Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

— Saimniek, es nevaru gaidīt mēnesi!

— Pamēģiniet vēlreiz! Es samazināju ne­gatīvo novirzi ģeneratora lampas «darbaspē­ka pieprasījums» tīklā.

Sjūzena nospieda pogu, taču automāts vi­ņai neko neizsniedza.

— Ko tas nozīmē? — meitene protestēja.

— Kad viņš, — Harijs pamāja uz manu pusi, — radīs «virsvērtību», jūsu automāts at­kal ieslēgsies. Pašreiz iestājusies «kapitāla uzkrāšanās» fāze.

Es nospiedu balto pogu.

— Specialitāte? ,

— Krāvējs.

— Ņemam!

No mašīnas izlīda un tieši pret manu vē­deru atspiedās svira.

— Strādājiet! — no vadības pults viņas puses uzbrēca Harijs.

— Kā lai to daru?

— Bīdiet sviru augšup un lejup!

Sāku kustināt sviru. Tā bija ļoti grūti bī­dāma.

— Un cik ilgi man tas jādara?

— Līdz saņemsiet algu.

— I\ā tas notiks?

— Kastītē, kas atrodas jums pašā degun­galā, iekritīs žetoni. Par tiem jūs varēsiet ēst, dzert un izklaidēties.

Grozīju sviru tik ilgi, kamēr roka iesmel­dzās. Tad uz mirkli pārstāju.

— Ko jūs darāt? — Harijs iebrēcās.

— Gribu atpūsties.

— Jūs atbrīvos!

Satvēru sviru un drudžaini centos panākt nokavēto.

Domās iztēlojos elektronisko bloku, kas va­rēja mani «atbrīvot». Droši vien, kustinot sviru, es radīju elektriskos lādiņus, kas ar re­leja palīdzību lika blokam darboties. Līdzko pārtraucu darbu, speciāls mehānisms iebīdīja sviru skapī.

— Tā! Mans automāts sāk strādāt! — Sjū­zena iesaucās.

— Saimniek, kad tad būs alga?

Vudrops noņēmās ap «prezidentu». Uz ma­ni neskatīdamies, viņš norūca:

— Es sekoju aparātu darbam. Ienākumam jābūt maksimālam.

— Kad saņemšu savus žetonus? — es at­kārtoju.

— Kad anodu spriegums, ko jūs radāt kon­densatorā, atvērs tiratronu.

— Est gribas …

— Slikti strādājat. Katrs vēziens tikai pus­otra volta. Kustiniet ātrāk.

Sjūzena atkal ieslēdza savu automātu. Viņa saņēma otru kleitu.

— Es vairāk kleitu nevēlos, — viņa teica.

— Bet ko tad?

— To, ko jūs solījāt. Neilona kažoku.

— Es tūdaļ vēl palielināšu negatīvo novir­zi tīklā un daļu sprieguma no viņa konden­satora pārvadīšu uz jūsu automātu.

Tā jau es domāju! Vudropa shēmā kapitāla lomu izpilda elektroenerģija. Tā arī tiek pār­vadīta no manas «ražošanas sfēras» uz «pa­tēriņa sfēru» «uzņēmēju sabiedrības» kaba­tās. Par kabatu modeļiem kalpo kondensatori un akumulatori.

— Nu tas ir par daudz! Kāda velna pēc viss tikai viņai!

Automāts noklakšķēja. Mana nosvīdušā de­guna priekšā kastītē nošķinda žetoni.

— Ņemiet savu «algu»!

Es dabūju piecus vara žetonus.

— Kas man ar tiem jādara?

— Ejiet uz «patēriņa sfēru» un izmantojiet automātu!

Steidzīgi devos aiz starpsienas.

— Proletariāts! — Sjūzena jautri iesau­cās. — Jums jāiet tur pie tā automāta, blakus.

Es saņēmu zupas bļodiņu, aukstu kotleti un alus krūzi. Labi, ka tā!

Mana pirmā darba diena beidzās. Sjūzena ar veselu lēveni lupatu devās pie miera.

Kas gan būs rīt?

4

Kad no rīta ierados «ražošanas sfērā», ma-j nas sviras nebija. Sjūzena sēdēja atzveltnes- krēslā blakus «prezidentam» un dzēra alu. .

— Kas par lietu? — brīnījos.

— Jūs atbrīvoja, — viņa paskaidroja un pameta ar galvu uz sienas pulksteni. Tas rāi dīja piecas minūtes pāri astoņiem.

— Kāpēc mani atbrīvoja?

— Tāpēc, ka nokavējāties. Pamēģiniet at-< kal dabūt darbu.

— Kur jūs ņēmāt alu?

— Par jūsu žetoniem. Tie tagad pieder man.

Šādu nekaunību nekad nebiju redzējis.

— Specialitāte? — mašīna pajautāja.

— Krāvējs, — neko nedomādams, atbil­dēju.

— Slikts ieteikums, — mašīna attrauca un apklusa.

Izrādās, mašīnai ir atmiņa! Tā ievērojusi, ka mani atbrīvoja par darba kavēšanu. Atkal viss tāpat kā dzīvē. Varbūt šiem elektroniska­jiem ekonomisko un sociālo struktūru mode- : ļiem tomēr ir kaut kāda jēga? Taču es nespēju

piekrist tam, ka tik bezgala sarežģītu parā- ļ dību, kāda ir daudzu miljonu cilvēku dzīve | sabiedrībā, var pietiekami precīzi atveidot ar ļ radiolampu, tranzistoru, pretestību un releju I palīdzību.

Sāku pārdomāt, ko lai dara. Mans skatiens pievērsās elektroniskajām smadzenēm.

Ja tur sakoncentrēta visa elektroniskā mo- r dēļa vadība, kāpēc gan nepacensties to «uz­labot» pēc sava prāta?

— Vai jūs nenosūdzēsiet? — noprasīju Sjūzenai.

— Kas tad ir?

— Es gribu pamēģināt pilnveidot «sabiedribu».

— Lūdzu.

Piegāju pie vadības pults un uz labu laimi f pagriezu pirmo pie rokas pagadījušos kloķi. Tad vēl un vēl. Te viņu bija apmēram simts. Mašīnas mežonīgi iekaucās. «Prezidents», kas līdz šim bija tik tikko mirgojis, uzliesmoja kā ' stearīna svece. Lolodams cerību, ka savu i sviru tomēr sagaidīšu, izskrūvēju «preziden­tu» no ligzdas un noglabāju kabatā. Šai mirklī ienāca Vudrops.

— Ahā. dumpis! Tas ir labi! Atentāts pret valdību! Brīnišķīgi! Bet kur ir sprieguma stabilizators? Augstākās varas gāšana? Jau­ki! Dodiet šurp «prezidentu»!

Es atdevu neona spuldzi.

— Mēs paredzēsim arī šo cilvēcisko ele­mentu. Es ekranēšu valdību ar tīklu, kam pie­vadīšu augstspriegumu. Divtūkstoš voltu pie­tiks. «Prezidentu» paslēpsim aizsargkupoli un pievadīsim tam piectūkstoš voltu. Šādā veidā «valsts» būs garantēta pret iekšējām nekārtībām.

Es biju galīgi iznīcināts. Harijs Vudrops pievienoja elektroniskajām smadzenēm augst­spriegumu.

— Dodiet jel kādu darbu, — sāku lūgties.

— Nu tad pamēģiniet tūdaļ, kamēr neesmu uzstādījis visus potenciometrus agrākajā stā­voklī.

Nospiedu darbaspēka pieprasījuma pogu. Reproduktors ne no šā, ne no tā sāka dziedāt Džona Parkera balsī: «Cik laimīga tu biji, mirstot manās debesszilajās skavās .. .» No mašīnas izlīda nevis viena, bet uzreiz trīs svi­ras un pašas sāka pārvietoties augšup un Ie-< jup. Kastītē sāka birt žetoni kā no pārpilnfļ bas raga!

— Saimniek, tā gan ir veiksme! Šķiet, nu radusies «Eldorado»! — es iesaucos, no kas­tītes izgrābdams vara žetonus.

— Velns lai parauj! — Harijs nosēcās. — «Patēriņa» sfērā nekā nav. Tukšs.

Es drāzos viņpus starpsienas pie automāta un iemetu tajā žetonu. Nekādas reakcijas. Iemetu otru. Klusums.

— Nu jā, «ražošana» vienkārši sajukusi prātā.

Harija Vudropa elektronika acīmredzot darbojās tikai pēc stingri noteikta režīma. Ražošanas un patēriņa modeļi balansēja ne­stabilā līdzsvara stāvoklī. Līdzko tika iz­jaukts šis režīms, mašīna pārvērtās par bez­jēdzīgu radioshēmu kaudzi, kas darbojās kā pagadās.

Harijs noregulēja potenciometrus, un visas sviras, izņemot vienu, paslēpās mašīnā. Džons Pārķers pārgāja uz kontraltu, pēc tam uz ko- loratūrsoprānu un apklusa pie septītās oktā­vas «la». Lai atjaunotu savu labo slavu, ķēros pie palikušās sviras un sāku to centīgi kus­tināt.

— Atdodiet žetonus, — Harijs sacīja.

— Kāpēc?

— Tos jūs dabūjāt par velti. Tā nedrīkst.

— Bet kāpēc viņa visu dabū par velti? — es norādīju uz Sjūzenu, kas savā sēdeklī bija iemigusi.

— Neuzdodiet muļķīgus jautājumus un do­diet šurp žetonus!

Divus no tiem es tomēr paslēpu.

Visu darba dienu Sjūzena nogulēja, bet es līdz vakarpusei biju nopelnījis vēl septiņus vara ripuļus. Pa šo laiku Vudrops parūpējās par «valdības» drošību un vairākas reizes no­ņēma spriegumu no mana kondensatora. Vis­pār, ap savu mašīnu viņš noņēmās ļoti cītīgi. Vēlāk Sjūzena man pateica, ka par «Eldora­do» projektu Harijs nokampšot veselu žūksni naudas.