? …

Žurnālists nokremšļojās. Rīkle bija gluži ļ izkaltusi.

Tā pati balss turpināja:

— Kāpēc tu atbrauci šurp?

Klusums.

— Tu atbrauci, lai mūs iznīcinātu?

Atkal mirkli valdīja klusums, pēc tam reizē ierunājās vairākas satrauktas balsis:

— Protams, protams, viņi grib mūs iznī- I cināt… Sākumā viņi mūs iztaisīja, bet ta- I gad grib nomaitāt…

Atskanēja rēkoņa, pēc tam neskaidrs troksnis. Žurnālistam likās, ka otarki sākuši kauties.

Visus pārkliegdams, ierunājās atkal tas, kas dēvēja sevi par Filipu:

— Ei, mežzini, ko tu nešauj? Tu taču vienmēr šauj. Parunājies nu ar mani.

Kaut kur no augšas negaidot norībēja šāviens.

Betlijs pagriezās atpakaļ.

Mežzinis bija uzkāpis uz pavarda, pabīdījis pie malas kārtis, uz kurām balstījās jumta salmu segums, un šāva.

Viņš divreiz izšāva, tad aši pielādēja šauteni un šāva atkal.

Otarki metās projām.

Mellers nolēca no pavarda.

— Tagad jādabū zirgi. Citādi mums klāsies plāni.

Viņi aplūkoja trīs nošautos otarkus.

Viens no tiem, jauns, tiešām bija gandrīz

kailu ādu, ar vilnu bija apaudzis vienīgi kumbrs.

Betlijam apšķebinājās dūša, kad Mellers otarku zālē apvēla apkārt. Viņš tikko noturē­jās, aizšāvis plaukstu mutei priekšā.

Mežzinis sacīja:

— Neaizmirstiet, ka tie nav cilvēki. Kaut ari viņi runā. Viņi ēd cilvēkus. Un paši sa­vējos arī.

Žurnālists paraudzījās visapkārt. Bija jau gaišs. Pļava, mežs, nogalinātie otarki — tas viss viņam šķita nereāls.

Vai tā var būt īstenība? … Un viņš, Do­nalds Betlijs, stāv šeit? . . .

— Lūk, šeit otarks aprija Kleinu, — Mel­lers sacīja. — To pastāstīja viens no mūsē­jiem, no šejieniešiem. Kad vēl darbojās labo­ratorija, viņš tur strādāja par apkopēju. Un lajā vakarā viņam nejauši gadījās atrasties blakus istabā. Viņš visu dzirdēja .. .

Žurnālists un mežzinis pašlaik bija uz sa­las, Zinātniskā centra galvenajā korpusā. No rīta viņi bija noņēmuši nogalinātajiem zir­giem seglus un pa dambi aizgājuši uz salu. Viņiem bija palikusi vairs tikai viena šautene, jo Betlija divstobreni otarki aizbēgdami bija paķēruši līdzi. Mellers bija paredzējis pirms krēslas iestāšanās nokļūt tuvākajā fermā un tur paņemt zirgus. Bet žurnālists izkaulēja no viņa pusstundu pamestās laboratorijas ap­lūkošanai.