Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Klusums. Pagurušie viļņi maigi paijā ak­meņus. Jūra ir nepastāvīga, tāpat kā vald­nieki, Pēc divām dienām viņš satiks Cēzaru.

Saņemot nelielo kartona gabaliņu, hercoga stingrā roka nodrebēs. Pār pasauli valda tas, kam ir vara pār jūru …

Inženierģencrālis raugās uz slīpo buru — baltu triepienu melnajā jūras bezgalībā. Lep­na, klijai līdzīgā buse pagriežas, un vējš to nes pretī ostai. Mānīgā varenība! Cilvēks var nolaisties jūras dibenā, un nezināmas rokas raidīts šāviņš ielauzīs kuģa dibenu. Lūzumā šļāksies ūdens. Neprātīgās šausmās sāks kliegt ļaudis …

Kāda viņam daļa par svešām bēdām?

Ļaunums, kas viņam nedod labumu, ir tieši tikpat vērts, cik labums, kas viņam nav va­jadzīgs. Tieši tikpat? … Piecdesmit gadu ve­cumā sevi krāpt ir grūti. Piecdesmit gadu ve­cumā cilvēks prot domāt. Bet par ko domāt? Šo kartona gabaliņu nāksies atdot. Dižais gara bērns nevar, nedrīkst palikt nezināms. To vajadzēs atdot, lai atvērtu durvis uz rūs- ganzaļo ūdensaugu pasauli, pasauli, kas cil­vēkam pilnīgi slēgta. Un tā nebūs viņa vaina, ja atvērtajās durvīs šļāksies svešas bēdas. Jā, kuģi noies dibenā. Ļaudis ies bojā. Bet vai mazums bēdu pasaulē? Būs par vienu bēdu vairāk . ..

Viņš pāriet uz torņa pretējo pusi. Te nav jūras. Te viss ir vienkārši, ierasti. Pazīstamas skaņas slāpē neskaidro nemieru.

Pie loga lamājas trīs zaldāti. Klaudz spēļu kauliņi. Arī pie otrā loga manāmas ēnas. Uz­rauga tumīgā kalpone, liekulīgā sašutumā iespiegdamās, skali ķiķina.

Atkal dun akmens plāksnes zem inženier- ģenerāja soļiem. Atkal viņa priekšā melnē jūras bezdibenis. Bet aizmugurē — Itālijai (Svītrojums.) Viņš savu atklājumu atdos Itā­lijai. Taču piecdesmit gadu vecumā sevi krāpt ir grūti. i

«Itālija?» viņš pavīpsnāja. «Tās taču nav. Milāna pret Romu, Roma pret Florenci, Flo- rence pret Milānu. Visi pret visiem. Un ne jau Itālijai, bet Cēzaram vajadzīgs nelielais kartona gabaliņš …» L

Pa izbrukušajiem pakāpieniem uzraugs trīs-R reiz stampāja augšup un trīsreiz griezās at-J[ pakal, neiedrošinādamies tuvoties sakumpu-1 šajam cilvēkam inženierģenerāļa apmetnī.

No rīta «izcilākais un izredzētākais galmi-1; nieks» nonāca lejā. Viņa vienaldzīgajā un 1 aukstajā skatienā nebija šaubu. Viņš bija iz-J lēmis …»

— Izlēmis? …

Voronovs, kas staigāja pa istabu, apstājās un sacīja, raudzīdamies Leonardo bronzā kal­tajās acīs.

— Nē, tai naktī viņš neko neizlēma. Pa­gāja vēl astoņi gadi, pirms viņš izlēma.

— Ko?

Voronovs sagumzīja un aizmeta prom tuk­šo papirosu kārbiņu. Viņa balss skanēja kaut kā dīvaini, it kā viņš pats ieklausītos savos vārdos.

— «Kā un kāpēc es nerakstu par paņēmienu, kādu izgudroju, lai varētu uzturēties zem ūdens tik ilgi, cik ilgi var palikt bez ba­rības?

To nedarīšu zināmu un neizpaudīšu ļaunu cilvēku dēļ, kuri šo paņēmienu izmantotu slepkavībām jūras dibenā, iedragājot kuģus un nogremdējot tos kopā ar visiem uz tiem esošajiem ļaudīm …»

Es pasniedzu viņam papirosu etviju. Viņš noliedzoši pakratīja galvu un pasmaidīja:

— Dieva dēļ, neuzskatiet to visu par abso- lūti ticamu. Domas nevar reproducēt pēc gal­vaskausa. Klibo uzraugu un to nakti tornī es vispār izdomāju. Pareizāk sakot, es tonakt iz­tēlojos to. Bet viss pārējais ir patiesība. Bor­džas uzdevumā Leonardo tūkstoš piecsimt Otrā gada maijā inspicēja Pjombino nocieti­nājumus. Rubens Orbeli domā, ka tieši tur arī Leonardo izgudroja ūdenslīdēja skafandru.

— Bet šie vārdi? «Kā un kāpēc …»

— Pieraksts saglabājies līdz mūsu dienām, l as ir tā saucamais Lečesteras manuskripts. Savāds dokuments, vai nav tiesa? Visu mūžu I conardo tiecās pakļaut jūru. Orbeli pētījumi to pierādījuši pilnīgi precīzi. Visu mūžu! Un beidzot izveidojis skafandru. Starp citu, ali- to — tas laikam gan ir saspiests gaiss. Nav nejaušība, ka Leonardo izgudrojumu vidū ir ierīce gaisa blīvuma noteikšanai. Mūsdienu akvalangos zem ūdens var uzturēties minūtes četrdesmit. Bet Leonardo rakstīja: «… tik ilgi, cik ilgi iespējams dzīvot bez barības.» Vai varat iedomāties, tā taču bija traģēdija —

atteikties no šāda izgudrojuma. Un tomēr Leonardo atteicās. Cilvēku dēļ, cilvēku labā .. | Izgudrojums nenokļuva to personu rokās, kuru interesēs bija asiņaini kari. Pēc gada Leonardo rakstīja: «Karš ir cilvēku briesmīgākais ne­prāts…» Mākslinieki uzskata Leonardo par mākslinieku, zinātnieki — par zinātnieku, in­ženieri — par inženieri. Bet viņš nav ne pir­mais, ne otrais, ne trešais. Pareizāk sakot, gan pirmais, gan otrais, gan trešais, bet pāri tam, augstāk par to — vēl kaut kas … To es ari gribēju attēlot… Taču … labāk tomēr uzi smēķēsim …

Mēs uzsmēķējām. Voronovs staigāja pa is| tabu, kūpinādams papirosu.

Es skatījos uz Leonardo. Tagad vairs nel domāju par to, kā tēlniekam palaimējies at-ļ veidot šo sarežģīto jūtu gammu. Es nedo-j māju par to, kas šai gammā dominēja. Vai navļ vienalga — prieks vai bēdas? Vai nav vieni alga — iedvesma, saprāts vai griba? Kā,ļ septiņām spektra krāsām sajaucoties, rodas] baltā gaisma, tā, arī cilvēka jūtām saplūstot' kopā, bija radies kaut kas īpašs, kas ar savui maigo atspulgu sasildīja bronzu.

Mākslinieks, zinātnieks, inženieris? Jā, pro-l tams. Bet pāri tam un augstāk par to — Cil­vēks.

Mani nopirka mi­rušu un no morga aizveda pie Vudropa. Te nav nekā savāda, lapat kā nav dīvaini arī tas, kā es nokļuvu morgā. Gluži vien­kārši, pārgriezu sev vēnas viesnīcas «Jau­nā pasaule» vannas istabā. Ja nebijis pa­radu par viesnīcas numuru, rnani tik ātri neatrastu, pareizāk sakot, atrastu pārāk vēlu. Bet parādi bija, un daļēji tieši tāoēc

es mēģināju aizceļot, taču neveiksmīgi, uz viņ- ļ pasauli. Man ļoti gribējās tur satikties ar sa-J viem netālredzīgajiem vecākiem, lai pateiktu, ko es domāju par viņiem un vispār par visiem tiem, kas ražo bērnus rnūsu civilizētajai val­stij.

Ka tagad esmu noskaidrojis, Vudrops manij nopirka par 18 dolāriem 09 centiem, turklāt j 3 dolārus 09 centus no viņa iekasēja par segu, kurā viņš mani aizvedot ietina. Tā kā pilna cena par mani bija 15 dolāru.

Vai varat iedomāties, ar kādu ātrumu Vud­rops mani aizvizināja no morga līdz savai 1 kotedžai Grīnvelijā? Ja ātrums būtu bijis ma­zāks, viņa naudiņa būtu vējā. Manis vietā viņam būtu palikusi tikai savazāta sega un piedevām vēl bēru izdevumi.

Es tiku atdzīvināts pēc visiem likumiem: manī salēja trīs litrus asiņu, iešļircināja adre­nalīnu, sasūknēja glikozi ar zivju eļļu, vis­apkārt salika sildītājus un mani aptina ar elektriskajiem vadiem. Pēc kāda laika Vud­rops izslēdza strāvu: nu es varēju patstāvīgi elpot, un sirds sāka strauji pukstēt, it kā ne­kas nebūtu bijis.

Atvēru acis un ieraudzīju Vudropu, bet līdzās viņam kādu meiteni.

— Kā jūtaties? — apjautājās Vudrops, baltā virsvalkā ģērbies tips ar tādu ģīmi, it kā viņš sava prieka pēc būtu kļuvis par lopu kāvēju.

— Paldies, ser. Labi, ser. Kas jūs tāds esat, ser?

— Es neesmu sers, bet gan Vudrops, Ha­rijs Vudrops, medicīnas un socioloģijas zi­nātņu doktors, Radioelektronikas institūta goda biedrs, — Harijs norūca. — Vai ēst gri­bat?

Es piekrītoši pamāju.

— Atnesiet viņam šķīvi zupas.

Meitene uzspurdza no krēsla un nozuda. Harijs Vudrops bez liekām ceremonijām pa­rāva manu kreklu uz augšu un iešļircināja kādu ķīmisku vielu.