Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Es pierakstu to, ko patlaban domāju pēc garajām sarunām ar Vitovski un Panarinu. Pirmās sarunas laikā domas bija haotiskā­kas. Un tomēr jau tad uztvēru galveno. Pro­blēmas «cilvēks un mašīna» otrā būtība (tā­pat kā nemirstības problēmas otrā būtība) aizsākās ar vienīgi pareizā ceļa noskaidro­šanu: nākotnes cilvēkam nepieciešama prin­cipiāli jauna spēja pastāvīgi un ātri pilnvei­dot savu «konstitūciju».

Tonakt es uzskatīju, ka izprotu Vitovska un Panarina darba jēgu: atrisināt nemirstības problēmu nozīmē atrisināt arī problēmu «cil­vēks un mašīna». Es toreiz vēl nezināju, ka tā ir tikai daļa klīnikā veicamo darbu. Varbūt arī ne pati svarīgākā.

Man nenāca miegs. Nekad agrāk nebiju re­dzējis saulainās polārās naktis. Laiks bija apstājies. Aizķērusies aiz apvāršņa, saule stā-ļf vēja nekustīga. Putni bija apklusuši. Pat vējš pārstāja gaudot. Klusums bija gandrīz vai nereāls.

Saulainās naktis tundrā radītas, lai varētu domāt, domāt, domāt. Diezin vai iespējams atrast labāku vietu klīnikai «Dižais piekūns»!

Liekas, tad es sāku domāt par piedalīšanos eksperimentā. Nevis pārcilāju argumentus,] kas runāja par vai pret, bet apsvēru, kā tas] viss noticis.

Tomēr nē. Doma par piedalīšanos eksperimentā pirmo reizi radās nākamajā dienā. * *.

Mani uzmodināja Panarins.

— Jūs nogulēsit visinteresantāko, — viņš] teica. — Saposieties labi ātri! Uzkopt neko j nevajag. Visu izdarīs «svētais gars».

«Svētais gars» klīnikā mita, to jau es biju i pamanījis. Iepriekšējā vakarā mēs no Vitovska ] kabineta uz dažām minūtēm izgājām terasē, ] kad atgriezāmies, uz galda bija vakariņas.

Apmēram tādā pašā veidā tika pasniegtas ! arī brokastis. Es apjautājos Panarinam par i «svēto garu».

— Jūs šeit ieradāties kā bārenis, — atbil­dēja SV. — Un jums pagaidām jāpaliek bā­renim. Parasti te ir ļoti, hm, dzīva sabiedrība, j Patlaban šī sabiedrība uz laiku pārcēlusies j citur. Uz dienvidiem. Seit palicis vienīgi ne­redzams «svētais gars».

«Svētais gars» gan bija neredzams, taču ar visai lielām darba spējām, jo pēc pusstundas es sastapu Vitovski laboratorijā, kas bija pil­nīgi sagatavota apbrīnojamam eksperimen­tam. Panarins ieminējās par to jau Ļeņin- gradā, kad mēs gaidījam lidmašīnu uz Sīk­ti vkaru. SV izklāstījumā tas izklausījās šādi:

— Ideja ir vienkārša kā divreiz divi. Ar bioķīmisko pusi jūs iepazīsieties vēlāk. Ideja, latad, ir šāda. Pa vienu vadu, kā jūs zināt, var vienlaicīgi pārraidīt daudzas informāci­jas. Pat simtiem. Katru informāciju pārraida ar noteiktu frekvenci. Ja starpība starp frek­vencēm ir pietiekami liela, informācijas viena otru netraucē. Viena elektriskā sistēma uztver vienlaicīgi simtiem dažādu informāciju. Tā­lāk es paļaujos uz jūsu kibernētika iztēli. Galu galā maņu orgāni, nervi un smadzenes arī ir elektriska sistēma.

Es teicu, ka tas ir nemirstības problēmas otrais atrisinājums. Viens cilvēka mūžs va­rētu ietvert sevī simtiem dažādu mūžu. Vis­maz simtiem intelektuālu mūžu. Taču diezin vai izdosies šo ideju īstenot. Nav zināms pat, kā tai tuvoties.

Paziņoja, ka sākusies iekāpšana lidmašīnā, un saruna pārtrūka. Mēs vairs neatgriezā- mies pie šī temata. Tāpēc viss, ko man parā­dīja klīnikā, mani ārkārtīgi pārsteidza.

Plašajā laboratorijā uz paaugstinājuma stāvēja masīvs koka atzveltnes krēsls, līdzīgs butaforiskam tronim, un parasts rakstām­galds ar diviem magnetofoniem. Mazliet pa­tālāk bija piekārts liels pārvietojams televi­zora ekrāns.

Panarins pazuda (es tobrīd runāju ar Vi­tovski) un atgriezās pēc apmēram desmit mi­nūtēm plastmasas ķiverē, no kuras nokarājās dažādu krāsu vadi. Pie sienas iedegās uz­raksts: «Pirmais gatavs». Es gribēju kaut ko pasacīt par «svēto garu», bet iedegās arī citi uzraksti: par gatavību ziņoja vēl trīs posteņi. Vitovskis aizgāja auditorijas stūrī pie osci- loskopu bloka. Panarins veikli pievienoja va­dus, pārbaudīja magnetofonu, uzstādīja uz galda vadības pulti. Pēc tam viņš klusi sa­cīja: «Sākam.»

Uz ekrāna parādījās noskaņošanas tabula un tūlīt pēc tam — teksts no žurnāla. Tas bija raksts par matemātisko loģiku. Es paguvu iz­lasīt tikai līdz pusei, kad parādījās jauna lap­puse. Mani pārsteidza ātrums, kādā lasīja Pa­narins. Es sākumā nesapratu, kas te notiek, un nezin kāpēc nolēmu, ka eksperiments sais­tīts ar Vitovska un Panarina darbu redzes bioķīmijā.

Lasīšanas ātrums aizvien palielinājās. Pa­narins pats to regulēja, piespiezdams pults pogas. No četrdesmit trīs rindiņām es sā­kumā paguvu izlasīt divdesmit, pēc tam piec­padsmit un beigās tikai sešas vai septiņas, turklāt neiedziļinoties to jēgā. Un, lūk, tieši tad, kad lasīšanas ātrums kļuva fantastiski liels, uz ekrāna vienlaicīgi parādījās divi tek-

Mi. Otra teksta attēls (ja nemaldos, tā bija informācija par jaunām encefalogrāfijas me­todēm), kas bija lielāks un pa pusei caurspī­dīgs, jau no paša sākuma mainījās tada āt­rumā, ka es tikko spēju pamanīt atsevišķus vārdus …

Piecpadsmit minūtes pēc eksperimenta sā­kuma Panarins ieslēdza magnetofonu. Es iz­dzirdēju vārdus: «Spāņu valoda. Vienpadsmi­tā stunda» — un atcerējos sarunu Ļeņin- gradā. Atzīstos, ja šeit nebūtu Vitovska, es domātu, ka tas ir joks. Nu jau veselu mēnesi gandrīz katru dienu es vēroju šos eksperimen­tus, tomēr līdz šim neesmu vēl pie tiem piera­dis. Bet toreiz es biju vienkārši pārsteigts. Ka, kādā veidā Panarins uzņēma sevī šo mil­zīgo informācijas straumi? Tas bija neticami, bet es pats redzēju, ka tas notiek!

Panarins ieslēdza otru magnetofonu. Spāņu frāzes mijās ar monotonu vēsturnieka rečita- tivu, kas stāstīja par Bizantijas impērijas no­rietu. Bet uz ekrāna (es nemanīju, kad tas sākās) divu tekstu vietā jau bija redzami ve­seli trīs. Tajos es vairs nespēju atšķirt nevie­nu vārdu; attēls atgādināja skrejošas ēnas …

Daudzu dažādu atmiņu līdzāspastāvēšana absolūti nesaskan ar Scillarda hipotēzi par parakonstitutīvajām sistēmām neironā. Panaj rins nevēlējās runāt par līdzāspastāvēšanas mehānismu. («Kam tas vajadzīgs? Paskaid­rojums ir sarežģīts un garš, bet jūs pēc tam — pēc sava eksperimenta — visu laimīgi aizmirsīsit. Tad, kad kļūsit jaunāks, laipni lūdzu …») Panarins un Vitovskis acīmredzot pamatojās uz otru atmiņas teoriju, pēc kuras nervu šūnās nonākušie impulsi maina RNS [3] struktūru. Ja RNS spēj noskaņoties uz dažā­dām frekvencēm, tad … tad iegūst jēgu ana­loģija ar vairāku informāciju vienlaicīgu pār­raidīšanu pa vienu vadu.

Eksperiments ilga četras stundas.

Nē, vārds «eksperiments» šeit noteikti ne­der. Gan tajā dienā, gan nākamajās Panarins cītīgi piepildīja savu otro, trešo un pārējās atmiņas (būs jāpierod pie tādas terminolo­ģijas!). Pavisam to ir deviņas, bez pirmās, pa­rastās. Eksperiments, kā es tagad saprotu, īsti sāksies tad, kad visas deviņas atmiņas būs tādā līmenī, kāds nepieciešams patstāvī­gam zinātniskam darbam, un droši vien no­nāks savstarpējā mijiedarbībā.

*

Jā, tagad es atceros pavisam skaidri: tieši toreiz es pirmo reizi sāku domāt par piedalī­šanos eksperimentā. Manā eksperimentā.

Diezin vai man izdosies secīgi un sakarīgi izklāstīt, kā no šās pirmās nenoteiktās domas izveidojās skaidra mana eksperimenta nepie­ciešamības izpratne. Bet kāda gan tam no­zīme? Daudz svarīgāk ir pierakstīt domas, kuras es vēlāk varu aizmirst.