Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Robijs paklausīgi devās uz priekšnamu.

Ļoti gribējās redzēt, kā Robijs tiks galā ar pirmo uzdevumu.

Kad piegāju pie viņa, viņš tikko beidza triept uz zābakiem aprikožu ievārījumu, kuru sieva glabāja īpašiem gadījumiem.

— Ai, Robij, — es iesaucos, — aizmirsu jūs brīdināt, ka apavu ziede atrodas skapī pašā apakšā. Jūs esat paņēmis aplamo trauku.

— Ķermeņa atrašanos telpā, — viņš teica, nesatricināmā mierā noraudzīdamies, kā es cenšos notīrīt zābakus, — var noteikt pēc trim koordinātēm Dekarta koordinātu sistēmā. Uz­dodot koordinātes, kļūda nedrīkst pārsniegt ķermeņa lielumu.

— Pareizi, Robij. Esmu pieļāvis kļūdu.

Koordinātu sākumam var izvēlēties jeb- (uru telpas punktu, kaut vai šo istabas kaktu.

Skaidrs, Robij. Turpmāk to ievērošu.

Ķermeņa koordinātes var uzdot ari leņķmēros, ņemot talkā azimutu un aug­stumu, — viņš turpināja murmulēt.

— Labi. Nerunāsim vairs par to.

- Pieļaujamā kļūda pašreiz aplūkojamajā gadījumā, ņemot vērā ķermeņa lieluma un vektora rādiusa garuma savstarpējās attie­cības, nedrīkst pārsniegt divas tūkstošdaļas radiāna pēc azimuta un vienu tūkstošdaļu ra- diāna augstumā.

— Pietiek! Izbeidziet jebkādas sarunas par šo tematu! — es aizsvilies uzsaucu.

Viņš tiešām apklusa, bet visu dienu se­koja man pa pēdām un ar žestiem centās iz­skaidrot īpatnības pārejā no taisnleņķa koor­dinātu sistēmas uz slīpleņķa sistēmu.

Godīgi sakot, es todien ļoti noguru.

Jau trešajā dienā es pārliecinājos, ka Robijs vairāk radīts intelektuāliem uzdevumiem nekā fiziskam darbam. Prozaiskus darbus viņš veica ar lielu nepatiku.

Taču vienu, gods kam gods, nevarēja no­liegt: viņš prata virtuozi rēķināt. Mana sieva apgalvoja: ja vien Robijam nepiemistu kais­lība aprēķināt visu līdz kapeikas tūkstošdaļai, viņa palīdzība saimniecības izdevumu kalku­lācijā būtu nenovērtējams ieguvums.

Viņas abas ar sievasmāti cieši ticēja Robija

izcilajām matemātiķa dotībām. Turpretī man viņa zināšanas šķita pagalam paviršas.

Reiz, dzerot tēju, sieva ieteicās:

— Robij, aizejiet uz virtuvi, sagrieziet tur torti trīs daļās un atnesiet mums.

— To nav iespējams izdarīt, — viņš, brī­tiņu padomājis, atteica.

— Kādēļ?

— Vienību nevar izdalīt ar trīs. Dalījuma iznāk periodisks daļskaitlis, ko nav iespējams absolūti precīzi aprēķināt.

Sieva uzmeta man bezpalīdzīgu skatienu.

— Liekas, Robijam taisnība, — piebilda sievasmāte, — es jau senāk esmu kaut ko tamlīdzīgu dzirdējusi.

— Robij, — es sacīju. — runa nav par kādas vienības aritmētisku dalīšanu ar trīs, bet gan par ģeometriskas figūras sadalīšanu trīs vienlīdz lielos laukumos. Torte ir apaļa. Ja jūs aploci sadalīsiet trīs daļās un no dalī­juma punktiem novilksiet rādiusus, tad ar to pašu būsiet sadalījis torti trīs vienlīdzīgās daļās.

— Blēņas! — Robijs jūtami aizkaitināts attrauca. — Lai sadalītu aploci trīs daļās, man jāzina tās garums, kas ir diametrs, iz­teikts ar iracionālo skaitli «jt». Uzdevums nav atrisināms, jo gala rezultātā tas būs viens no variantiem uzdevumam par riņķa kvadratūru.

— Pilnīgi pareizi! — sievasmāte viņu at­balstīja. — To mums jau ģimnāzijā mācīja. Mūsu matemātikas skolotājs, kurā mēs visas bijām iemīlējušās, reiz, ienākdams klasē .,.

Piedodiet, ka jūs pārtraucu, — es vēl­reiz iejaucos. — Pastāv vairāki veidi dalīša­nai trīs daļās, un, ja jūs, Robij, atnāktu man līdzi uz virtuvi, es jums labprāt parādītu, ka to dara.

— Es nevaru pieļaut, ka mani pamacītu būtne, kuras domāšanas procesi norisinās visai ierobežotā ātrumā, — viņš atcirta.

To nespēja izturēt pat mana sieva. Viņai nepatīk, ja sveši apšauba manas gara spējas.

— Kā jums nav kauna, Robij?!

— Nedzirdu, nedzirdu, nedzirdu! — viņš sāka tarkšķēt un demonstratīvi izslēdza savu akustisko uztveru bloku.

Mūsu pirmais konflikts iesākās ar tīro nieku. Reiz, pusdienas ēdot, es pastāstīju anekdoti:

— Uz kuģa satikās divi komivojažieri.

«Kurp jūs braukdams?» apvaicājās viens.

«Uz Odesu,» atbildēja otrs.

«Jūs sakāt, ka braucat uz Odesu, tādēļ, lai cs domātu, ka nebraucat uz Odesu, bet īste­nībā tomēr braucat turp. Kādēļ jūs melojat?»

Anekdote visiem patika.

— Atkārtojiet sākuma nosacījumus, — at­skanēja Robija balss.

Divreiz stāstīt to pašu anekdoti vieniem un tiem pašiem klausītājiem nav nekāda prieka, taču, pārvarējis nepatiku, es to izdarīju.

Robijs klusēja. Es zināju, ka viņš spēj iz­darīt apmēram tūkstoš loģisku operāciju minūtē, un sapratu, kāds titānisks darbs noru viņā šīs ieilgušās pauzes laikā.

— Uzdevums ir absurds, — viņš beidzot pārtrauca klusumu. — Ja viņš tiešām brauc uz Odesu un arī saka, ka brauc uz Odesu, tad viņš nemelo.

— Pareizi, Robij. Un tieši šī absurda deļ anekdote kļūst smieklīga.

— Vai katrs absurds ir smieklīgs?

— Nē — ne katrs. Bet tieši šajā gadījuma radusies tāda situācija, kurā absurdais pie­ņēmums šķiet smieklīgs.

— Vai pastāv algoritms šādu situāciju ati rašanai?

— To es tiešām nezinu, Robij. Ir taču bez­gala daudz jocīgu anekdošu, bet līdz šim ne*ļ viens vēl nav tās vērtējis no šī viedokļa.

— Saprotu.

Naktī es pamodos no tā, ka mani kāds sa­tvēra aiz pleciem un uzslēja gultā sēdus. Manā priekšā stāvēja Robijs.

— Kas noticis? — es jautāju, acis berzē­dams.

— «A» saka, ka ikss ir vienlīdzīgs igre- kam, bet «B» apgalvo, ka ikss nav vienlīdzīgs igrekam, jo igreks ir vienlīdzīgs iksam. Tāds ir jūsu anekdotes pamats.

— Nezinu, Robij. Dieva dēļ, netraucējiet man miegu ar saviem algoritmiem.

— Dieva nav, — Robijs noteica un aizgāja uz savu kaktu.

Nākamajā dienā, kad bijām apsēdušies pie galda, Robijs negaidot paziņoja:

Man jums jāizstāsta anekdote.

Speriet tik vaļā, Robij, — es viņu uz­mudināju.

Pircējs aiziet pie pārdevēja un jautā, cik maksā viena vienība pārdodamās preces. Pārdevējs atbild, ka vienība pārdodamās pre­ces maksā vienu rubli. Tad pircējs saka: «Jus sakāt, ka tā maksā vienu rubli, tādēļ, lai es domātu, ka tā nemaksā rubli. Bet īste­nībā preces cena tomēr ir viens rublis. Kā­dēļ jūs melojat?»

— Ļoti jauka anekdote, — noteica sievas­māte, — jālūko to neaizmirst.

— Kādēļ jūs nesmejaties? — Robijs no­prasīja.

— Redziet, Robij, — es sacīju, — jūsu anekdote nav diezcik smieklīga. Situācija nav tada, lai tas izklausītos smieklīgi.

— Anekdote ir gan smieklīga, — Robijs stūrgalvīgi pretojās, — un jums jāsmejas.

— Kā lai smejas, ja tur nav nekā smiek­līga?

— Ir gan! Es gribu, lai jus smejaties! Jums jāsmejas! Es prasu, lai jūs smejaties, jo tas ir smieklīgi! Prasu, gribu, pavēlu jums tūliņ, nekavējoties, šajā pašā mirklī sākt smie­ties! Ha-ha-ha-ha!

Robijs bija gluži kā sajucis.

Sieva nolika karoti un, pagriezusies pret mani, sacīja:

— Nekad tu neļauj mierīgi paēst pusdie­nas. Atradis gan, ar ko noņemties. Ar saviem

muļķīgajiem jokiem tu esi novedis nabagi robotu līdz histērijai.

Asaras slaucīdama, viņa izgāja no istaba,s, Klusēdama, augsti paceltu galvu, ārā izpel­dēja arī sievasmāte.

Mēs abi ar Robiju palikām vieni.

Un tad nu viņš īsti parādīja, ko māk.

Vārds «muļķīgie» bija uzjundījis viņa pa­plašinātā leksikona dzīlēs veselu sinonīmu lavīnu.