Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

— Tad kāpēc gan bijušais tēlnieks?

Voronovs negribīgi atbildēja:

— Dažs labs no mums, māksliniekiem, uz­skata, ka māksla nav savienojama ar doku­mentālu precizitāti. Plastiskā rekonstrukcija esot amats. Nu, viņi arī nosauca mani par … bijušo.

Ļoti akurāti, bez liekām kustībām viņš iz­dzēsa papirosu, sameklēja jaunu, paripināja pirkstos un aizsmēķēja.

— Restaurējot pēc galvaskausa formas, — es teicu, — jums patiešām seja jāizveido tā­da, kāda tā bijusi. Vajag radīt precīzu kopiju, vai ne? Darbu sākot, jūs pat nezināt, kāda tieši tā iznāks. Risinājumu, pilnīgi noteiktu risinājumu, dod zinātne. Kas tad paliek tēl­niekam? Protams, plastiskā rekonstrukcija nav amats, tomēr …

Viņš mani pārtrauca:

— Jūs tā domājat?

Pēc trim iztukšotajiem šampanieša kausiem

es biju miermīlīgi noskaņots.

— Paklausieties, — es teicu Voronovam, — sejas atveidošana pēc galvaskausa formas tiek izmantota arī kriminālistikā. Pastāstiet kaut ko … tādu …

— No detektīvžanra? — viņš pasmējās.

— Jāatzīstas, ka aizraujos .. .

— Diemžēl, neko nezinu. Tajā laikā, ko es atceros, kriminālistikas laboratorijas nedar

bojās, bet, ja vēlaties, es jums kaut ko parā­dīšu.

— Parādīsit vai pastāstīsit?

— Parādīšu. Es tepat dzīvoju — divus stā­vus augstāk.

Galvaskausi un viss, kas ar tiem saistās, nav visai patīkama sarunu viela. Tomēr iz­redzes septīto, astoto un varbūt pat devīto reizi dzirdēt dziesmiņu par Jegorkas likstām vilināja mani vēl mazāk. Tāpēc biju ar mieru.

Spuldze kāpņu telpā meta nespodru, mirgo­jošu gaismu.

— Kas par apgaismojumu, ko? — Voro­novs sacīja. — Katra režisora sapnis. Šādā apgaismojumā jāparādās Hamleta tēva ga­ram …

Dānijas karaļa garu nesastapām, bet kāpņu laukumiņā stāvēja jauneklis un meitene, kas, cik varēja spriest, nepievērsa uzmanību slik­tajam apgaismojumam. Pamanījuši mūs, viņi sāka diezgan skaļi apspriest kādu tēlo­jošās ģeometrijas uzdevumu. Voronovs no­murmināja kaut ko līdzīgu sveicienam, un mēs iegājām koridorā.

Par Voronova dzīvokli man grūti kaut ko pastāstīt. Aizbildinādamies ar nekārtību, viņš gaismu iededzināja tikai trešajā istabā. Tā bija darbnīca vai kabinets, pareizāk sakot, kā viens, tā otrs. Divi milzīgie logi, kurus sedza štoras, dienā laikam deva daudz gaismas, pretī logiem uz paliktņiem atradās bronzas un ģipša tēli. Sarkanarmietis budjonovkā. Divi zēni cīniņā. Cilvēks, kas pastiepis roku uz vadības pults pogu. Tas bija ļoti iespai­dīgi — tāda cilvēka seja, kas sagatavojies sakt kādu svarīgu eksperimentu, un virs va­dības pults pogas sastingusi roka … Ar grā­matām piekrauts skaists antīks galdiņš ne visai harmonēja ar vienkāršajiem koka plauk­tiem, kas bija piestiprināti pie sienas. Stūrī, nevērīgi ar drēbi piesegts, atradās marmora tēls — skulpturāls meitenes portrets, tās pa­šas meitenes, kuru mēs sastapām kāpnēs.

— Nepabeidzāt? — es pavaicāju Vorono­vam.

— Nieki, — viņš sausi atteica un ciešāk savilka pārklāju. Tad it kā atvainodamies pie­bilda: — Kaimiņiene. Reiz iesāku, bet arvien nevaļa.

Es viņu vairāk neizprašņāju.

— Tas nav interesanti. Visparastākie tēli, — viņš turpināja. Man ir tikai viens plastiski rekonstruēts portrets.

Tikai tagad, mazliet apradis ar istabas ap­gaismojumu, tās attālākajā stūrī uz pazema galdiņa pamanīju bronzas krūšutēlu. Zem tā bija paliktas trīs biezas grāmatas.

Mēs piegājām tuvāk. Tā bija veca vīra gal­va: augsta, ļoti augsta piere, pareti, bet gari mati, kas sniedzās gandrīz līdz pat pleciem, rūpīgi sasukāta, cirtaina bārda. Garenā seja ar tuvu stāvošām acīm, lielu muti un plānu, kumpu degunu man uzreiz šķita pazīstama.

— Leonardo? — pavaicāju Voronovam.

Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.

Jāatzīstas, biju saviļņots. Saviļņots un vī­lies. Ļoti smalka, patiešām filigrāna detaļu apdare radīja īstenības iespaidu, kas robežo­jās ar ilūziju. Bet vajadzēja tikai novērsties no detaļām, un ilūzija izgaisa.

Es ne vienreiz vien reprodukcijās biju re­dzējis Leonardo pašportretu. Tā te bija tikko jaušami iezīmēta skice, kas tomēr izteica to, ko biju pieradis uzskatīt par galveno Leo­nardo raksturā, — pāri paaudžu paaudzēm stāvoša cilvēka gudrību. Leonardo da Vinči, cilvēku ar brīnumaino likteni, savā iztēlē biju apveltījis ar neparastu, ja tā varētu teikt, pār­cilvēcisku ārējo veidolu. Bet Voronova skulp­tūrā šo izcilo, pārcilvēcisko nesaskatīju. Lī­dzība ar pašportretu, protams, bija neapšau­bāma. Tomēr Voronova veidotais Leonardo likās parasts cilvēks. Vēl vairāk — noguris, vecs, gandrīz nelaimīgs cilvēks.

— Sēdieties, — Voronovs pievirzīja man at­zveltnes krēslu. Es, šķiet, aizmirsu pasacīt, ka istabu apgaismoja dienas gaismas spuldzes. Pie griestiem piestiprinātās tievās caurulītes izstaroja ne jau pavisam baltu, bet tādu kā mazliet violetu gaismu. Sādā apgaismojumā bronza zaudēja savu brīnišķīgo, bet mazliet nedabisko zeltaino nokrāsu. Apgaismojums pastiprināja īstenības ilūziju, piešķirdams bronzai iedegušas ādas krāsu un izskatu.

Nosēdinājis mani atzveltnes krēslā, Voro­novs abpus skulptūrai ieslēdza divas sienas

lampas. Spilgtā gaisma lika man pievērt acis, bet, tās atvēris …

Pirmajā mirklī man šķita, ka krūšutēls ir apmainīts. Tas bija tas pats un tomēr pavi­sam citāds. Spēcīgā gaismas plūsma bija iz­dzēsusi detaļas. Agrāk tās nomāca kopiespai­du, novēršot uzmanību no galvenā. Tagad de­taļu lieliskā apdare nedūrās acīs, to varēja vienīgi nojaust. Pārsteidzoši skaidri un rel­jefi izcēlās galvenais — sejas izteiksme.

Grūti, pat neiespējami to izteikt vārdos. Tē­lam ir sava valoda, ko ne vienmēr iespējams tulkot. Prieks un bēdas, nē, vislielākais prieks un vislielākās bēdas, triumfs un ciešanas, zi­nāšana un neizpratne — tas viss jaucās Leo­nardo sejas izteiksmē. Starp citu, jaucās nav īstais vārds. Nevis jaucās, bet mijās. Attie­cībā uz skulptūru tāds apzīmējums var lik­ties pārāk sadomāts. Bet es nepārspīlēju. Leo­nardo sejas izteiksmē šīs noskaņas tieši mijās. Varbūt tas izskaidrojams ar to, ka, ap­lūkojot krūšutēlu, es mainīju stāvokli. Varbūt mans skatiens, pakavēdamies te pie tās, te pie citas sejas daļas, ikreiz uztvēra no kopējā kaut ko atsevišķu …

Leonardo sejas izteiksme mainījās. Tā teikdams, es nebaidos kļūt smieklīgs. Atkār­toju, ka viss laikam izskaidrojams ar paras­tām fizikālām parādībām. Tas kļuva iespē­jams tādēļ, ka tēlniekam bija izdevies pārkāpt robežu starp mākslu un to, kas ir tikai līdzīgs mākslai. Iespējams, ka tas pateikts pārāk augstā stilā. Bet, velns parāvis, ir taču māk­slā kaut kas tāds, ko nevar sadalīt elementos, ko nevar loģiski analizēt.

Un vēl kaut kas — tagad Leonardo man vairs nelikās parasts, noguris un vecs. Tas viss bija palicis — gan vecums, gan nogu­rums. Taču nogurums nebija ikdienišķs, bet gluži citāds, it kā cilvēks būtu ieskatījies tālā nākotnē un smagi, bēdu un prieka pilni gad­simti būtu uzgūluši viņa pleciem. Vecums … Tieši tādu es iedomājos Leonardo, ne jaunāku, ne vecāku.

Man jāpaskaidro, ka stāstu tikai par pašu galveno, pašu raksturīgāko Leonardo tēlā. Daudz ko tikai neskaidri izjutu. Piemēram, spēku. Te nebija varenu plecu, kādus tēlnieki mīl piedēvēt saviem varoņiem, bet kaut kas netverams — varbūt galvas pavērsiens, var­būt lūpu izliekums — tikko jaušami pauda spēku.