Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

«Esmu pārāk atklāts,» domāja Betlijs. «Un tas man nāk par sliktu. Esmu viņu uzrunājis jau reizes piecas, bet viņš vai nu atņurd pus­vārdiem, vai neatbild nemaz. It kā es nebūtu

nekas. Viņš laikam doma, ja cilvēks ir runīgs, tad tas tūliņ ir pļāpa un nav ievērības cie­nīgs. Viņiem te šajā tālumnieku kaktā nav nekādas jēgas par dzīvi. Laikam domā, ka žurnālists ir kāds nieka vīrelis. Turklāt vēl tads žurnālists kā .. . Labi, es arī nerunāšu ar viņu. Nav vajadzīgs! . ..»

Taču pamazām viņa oma uzlabojās. Betli- jam dzīvē vienmēr veicās, un viņš uzskatīja, ka visiem vajadzētu izjust par dzīvi tādu pašu prieku kā viņam. Par mežziņa noslēg- iibu viņš pabrīnījās, tomēr nekādu naidu pret to nejuta.

Rīts bija apmācies, bet tagad sāka skaid­roties. Migla izklīda. Palsā dūmaka debesīs sadalījās atsevišķos mākoņos. Pār tumšajiem mežiem un aizām aši traucās milzu ēnas, tā vēl izceldamas šā novada skarbo, mežonīgo brīvību.

Betlijs papliķēja ķēves miklo kaklu, kas oda pēc sviedriem.

— Tevi laikam, pieguļā palaižot, vienmēr sapin, tādēļ tu tik viegli klūp. Labi, gan jau sadzīvosim.

Viņš pievilka pavadu un panāca mežzini.

— Paklausieties, mister Meller, vai jūs esat šai pusē dzimis?

— Nē, — mežzinis pār plecu atteica.

— Kur tad?

— Tālu no šejienes.

— Bet šeit dzīvojat jau sen?

— Sen. — Mellers pagriezās pret žurnālistu. — Jūs nu gan varējāt runāt klusāk, ci­tādi viņi vēl mūs izdzirdēs.

— Kādi viņi?

— Otarki, protams. Viens izdzirdēs un pa­dos ziņu citiem. Vai arī var mums uzglūnēt, uzklupt no mugurpuses un saplosīt… Un vispār labāk, ja viņi nezinās, kādēļ mēs jā­jam šurp.

— Vai tad viņi bieži uzbrūk? Avīzēs taču rakstīja, ka tādu gadījumu tikpat kā neesot.

Mežzinis neko neatbildēja.

— Vai viņi tiešām paši uzbrūk? — Bet­lijs neviļus paraudzījās atpakaļ. — Varbūt šauj arī? Vai viņiem vispār ir ieroči? Šaute­nes vai automāti?

— Viņi šauj ļoti reti —- rokas nav tam pie­mērotas … Tpu tu, ne jau rokas, bet ķetnas! Viņi nevar veikli rīkoties ar ieroci.

— Ķetnas, — Betlijs atkārtoja. — Tātad jūs viņus šeit par cilvēkiem neuzskatāt?

— Kas? Mēs?

— Nu ja — jūs. šejienieši.

Mežzinis nospļāvās.

— Protams, ka neuzskatām. Te viņus ne­viens ij nedomā uzskatīt par cilvēkiem.

Viņš runāja aprauti. Taču Betlijs jau bija aizmirsis savu apņemšanos klusēt.

— Sakiet, vai esat ar viņiem runājis? Tas tiesa, ka viņi prot labi runāt?

— Vecie runā labi. Tie, kas vēl dzīvoja la­boratorijā … Jaunie sliktāk. Tomēr jaunie ir vēl bīstamāki. Viņi ir gudrāki, galvas viņiem divreiz lielākas. — Mežzinis pēkšņi apturēja

ļ zirgu. Viņa balsi skanēja sarūgtinājums. Klausieties, velti mēs par to visu runājam. Viss ir veltīgi. Esmu jau desmitiem reižu at­bildējis uz šādiem jautājumiem.

— Kas ir veltīgi?

— Nu, šis mūsu jājiens. Nekas no tā ne­iznāks. Viss paliks pa vecam.

— Kādēļ paliks? Esmu ieradies iespaidīgas avīzes uzdevumā. Mums ir plašas pilnvaras. Materiālu gatavo senāta komisijai. Ja no­skaidrosies, ka otarki tiešām ir tik bīstami, liks kaut kas darīts. Jūs taču zināt, ka šoreiz taisās pret viņiem sūtīt karaspēku.

— Tikpat nekas neiznāks, — mežzinis no­pūtās. — Jūs jau neesat te pirmais. Katru gadu kāds atbrauc, un visi interesējas tikai par otarkiem. Bet ne par cilvēkiem, kam ar otarkiem jādzīvo kopā. Ikviens apvaicājas: «Vai tiesa, ka viņi spēj iemācīties ģeomet­riju? … Vai tiešām ir tādi otarki, kas izprot relativitātes teoriju?» It kā tam būtu jel kāda nozīme! It kā tāpēc tos nevajadzētu iznīci­nāt!

— Bet es taču tādēļ vien atbraucu, lai sa­gatavotu materiālu komisijai. Un tad visa valsts uzzinās, ka …

— Vai tad jūs domājat, ka tie pārējie ne- gatavoja materiālus? — Mellers viņu pār­trauca. — Bez tam … — kā jūs spēsiet iz­prast īsto stāvokli šeit? Te ir jāpadzīvo, lai varētu saprast. Pajādelēt pa apkārtni ir viens, bet dzīvot te visu laiku — pavisam kas cits. Ek! … Ko tur daudz runāt! Jāsim! — Viņš

paskubināja zirgu. — Šeit jau sākas vietas, kur viņi mēdz atklīst. Šajā ielejā.

Žurnālists un mežzinis patlaban bija no­nākuši uz kraujas. Līkloču taka zem zirgu pakaviem aizvijās arvien tālāk uz leju.

Tālu priekšā pletās krūmiem aizaugusi ie­leja, kuru pārdalīja šaura upīte, kas tecēja pa akmeņainu gultni. Tūdaļ aiz upītes pacē­lās meža siena, bet aiz tās nebeidzamā pla­šumā aizstiepās Galvenās grēdas sniegotās virsotņu šķautnes.

Jātnieki varēja pārskatīt apkārtni desmi­tiem kilometru tālumā, taču nekur Betlijs ne­manīja dzīvības pazīmes — ne dūmu strūk­liņu, kas celtos no kāda skursteņa, ne siena gubiņu. Šķita, ka visa apkārtne iz­mirusi.

Saule paslēpās aiz mākoņa, gaiss tūliņ kļuva vēss, un žurnālists pēkšņi juta, ka vi­ņam nemaz negribas doties mežzinim līdzi ielejā. Viņš saldams savilka plecus. Atcerējās savu pilsētas dzīvokli ar sasildīto gaisu, gai­šās un siltās redakcijas telpas. Tad tomēr sa­ņēmās. «Blēņas! Man ir gājis vēl daudz tra­kāk. Kas tur ko baidīties? Esmu lielisks šā­vējs, man ir ļoti strauja reakcija. Kuru tad viņi būtu varējuši sūtīt šurp, ja ne mani?» Viņš redzēja, ka Mellers noņēma no pleca šauteni, un izdarīja to pašu.

Ķēve piesardzīgi spēra soļus pa šauro taku.

Kad viņi bija nokļuvuši lejā, Mellers sa­cīja:

— Centīsimies jāt blakus. Un labāk nesa­runāties. Ap astoņiem mums jātiek Steglika fermā. Tur pārlaidīsim nakti.

Pāris stundu viņi jāja klusēdami. Ceļš at­kal gāja kalnā. Jātnieki apmeta līkumu Lāč- kalna virsotnei, turoties tā, lai labajā pusē allaž paliktu meža siena, bet kreisajā — krau­ja, kura bija apaugusi tik sīkiem un retiem krūmiņiem, ka tajos neviens nevarēja paslēp­ties. Viņi nojāja līdz upei un pa akmeņaino braslu izkļuva uz pamesta asfaltēta ceļa, kur seguma spraugās jau bija saaugusi zāle.

Pēkšņi Mellers apturēja zirgu un ieklausī­jās. Tad viņš nolēca no zirga, nometās ceļos un piespieda ausi pie zemes.

— Kaut kas nav lāga, — viņš, augšā cel­damies, sacīja. — Kāds jāj mums aiz mugu­ras. Paiesim nost no ceļa.

Betlijs arī nolēca zemē, un viņi pārveda zirgus pāri grāvim alksnājā.

Pēc pāris minūtēm arī žurnālists saklausīja pakavu dunu. Tā tuvojās. Varēja dzirdēt, ka jātnieks dzen zirgu pilnos auļos.

Tad viņi caur sauso lapotni ieraudzīja sal­nu zirgu, kas strauji lēkšoja šurp. Zirga mu­gurā neveikli turējās vīrietis dzeltenās jāt­nieka biksēs un vējjakā. Svešais pajāja garām tik tuvu, ka Betlijs paguva ielūkoties tam sejā un saprata — šo vīrieti viņš jau agrāk redzējis. Viņš pat atcerējās, kur. Vakarā pil­sētiņā pie bāra stāvēja pulciņš vīru. Viņu bija kādi pieci vai seši, platiem pleciem, visi spil­gti ģērbušies. Un visiem bija vienādas acis. Laiskas, puspievērtas, nekaunīgas. Zurnā- lists pazina šīs acis — tādas bija gangste riem.

Tikko svešais bija pajājis garām, Mellers izlēca uz ceļa.

— Ei!

Vīrietis pierāva zirga pavadu un apstājās

— Ei, pagaidi!

Jātnieks palūkojās uz saucēju un acīmre dzot pazina mežzini. Dažus mirkļus viņi no­raudzījās viens otrā. Tad vīrietis atmeta ar roku, pagrieza zirgu un aizauļoja tālāk.

Mežzinis nolūkojās viņam pakaļ, līdz pa­kavu duna izdzisa tālē. Un tad viņš, pēkšņi ievaidēdamies, iesita ar dūri sev pa pieri.