Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Voronova balss atskanēja it kā no tālienes.

— Tūkstoš piecsimt sešpadsmitā gada jan­vārī Leonardo aizbrauca uz Franciju. Karalis Francisks Pirmais nodeva Leonardo rīcībā Klū pili netālu no Ambuāzas pilsētas. Šis ka­ralis bija gudrs un izglītots. Visu mūžu Leo­nardo bija meklējis izglītotu protektoru. Un atrada to pārāk vēlu . . .

Bronza bija izteiksmīgāka par vārdiem. Bet Voronovs turpināja, un es sapratu, ka viņa domu gaita ir kaut kā saistīta ar mūsu nepa­beigto sarunu par mākslu.

— Tūkstoš piecsimt deviņpadsmitā gada otrajā maijā Leonardo šķīrās no dzīves. Viņu guldīja zemes klēpī nelielajā Ambuāzas baznī­cā. Pēc četrarpus gadsimtiem Leonardo gal­vaskausu nodeva mūsu laboratorijai. Tomēr mums nebija ciešas pārliecības, ka tas ir tieši viņa. Jā, un arī pats galvaskauss … Kreisais vaiga kauls un augšžokļa kauls bija izlauzti, zobi izdrupuši, no deguna kauliem bija pali­kuši tikai atlūžņi. Jūs, liekas, teicāt, amats? Nē, tas ir zināšanu un intuīcijas, aprēķina un minējumu sakausējums .. .

Lauztie kauli tika reproducēti pēc neskar­tajiem simetriskajiem kauliem. Deguna un pie­res kaula izciļņi palīdzēja atveidot deguna kaulu formu. Zobus reproducējām pēc žokļu ligzdām, un tikai pēc tam sākās mīksto sejas audu rekonstrukcija. Zināmā mērā tā tiešām ir tehnika. Galvaskausam tiek piestiprināts no vaska izveidots gremotājmuskulis un deniņu muskulis, pēc tam — mīksto audu kārtas bie­zumam atbilstošas vaska krokas. Ar vasku pat tiek aizpildītas atstarpes starp tām. Un ar to tehnika beidzas. Piemēram, mutes forma, lūpu forma un apveidi ir atkarīgi no dau­dziem faktoriem, kas vēl nav pilnīgi noskaid­roti, bet ausu formu var tikai nojaust, matu sakārtojumu, ūsu un bārdas veidojumu pēc galvaskausa vispār nav iespējams no­teikt. Kā redzat, zinātniskā precizitāte neiz­slēdz jaunradi!

Bet tas nav galvenais. Pēc galvaskausa formas veidotai sejai trūkst izteiksmes. Tas ir, tā sakot, cilvēka vidējais aritmētiskais iz­skats. Ja vēlaties — aizmiguša cilvēka iz­skats. Pamēģiniet viņu uzmodināt… Gerasi- mova metode dod tēlniekam vēsturiski pareizu sagatavi. Un tas ir viss. Sai sagata­vei — to nesaārdot un neizmainot nevienu de­taļu — jāiedveš dzīvība. Un tā jau ir māksla.

Leonardo nodzīvoja sešdesmit septiņus ga­dus. Viņš bija mākslinieks un tēlnieks, die­nēja par inženierģenerāli hercoga Bordžas karaspēkā, būvēja kanālus un cietokšņus. Leo­nardo piedzima Florencē, dzīvoja Milānā, Ve­nēcijā, Romā, droši vien bija apceļojis arī Austrumu zemes. Nomira, kā jau teicu, Fran­cijā. No visas viņa dzīves man vajadzēja iz­vēlēties kaut ko vienu. Bet ko gan? Parādīt mākslinieku, kas uzgleznojis «Svēto vakar­ēdienu»? Vai tēlnieku, kas izkalis «Lielo ko­losu» — Frančesko Sforcu zirgā? Vai zināt­nieku, kas par vairākiem gadsimtiem aizstei­dzies savam laikam priekšā un kas zinājis, ka izplatījums ir bezgalīgs, ka kustība ir dzīves pamats? Bet varbūt godkārīgo galminieku, Lodoviķa Moro, Cēzara Bordžas, Franciska Pirmā uzticības personu? … Taču Leonardo pameta savas gleznas nepabeigtas. Viņš ne­nobeidza arī «Kolosu». Leonardo mēdza pie­peši pārtraukt optiskos pētījumus un sākt rakstīt monogrāfijas botānikā. Viņš mainīja protektorus, pārcēlās no vienas valsts uz otru … Ko viņš meklēja? Kas viņš bija? … Pasakiet, lūdzu, ko pauž Leonardo seja?

Kā nu pratu, izstāstīju savus iespaidus.

Acīmredzot tie nebija tādi, kādus bija gaidī­jis Voronovs, jo, klausoties manī, viņš sa- drūma, bet pēc tam ilgi klusēja.

— Nu ko, varbūt tā ir, — viņš sacīja, izņemdams papirosu. Viņš vispār daudz smē­ķēja šai vakarā. — Laikam gan tieši tā arī ir; Man pret šo tēlu ir pārāk personiska attiek­sme, lai spētu spriest objektīvi. Gads meklē­jumu, šaubu un vilšanās, turpat desmit ne­veiksmīgu variantu un beidzot šis, pēdējais, kas izveidots vienā naktī… Es meklēju atmi­nējumus Leonardo dzīvei, vienu mirkli, kurā kā fokusā krustotos visas viņa dzīves, lik­teņa un rakstura līnijas. Tajā naktī biju pār­liecināts, ka esmu atradis atminējumu, bet tagad … nezinu. Liekas, kaut kas ir palicis mālā un nav iemiesojies bronzā.

Viņš paklusi iesmējās.

— Iejusties tēlā — tā taču saka aktieri? Agrāk man šķita, ka tas ir tikai pretenciozs termins — vairāk nekas, bet tai naktī… Jūs saprotat, to ir grūti izskaidrot… Man likās, ka esmu galīgi sapinies. Domu, iespaidu ha­oss … Un zināt, ko es izdarīju? Paņēmu pa­pīra lapu un pacentos rakstiski attēlot Leo­nardo. Kas nu es par rakstnieku … Pirmās frāzes kaut kā izmocīju, bet vēlāk — tas no­tika gluži nemanot — tikko paguvu pierak­stīt. Jūs saprotat, es dzirdēju Leonardo balsi, kopā ar Leonardo redzēju cietoksni, nolaistos fortus, pussabrukušos torņus, ar sūnām aiz­augušās šaujamlūkas. Kaut kur aizmugurē steberēja vecais cietokšņa uzraugs. Viņa boze klabēja uz laika zoba sagrauztajiem akmens pakāpieniem … Es droši vien rakstīju slikti, taču šī nodarbošanās palīdzēja sakārtot un noskaidrot domas. Radās kaut kas līdzīgs tramplīnam. Pēdējā frāze palika nepabeigta. Es ķēros pie māla.

Voronovs ar spēcīgu rokas kustību izdzēsa smēķa galu pelnu traukā.

— Vai uzrakstītais ir saglabājies? — es pajautāju.

Viņš klusuciešot piegāja pie plaukta, sa­meklēja papīra lapu un pasniedza to man.

Rokraksts bija savāds: sīks, pietiekami skaidrs un vienlaikus it kā lidojošs, ar stipru slīpumu,uz labo pusi.

«… Uzraugs bijīgi noliecas inženierģene- rāja priekšā. Solis atpakaļ. Neveikls solis ar stīvo, klibo kāju. Un vēl viena paklanīšanās. Sī te titula «izcilākais un izredzētākais gal­minieks» priekšā. Tā Leonardo nosaukts pa- ientā, ko apliecinājis hercoga Bordžas zīmogs. Vēl solis atpakaļ un atkal paklanīša­nās. Šoreiz, jādomā, tāpēc, ka hercoga inže­nieris, kas atbraucis inspicēt Pjombino nocie­tinājumus, ir iecietīgs, ļoti iecietīgs … (Svīt­rojums.)

Gaužām muļķīgi skaitīt, cik reizes uzraugs paklanījās. Leonardo strauji pagriežas. Viņa lūpas alkani tver caurcaurēm sāļo jūras vēju.

No torņa paveras skats tālumā. Bet viņš skatās lejup, tur, kur beidzas akmens un sā­kas viļņi. Tie ir stūrgalvīgi. Kā kalnu auni noliekuši stāvās pieres, tie lec uz akmeņiem.

Satrakoti lec un atsprāgst atpakaļ, birdinot pelēkas putu lēkšķes.

Viņš nekad nav tēlojis jūru. Stingā san- gīna vai parupja tempera nevar mēroties ar gaismēnu kustīgo rotaļu uz viļņu korēm. Mākslinieka ota ir bezspēcīga dzidrās dzel­mes priekšā, kas sevī ietver tūkstošiem no­krāsu. Bezspēcīgs ir gleznotājs Leonardo jū­ras priekšā. Slaidie pirksti slīd pār torņa; grumbuļainajiem dzeguļiem. Pievakare. Ne­daudz dzestrs. Tikai akmens vēl glabā skopo ziedoņdienas glāstu — siltumu. Akmens ir vecs. Saule un vējš kā pacietīga akmeņkaļa kalts cirtuši tā vaigā dziļas grumbas — ne- dzīstošas laika rētas.

Baidīdamies, ka drīz izzudīs pēdējā dienas atblāzma, Leonardo no slepenās kabatas stei­dzīgi izņem blīvu kartona gabalu, atkal un atkal prasīgi aplūko zīmējuma precīzās līni­jas. Jā, viss pareizi … Jāatver tikai krāns, un cilvēks zem ūdens varēs elpot viegli un brīvi. Traukā ir pietiekami daudz alito — elpas, lai uzturētos jūras dibenā tik ilgi, cik vien var iztikt bez barības. (Svītrojums.)

Vienkāršs zīmējums — taču tajā ir vara pār jūru.

«Pār jūru?» dobji vaicā viļņi.

«Pār jūru?» tikko dzirdami atbalso vējš.

Leonardo vērīgi raugās melnējošajā ūdenī. Vai tiešām viņš skaļi izteica šos vārdus?