Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Otrajā dzīvē viss varēja būt un varēja arī nebūt. To veidoja vienīgi nejaušības. Vispār (ās varēja nebūt nemaz. Viņš varēja arī ne­braukt šurp, atteikties no uzdevuma, ko vi­ņam deva redaktors, un izraudzīties citu. Viņš gluži labi būtu varējis nelikties ne zinis par otarkiem, bet aizlidot uz Nūbiju, kur ritēja seno ēģiptiešu mākslas pieminekļu glābšanas darbi.

Šurp viņu bija atvedusi nejēdzīga nejau­šība. Tieši tas Betlijam likās visbriesmīgā­kais.

Dažubrīd viņš it kā neticēja notikušajam, tad sāka staigāt pa zāli, pieskārās sienām un saules apspīdētajiem, ar putekļu segu klāta­jiem galdiem.

Otarki nezin kādēļ bija zaudējuši jebkādu interesi par žurnālistu. Laukumā un izžuvu- šajā baseinā viņu bija palicis pavisam maz. Reizumis viņi sāka cits ar citu kauties, un vienreiz Betlijs ar šausmās sastingušu sirdi vēroja, kā viņi metās virsū vienam no savē­jiem, saplosīja to gabalos un notiesāja.

Naktī Betlijam pēkšņi ienāca prātā, ka viņa bojāejā būs vainīgs Mellers. Viņš sajuta spēju riebumu pret mirušo mežzini un aizstiepa līķi pirmajā telpā pie pašām durvīm.

Stundu vai divas viņš nosēdēja uz klona, visu laiku bezcerīgi atkārtodams:

— Mīļo dieviņ, bet kādēļ tad es? … Kādēļ tieši es? …

Nākamajā dienā izbeidzās ūdens un Betliju sāka mocīt slāpes. Taču tagad viņš jau skaid­ri saprata, ka izglābties nevarēs, nomierinā­jās un no jauna sāka domāt par savu dzīvi, bet nu jau gluži citā aspektā. Viņš atcerē­jās, kā pašā ceļojuma sākumā bija strīdējies ar mežzini. Mellers sacīja, ka fermeri neielai- dīšoties ar viņu nekādās sarunās. «Kādēļ?» vaicāja Betlijs. — «Tādēļ, ka jūs dzīvojat sil­tumā un ērtībās,» atbildēja Mellers. «Tādēļ, ka jūs esat no sabiedrības virsotnes. No tiem, kas viņus nodevuši.» — «Kādēļ lai es būtu no virsotnes?» Betlijs nepiekrita. «Naudas es ne­nopelnu daudz vairāk kā viņi.» —• «Kas par lo!» attrauca mežzinis. «Jums ir viegls, pa­tīkams darbs. Visus šos gadus, kamēr viņi te pamazām gāja bojā, jūs rakstījāt savus avīžu rakstiņus, staigājāt pa restorāniem, piedalī­jāties asprātīgās sarunās …»

Betlijs saprata, ka tas viss ir taisnība. Op­timisms, ar kuru viņš tā lepojās, beigu bei­gās tomēr bija bijis tikai tāds strausa opti­misms. Viņš vienkārši bija centies neredzēt slikto dzīvē. Lasīja avīzēs par nāves so­diem Alžīrijā, par badu Indijā, bet pats do­māja par to, kā sakrāt naudu un nopirkt jau­nas mēbeles savam lielajam piecistabu dzī­voklim, kā vēl par kādu iedaļu kāpināt labās domas par sevi vienā otrā ietekmīgā personā. Otarki — cilvēki otarki — apšāva demons­trantus, spekulēja ar maizi, klusībā gatavoja karus, bet viņš novērsās, izlikdamies, ka nekā tāda vispār nav.

No šī viedokļa visa viņa līdzšinējā dzīve, gluži otrādi, pēkšņi izrādījās jo cieši saistīta ar to, kas norisinājās pašlaik. Nekad viņš nav uzstājies pret ļaunumu. Un tagad tuvojas at­maksa …

Otrā dienā otarki zem loga vairākkārt uz­sāka ar viņu sarunas. Viņš neatbildēja.

Kāds otarks teica:

— Ei, žurnālist, nāc ārā! Mēs tev neko ne­darīsim.

Bet otrs turpat blakus iesmējās.

Betlijs atkal sāka domāt par mežzini. Ti­kai tagad tās bija pavisam citādas domas. Viņam ienāca prātā, ka mežzinis bijis varonis.

īstenībā vienīgais patiesais varonis, ar kuru Betlijam dzīvē gadījies sastapties. Viens pats, bez jebkāda atbalsta viņš stājās pretī otaļļ kiem, cīnījās ar tiem un nomira neuzva-i rēts.

Trešajā dienā žurnālists sāka murgot. Vi- • ņam likās, ka ir atgriezies savas avīzes re-i dakcijā un diktē stenogrāfistei rakstu.

Raksts saucās «Kas ir cilvēks?».

Viņš skaji runāja:

— Mūsu gadsimtā, kad zinātne attīstās ap-1 brīnojami strauji, var likties, ka tā tiešām ir visspēcīga. Taču lūkosim iedomāties, ka ir radītas mākslīgas smadzenes, kas ir divkārt pā-1 rākas par cilvēka smadzenēm. Vai radījums,i kuram būs šādas smadzenes, varēs pilnā mē-ļ rā saukties par Cilvēku? Kas tad īsti padara mūs par to, kas esam? Spējas rēķināt, anali-1 zēt, izdarīt loģiskus secinājumus vai arī kaut j kas tāds, ko mūsos ieaudzinājusi sabiedrība, kaut kas, kam ir sakars ar cilvēku savstarpē­jām attieksmēm un ar indivīda attieksmēm pret kolektīvu? Ja, piemēram, runājam par otarkiem…

Taču viņa domas samezglojās un sajuka …

Nākamās dienas rītā atskanēja sprādziens. Betlijs pamodās. Viņam šķita, ka pietraucies kājās un tur rokā šaušanai gatavu ieroci. Pa­tiesībā viņš. gluži bezspēcīgs gulēja zemē pie sienas.

Pie pašas sejas iznira zvēra purns. Ar mo­kām sasprindzinājis domas, viņš pēkšņi atce­rējās, kam Fīdlers izskatās līdzīgs. Otarkam!

Tad arī šī doma izgaisa kā miglā. Nejuzdams vairs, kā viņu plosa, Betlijs dažās se­kundes desmitdaļās paguva izdomāt, ka otar­ki būtībā nemaz nav tik briesmīgi, ka viņu ir tikai pavisam simts vai pāris simtu šajā pa­mestajā apvidū. Ar viņiem būs viegli tikt galā. Bet cilvēki! … Cilvēki! …

Viņš nezināja, ka vēsts par Mellera pazu­šanu jau izplatījusies pa visu apkārtni un iz­misušie fermeri rok ārā no zemes paslēptos ieročus.

Pirms dažiem mē­nešiem es svinēju piecdesmito dzimša­nas dienu.

Kad bija uzsaukti daudzi tosti, kuros ti­ka cildinātas manas labās īpašības un no­klusētas manas vājās puses, ar kausu rokā piecēlās radioelektro­nikas laboratorijas vadītājs Strekozovs.

— Bet tagad, — viņš paziņoja, — ju­bilāru sveiks mūsu laboratorijas visjau­nākais pārstāvis.

Nezin kādēļ visu viesu skatieni pievērsās durvīm.

Klusumā, kas iestājās, bija dzirdama skrapstināšanās ārpusē. Tad durvis atvērās, un istabā ieslīdēja robots.

Visi sāka aplaudēt.

— Šis robots, — Strekozovs turpināja,

pieder pie a utomatiem, kas paši apgūst

informāciju. Viņš nedarbojas pēc iepriekš sa­gatavotas programmas, bet izstrādā to pats atkarībā no pārmaiņām ārējās vides apstāk­ļos. Viņa atmiņā ir vairāk nekā tūkstoš vār­du, turklāt šis leksikons nemitīgi paplašinās. Viņš var lasīt iespiestu tekstu, spēj patstā­vīgi sastādīt teikumus un saprot cilvēku va­lodu. Robotu baro akumulatori, kurus viņš pēc vajadzības var uzlādēt no elektrības tīkla. Mēs veselu gadu pa vakariem meistarojām robotu, lai varētu jums to uzdāvināt gaviļu dienā. Viņu var apmācīt jebkurā darbā. Ro- bij, sasveicinieties ar savu jauno saimnie­ku, — viņš piebilda, pagriezies pret ro­botu.

Robijs pieslīdēja pie manis un pēc neilgas klusēšanas sacīja:

— Man būs liels prieks, ja jūs jutīsieties laimīgs, uzņemdams mani par savas ģimenes locekli.

Tas bija gaužām jauki sacīts, kaut gan man šķita, ka teikums nav sastādīts visai pa­reizi.

Visi metās pie Robija. Ikvienam gribējās viņu pamatīgāk aplūkot.

— Nebūs glīti, — teica mana sievasmāte, — ja viņš staigās pa dzīvokli pliks. Es katrā ziņā pašūšu viņam virssvārci.

Kad es nākamajā rītā pamodos, Robijs stā­vēja pie manas gultas, acīmredzot gaidīdams rīkojumus. Man tas šķita ārkārtīgi intere­santi.

— Lūdzu, Robij, — es teicu, — esiet tik labs un nospodriniet manus zābakus. Tie at­rodas priekšnamā pie durvīm.

— Kā to dara? — viņš apvaicājās.

— Pavisam vienkārši. Skapī jūs atradīsiet brūno zābakziedi un sukas. Ieziediet zābakus, bet pēc tam spodriniet ar suku, līdz tie sāk spīdēt.