Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

— Tagad nu jūs esat pavisam dzīvs, — viņš teica.

— Jā, ser.

— Harij Vudrop.

— Jā, ser Harij Vudrop.

— Es ceru, intelektuālās spējas jums nav pārliecīgi attīstītas?

— Ceru, ka ne.

— Kur esat mācījies?

— Gandrīz nekur. Beidzu kaut ko līdzīgu universitātei. Bet tas tā starp citu.

Klusībā nolēmu, ka Harijam vismazāk va­jadzīgi cilvēki ar augstāko izglītību.

— Hm … Ko jūs tur mācījāties?

Nospriedu, ka manās interesēs ir, lai es

tur neko nebūtu iemācījies.

— Spēlēt golfu, dejot, makšķerēt, laksto­ties ap meitenēm.

— Tas ir labi. Tikai neiedomājieties savas zināšanas izmantot attiecībā pret Sjūzenu.

— Kas tā tāda?

— Meitene, kura aizgāja atnest jums va-f kariņas.

— Vai jau ir nakts?

— Nē, jau ir aizvakardiena. Un vispār, kāda velna pēc jūs uzdodat jautājumus!

Nolēmu, ka man kā izbijušam mironim ne­klājas daudz jautāt Harijam Vudropam, zi­nātņu doktoram un tā tālāk, Radioelektroni­kas institūta goda biedram.

2

Sjūzena teica:

— Jūs piedalīsieties modeļa «Eldorado» pārbaudē. Starp citu, kā jūs sauc?

— Harijs.

— Slikti. Mūsu saimnieks nemīl, ka bez viņa ir vēl kāds Harijs. Vai neesat kļūdījies? Pēc nāves tā gadās.

— Bet kas ir «Eldorado»? — es pavaicāju.

— Tā ir pasaule, kurā valda laime un lab­klājība, turība un sociāls līdzsvars, pasaule, kurā nav komunistu un bezdarbnieku.

— Jums tas tik velnišķīgi labi iznāk! Kā diktorei no «National video».

— «Eldorado» jums piešķirta nozīmīga loma.

— Ak tā? Kāda tad?

— Jūs būsiet strādnieku šķira.

— Kas, kas?

— Nu proletariāts.

Mazliet padomājis, ievaicājos:

— Vai jūs pavisam droši zināt, ka esmu atdzīvojies?

— Pilnīgi droši.

— Bet kāda loma «Eldorado» atvēlēta jums?

—• Es būšu uzņēmēju sabiedrība.

Sjūzena izgāja, un ienāca Harijs Vudrops.

— Kopš šas dienas mēs jūs vairs nebaro­sim.

- Brīnišķīgi! Jūs pētīsiet, ka cilvēks mirst bada nāvē? — es pajautāju.

— Vecmodīgi.

— Un tomēr, ko es ēdīšu?

— Jums vajadzēs stāties darbā.

— Vai jūs vēl neesat izmetis segu, kurā ietītu mani varēs aizvest atpakaļ?

— Manā augsti organizētajā sabiedrībā at­rast darbu nebūs problēma.

— Man nāksies ilgi staigāt un meklēt.

— Jums nemaz nebūs jāstaigā.

— Kā tad tā?

— Būs jānospiež tikai pogas. Kad dabū­siet darbu, saņemsiet algu, bet, ja būs alga, būs arī ēdamais.

— Vediet mani ātrāk pie šādas pogas!

— Jūs Vēl neesat psiholoģiski sagatavots. Jūs nespēsiet nospiest pogu ar vajadzīgo en­tuziasmu.

— Es to varu nospiest ar jebkādu entuzias­mu.

— Lai eksperiments būtu precīzs, vēl pāris stundiņas nāksies pabadoties.

— Es sūdzēšos!

— Nesūdzēsieties, tāpēc ka jūsu nav

— Kā tā?

— Jus taču nomirāt.

3

«Eldorado» ir trīs milzīgas mašīnas plašās : zāles dažādos stūros. Tās savstarpēji savieno­tas ar elektrības vadiem un kabeļiem. Viena mašīna atdalīta no pārējām ar stikla starp- j sienu. Harijs Vudrops nosēdās pie vadības | pults zāles centrā un ierunājās:

—* Šizofrēniķi, profesori un senatori cenšas ^ pilnveidot mūsu sabiedrību ar komisiju un apakškomisiju, brīvprātīgo komiteju un fon­du, ekonomisko konferenču un Sociālo pro­blēmu ministrijas palīdzību. Tas viss ir blē­ņas. Pietiek četrsimt divu triodu, tūkstoš piec­simt septiņdesmit sešu pretestību un divi tūk­stoši četrsimt deviņdesmit viena kondensa­tora, lai uzdevums tiktu atrisināts. Te ir mūsu sabiedrības pašreizējās organizācijas shēma.

Harijs Vudrops attina manā un Sjūzenas priekšā radioshēmas gaismas kopiju.

— Pa labi — «ražošanas», pa kreisi —«pa­tēriņa» bloks. Starp tiem pozitīvā un nega­tīvā atgriezeniskā saite. Nomainot radiolam­pas un citas «sabiedrības» detaļas, var pa­nākt, ka sistēma nenonāks nedz suprareģene- rācijas, nedz dziestošo svārstību režīmā. Kad es to sasniegšu, šī problēma būs reiz par vi­sām reizēm atrisināta.

Izklāstot savu ģeniālo ieceri, Harijs Vud­rops plātījās ar rokām un grozīja galvu — tāds acīmredzot bija viņa ieradums.

— Bet es esmu paredzējis vēl vairāk, — viņš turpināja. — Esmu ievedis shēmā cilvē­cisku elementu, ko aizstāt ar ekvivalentu elek­tronisko robotu ir neracionāli un pārāk dārgi, jo tā atmiņa ir ierobežota. So funkciju izpil­dīsiet jūs, — Harijs ar pirkstu norādīja uz mani. — Un jūs, — viņš teica, vērsdamies pie Sjūzenas.

Tad Harijs beidzot salika rokas aiz mugu­ras un četrreiz apgāja ap vadības pulti.

— Te, — viņš nodārdināja to ar dūri, — te ir mūsu «sabiedrības» smadzenes, tās «valdība». Augšā neona spuldze izpilda pre­zidenta funkcijas — stabilizē spriegumu. Tas arī ir viss.

Mēs ar aizkustinājumu palūkojāmies uz «prezidentu», kurš izstaroja iesārtu gaismu.

— Bet tagad pie darba! Jūs marš uz «ra­žošanu», jūs — pie «patērētājiem»!

«Oriģināla aizraušanās ar elektronisko mo­delēšanu,» es nodomāju. «Universitātē mums profesori stāstīja, ka ar radioelektronikas pa­līdzību var izveidot jebkuru modeli: bruņu­rupuča, darbgalda, starpplanētu kuģa un pat cilvēka modeli. Harijs Vudrops ir izveidojis mūsu valsts iekārtas elektronisko modeli ūn ne tikai izveidojis, bet pat nolēmis to pilnvei­dot, radīt «harmonisku» mūsu sabiedrības struktūru. Interesanti, kas no tā iznāks?»

Es piegāju pie mašīnas no labās puses, Sjū-

zena pazuda aiz stkla starpsienas patērētāju blokā

— Kas man jādara? — pajautāju.

— Tas pats, kas dzīvē, — jāstrādā.

— Tas ir vareni! Esmu izsalcis kā hiēna

— Vispirms ražošanas sfērā jādabū darbs

— Kada veidā?

labi" N ° Spied balt0 P odziņu . kas atrodas pa labi

— Bet ko darīs viņa? - pametu ar galvu uz Sjuzenas pusi. s

— To, ko dara uzņēmēji. Es apstulbu pie milzīgā dzelzs skapja. Uz

ta priekšpuses laistījās aparātu skalas, dažā dās vietās u āru izvirzI'jās daudzkrāsainas

pogas, svirsledzi un sviras. Te ar elektriskās enerģijas palīdzību veidojās materiālo vēr­tību «modeļi», un šīs vērtības cirkulēja pa va­diem starp «ražošanas» un «patēriņa» sfēru Nospiedu balto pogu. - Jūsu specialitāte? — ierēcās mašīna «Vai tu re, pilnīgi tāpat kā dzīvē! Mašīnu pat interese mana specialitāte!»

— Mākslinieks .. .

— Nav vajadzīgs. Es izbrīnā paskatījos uz Vudropu.

— Vai man arī jānospiež baltā poga? — Sjūzena pavaicāja.

— Protams.

— Un kas tad būs?

— Saņemsiet shēmā rezervēto «virsvēr­tību».

Sjūzenas pusē nokrikšķēja relejs. 182

Es atkal nospiedu balto pogu.

— Jūsu specialitāte?

— Zobārsts.

— Nav vajadzīgs.

Šai laikā Sjūzena nospieda savu pogu, un automāts izsniedza viņai kādu saini.

— Specialitāte? — mašīna truli noprasīja.

— Mehāniķis.

— Pienāciet pēc mēneša.

Elektroniskā «ražošana» darbojās teicami. Pirms nonācu pie Vudropa, cik reižu tā netiku staigājis, meklēdams darbu, un dzirdējis tā­dus pašus jautājumus un tieši tādas atbil­des.

— Tā tā lieta neies, saimniek! — vērsos pie Vudropa.

— Pagrieziet muguru, es uzģērbšu jauno kleitu! — Sjūzena iesaucās.