Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

* * *

Vēl piecpadsmit minūtes. Panarins ieradīji sies tieši noteiktā laikā, viņš ir precīzs.

Šķiet, ka ir ņemti vērā visi iedomājamie va-ļ rianti. Lai arī kāds būtu konsolidācijas ter- J

miņš, es rīkošos pēc iepriekš pārdomāta plāna.- Maz ticams, ka notiks kaut kas negaidīts.

Es uzrakstīju šo frāzi un nodomāju: nē,i viss būs negaidīts.

Kā cs parādīšos savā laboratorijā? No še­jienes, no klīnikas, cs sarunājos ar saviem puišiem gandrīz katru dienu. Būtībā tas arī iz­šķīra jautājumu par manu piedalīšanos eks­perimentā. Viņi varēs strādāt bez manis. Šis atklājums bija vienlaikus skumjš un patī­kams. Man likās, ka esmu izveidojis kolektīvu un ka bez manis tas izirs. Bet kolektīvs — kā es pārliecinājos — ir stabils un spējīgs pat­stāvīgi attīstīties.

Bez manis pētījumi laboratorijā ir pavirzīju­šies uz priekšu. Pavērsiens pagaidām ir tikko manāms, viņi domā, ka turpina manu līniju. Bet tās ir jau pirmās jaunā — ne mana — pētnieciskā rokraksta pazīmes.

Viņi domā, ka patlaban atrodos Akadēmi­jas komandējumā uz astoņiem mēnešiem. Pēc visa spriežot, tie nolēmuši, ka tam ir sakars ar kosmosu. Nu ko, lai domā tā.

Paies pusgads, un es atkal parādīšos labo­ratorijā … Varbūt kā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks. Parādīšos, lai sāktu visu no jauna un paveiktu desmit gados divas trīs reizes vairāk nekā agrāk.

Un tas ir mans galvenais uzdevums. * *

*

Panarins ieradīsies pēc vienpadsmit minū­tēm. Patlaban viņš ir pagalmā, noņemas ar saviem bruņurupučiem. Pat šodien.

Panarinam raksturīga ideja. Kā apgalvo SV, uz to viņu ir uzvedinājusi septītā atmiņa.

«Tiesa,» viņš teica, «piektā atmiņa uzskata, ka tie ir murgi. Taču man personiski patīk idejas loģika.»

Pirmajā acu uzmetienā viss tiešām liekas vienkārši. Kairinot ar elektriskajiem impul­siem noteiktus smadzeņu rajonus, izdodas at­dzīvināt aizmirsto, radīt pilnīgu redzes un dzirdes ilūziju. Tas bija zināms jau sen. Zi­nāja vēl ko citu: to, ko redz putns vai zivs, var ar biostrāvas rezonanses metodi pārrai­dīt cilvēkam. Pats interesantākais Panarina idejā ir tas, ka viņš grib «translēt» cilvēkam ilgi dzīvojošo dzīvnieku redzes atmiņu. Pana­rins ir atlasījis trīssimt gadus vecus bruņu­rupučus un pūlas likt viņiem atcerēties, ko tie savā garajā mūžā redzējuši…

Pagaidām no tā nav iznācis absolūti nekas. Bet SV ir neatlaidīgs. Viņš arī šodien, «pie­slēdzies» kārtējam bruņurupucim, izmēģina neskaitāmas impulsu kombinācijas.

Bet man nav ne jausmas, ko patlaban dara Vitovskis. Neticu, ka viņš ir laboratorijā. Tur jau vakar viss bija kārtībā. Par ko šais brīžos domā Vitovskis?

Varbūt viņš, noņēmis brilles, skatās uz tundru, uz debesīm?

Es vēroju pasauli ar paasinātu redzi tikai dažas minūtes. Bet redzētais iespiedās atmiņā uz visiem laikiem. Neticu, ka to var aiz­mirst.

Satriec jau pats pārējas moments. Tāda sa­jūta pārņemtu cilvēku, kas visu laiku neat­laidīgi vēries vecmodīgā televizorā, ja pēkšņi mazais ekrāns pārvērstos mūsdienu platfor- māta kino milzīgajā stereopanorāmā.

Redze krasi paasinājās, un katrs vismazā­kais sīkums, vissmalkākā krāsu nianse, ko es ieraudzīju caur šo atvērto logu uz pasauli, bija skaidri saskatāmi. Likās, ka kāds ir no­slaucījis putekļus no gleznas, iznesis to no pagraba krēslas, nolicis gaišā zālē — un tagad tā iezaigojusies jaunās, dzīvās krāsās.

No klīnikas jumta es redzēju tālumā ezeru: cauri kristālskaidrajam ūdenim varēja sa­skatīt katru plaisu tā klinšainajās dzīlēs. De­besīs, saulainajās debesīs, kvēloja ziemeļblāz­mas spilgti zaļās joslas. Triju četru minūšu laikā es redzēju gan raibos gugātņus, polārgailīšus, kas plēsās purva zālē, gan glītās le­mingu aliņas, gan sēnes pie pundurbērziņiem. Detaļu bija bezgalīgi daudz, es varētu pat iz­skaitīt magoņu ziedlapiņas tālajā cerā, taču pasaule man atklājās kopumā …

Nē, es nepagūšu to izstāstīt.

Pēc divām minūtēm Panarins būs klāt.

Nu ko, es esmu tikai pirmais". Paies daži gadi, un vecuma jēdziens nodrebēs, sašķel­sies, sairs pīšļos.

* * *

Palikušas sekundes.

Ar gandrīz fiziski sajūtamu asumu es gribu aptvert: kādus gan kalnus spēs gāzt cilvēki, kas būs uzvarējuši laiku? …

Mēs abi sākām ru­nāties, kad atskaņo­tājā (šovakar jau sesto reizi) griezās Kandelaki plate. Līdz tam man bija kaut kā neērti tuvoties viņam, jo mūs iepazīstināja garāmejot. Taču, ses­to reizi dzirdot dzies­miņu par Jegorku, kas nekādi nevarēja iemācīties slēpot, es neizturēju.

Arī viņš acīmredzot garlaikojās. Kad pie­dāvāju papirosu, viņš labprat devās kopa ar mani uz balkona.

Vajadzēja sākt sarunu, un es izmetu pir­mo, kas ienāca prātā:

— Ja nekļūdos, gaviļniece ir jūsu māsa? -

Viņš atbildēja:

Tad piebilda:

— Ja nemaldos, mana māsa ir jūsu sievas draudzene?

Mēs paraudzljāmies viens otrā un sākām smieties.

— Pasākums, — viņš sacīja. — Svinīgs pa­sākums. Un mēs esam tikuši goda prezi­dijā …

Mans jaunais paziņa izrādījās interesants sarunu biedrs — izglītots, asprātīgs. Liela auguma, pilnīgs, gandrīz vai pārāk pilnīgs savos trīsdesmit trijos trīsdesmit piecos ga­dos, ar mazu, rūpīgi apcirptu, gaišu bārdiņu, zilām, nedaudz iešķībām acīm. Kaut kas viņā atgādināja aktieri. Varbūt tādu iespaidu radīja viņa maniere ļoti skaidri izrunāt vārdus.

Lai man piedod profesionālu salīdzinājumu, bet šis cilvēks nebija veidots pēc tipveida pro­jekta. Par visu, ko viņš zināja (bet zināja, šķiet, krietni daudz), viņam bija savs, dažreiz apbrīnojami pareizs, dažreiz diezgan savāds, bet noteikti savs uzskats. Sākumā mani kaitināja viņa kategoriskie spriedumi, tomēr viņš necentās uzspiest savus uzskatus. Vien­kārši tie neizraisīja viņā šaubas, pašam likās dabiski — tas arī radīja pārliecību. Ar tādu pašu pārliecību bērns, radīdams uz tramvaju, var teikt: «Māja.» Un pamēģiniet viņu pār­liecināt, ka tā nav māja, bet tramvajs!

Kad saruna skāra arhitektūru, Voronovs (Kirils Voronovs — tā sauca manu jauno pa­ziņu) pavaicāja, kādas ēkas ir celtas pēc ma­niem projektiem. Es nosaucu vairākas mājas Maskavas piepilsētā. Cenzdamies atcerēties, viņš piemiedza acis un nosmīkņāja:

— Ja arhitektūra ir sastingusi mūzika, tad jūs esat nospēlējis kaut ko līdzīgu maršam. Mazliet nevērīgi un … pārāk tieši.

Apvainoties es nepaguvu. Voronovs izteica dažas konkrētas piezītnes, kuras nevarēja ne­atzīt par pareizām. Arhitektūrā viņš orientē­jas brīvi, pat pārāk brīvi kā nespeciālists. Man gribējās uzzināt, kāda ir viņa pro­fesija.

— Tēlnieks, — viņš noteica. Un tūdaļ pat izlaboja savu kļūdu: — Bijušais tēlnieks.

— Bijušais? — es pārjautāju. Voronovs brīdi vilcinājās ar atbildi. Acīmredzot viņam ne visai gribējās ielaisties sarunās par šo te­matu.

— Jā, bijušais .. . Tagad strādāju Etnogrā­fijas institūtā. Tur ir plastiskās rekonstruk­cijas laboratorija, un tajā es strādāju.

Pamanījis manu nesapratni, viņš paskaid­roja:

— Plastiska rekonstrukcija ir sejas atvei­došana pēc galvaskausa formas. Jūs noteikti esat dzirdējis par to. Tā ir Mihaila Gerasi- mova metode: sen mirušu cilvēku ārējā izskata atveidošana. Pēc Gerasiniova metodes strādā dažādi cilvēki — gan mediķi, gan bio­logi, gan atropologi … un tēlnieki.