Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Es tomēr vēl nesapratu Panarinu. Kāpēc: gan izmēģinātājam noteikti jābūt jaunam zi­nātniekam? Kāpēc ar grādu? Un kāpēc, galu galā, par izmēģinātāju jābūt man?

— Pieņemsim, — teica Panarins, — ka iz-J mēģinājums ir noticis. Jūs esat kļuvis desmit i gadus jaunāks. Turklāt atmiņa, zināšanas un spējas nav zudušas. Viss ir kā pirms mēģinā-1 juma. Vai jūs piekristu? Un kā vēl piekristu! ļ Bet tagad pieņemsim, ka līdz ar desmit ga­diem pazudīs arī viss, kas šai laikā izcīnīts. Trīsdesmitgadīgā zinātņu doktora vairs nav. ļ Ir divdesmit gadu vecs students, kam no jauna jāmeklē sava vieta zinātnē. Saprotat? !

Viņš turpināja:

— Tagad vēlreiz no sākuma. Ir trīs vari­anti. Pirmais: mūža ilguma tieša palielinā­šana. Praktiski tas nozīmē ilgu vecumu, jo mūžs pagarināsies galvenokārt uz šī perioda rēķina. Nav taču jēgas izstiept bērnību līdz simt gadiem. Dabisks garš mūžs — tas ir gars un možs vecums. Bet tas nav īstais atri­sinājums! Otrais variants: mūžīga jaunība. Arī tas nav labi. Ne vienmēr cilvēki gadu gai­tā kļūst gudrāki. Stulbenis, piemēram, visbie- j žak arī paliek stulbenis. Iedomājieties mūžam možu stulbeni, kas nekad nenoveco … Pro­tams, ne jau stulbeņi izšķir jautājumu. Kad cilvēks ir izveidojies, tālāk turpinās galve­nokārt kvantitatīva attīstība. Visdrošākais paņēmiens krasi palēnināt progresu — dāvāt visiem mūžīgu jaunību. Jums taču zināms, kā zinātnē dzenas pēc jauniem zinātniekiem. Pretstatā vecajiem jaunie spēj vieglāk izār­dīt rūpīgi noslīpētas teorijas. Vecākas paau­dzes zinātniekam grūti atteikties no izveido­tam teorijām: viņš pats tās ir radījis, pats slīpējis. Uz ģēnijiem tas neattiecas. Ja gribat zināt, ģēnija būtība ir tā, ka viņš spēj (un ne reizi vien!) atmest ar roku ilgu gadu pūliņiem un sākt visu no jauna. Tātad paliks trešais nemirstības variants: jāatgūst jaunība un jā­sāk viss no gala.

Pa aleju tuvojās cilvēki, un Panarins ap­klusa. Es apsvēru, kā paskaidrot savu atteik­šanos. Es vēlējos, lai Panarins mani saprastu pareizi. Mans darbs saistīts ar heirotronu — loģisko mašīnu pilnveidošanu. Šīs mašīnas spēj izgudrot. Tas ir vajadzīgs darbs, kaut arī ne tik nozīmīgs kā Vitovska un Panarina darbs. Ja es pazudīšu (pat domās šie vārdi skanēja dīvaini), izirs vesels kolektīvs.

— Vesels kolektīvs? — pārvaicāja Pana­rins, kad es izklāstīju viņam savus apsvēru­mus. — Un kas par to? Jūsu kolektīvā ir četr­desmit cilvēku. Ir arī lielāki kolektīvi — trīs­arpus miljarda cilvēku. Cilvēce.

Viņš iesānis paskatījās uz mani un piepeši ierunājās pavisam citādā, ļoti mierīgā tonī:

— Labi. Ja nevēlaties — nevajag. Bet es ceru, jūs pats aizbrauksit pie Vitovska un paziņosit viņam, ka atsakāties?

Panarins ir viltīgs. Viņš labi zina šīs

problēmas īpatnību: vari pateikt «nē» un vēl simtkārt «nē», un tomēr turpināt par to do­māt.

Desmit mūža gadi. «Viss, kas izcīnīts.» Es labi iegaumēju šos vārdus. Jā, tieši šos des-i mit mana mūža gadus pavadījusi nepārtrauk­ta un saspringta cīņa. Vispirms tā bija cīņa par zināšanām. Nevar virzīties uz priekšu jaunā novadā, ja nesagremo dubultu un trīs-, kārtīgu informācijas normu. Tad sekoja cīņa par tiesībām strādāt pie savas tēmas — to uz-; skatīja par nereālu, pat par pusķecerīgu. Mani atbildēja: «Mašīna, kas izgudros? NiekiP Principā tas varbūt ir īstenojams, nestrīdēsi­mies ar kibernētikas aizstāvjiem. Bet prak-i tiski — nē, neiespējami. Katrā ziņā priekš-] laicīgi.» Un tās nebija tikai tukšas runas. No tām bija atkarīga iespēja dabūt sev stūrīti la-ļ boratorijā. Un tad sekoja neveiksmes. Bez- 1 ; galīga virkne neveiksmju, kuras pakāpeniski, atklāja problēmas patieso dziļumu. Tādu dzi-ļ ļumu, ka, iepriekš zinot to, laikam gan nepie­tiktu drosmes uzsākt darbu … Es nesūdzos.! Zinātniskā procesa galvenais uzdevums ir pārvarēt inertumu — savu un citu. Tagad man ir mīļas pat kādreizējās neveiksmes un nogurdinošie strīdi ar tiem, kas sarunas par heirotroniem uztvēra kā personisku apvaino­jumu.

Šie desmit gadi nemanot ietilpinājuši sevī arī ilgstošo laika posmu, kurā es — blakus vi­sam pārējam — rakstīju kandidāta disertā­ciju. Pēc tam neveiksmes mijās ar panāku­miem — sākumā gan panākumu tikpat kā ne­bija, bet vēlāk gandrīz nemaz nebija neveiks­mju. Sekoja doktora grāda piešķiršana —* jau bez disertācijas aizstāvēšanas. Un bei­dzot laboratorija, lieliski iekārtota laborato­rija. Četrdesmit cilvēku, kurus pats esmu at­radis, mācījis, kuriem es ticu un no kuriem tagad esmu neatdalāms.

Lai cik nogurdinošs arī būtu gājiens aug­šup pa kāpnēm, to vienmēr var atkārtot: esi paveicis zināmu darbu — esi pakāpies aug­stāk. Šie desmit manas dzīves gadi nav tikai noteikts paveiktā darba daudzums. Kas var galvot, ka gadu pēc noietā ceļa atsākšanas es spēšu atkal divās diennaktīs, kas toreiz man izlikās kā viens vienīgs mirklis, atklāt heiristi- kas pamalteorēmas? … Kas var galvot, ka vēl pēc diviem gadiem, glābdamies no lietus, nemājīgajā un trokšņainajā Sverdlovskas lid­ostas zālē, uz papirosu kārbiņas uzzīmēšu pirmā interferences heirotorna shēmu?

Runājot bez aplinkiem: kas var galvot, ka, atgriezies desmit gadus atpakaļ, es atkal spē­šu dzīvot zinātnei?

Jā, nav noteikti jābūt zinātniekam. Nav — ja līdz tam neesi bijis zinātnieks. Bet pamē­ģiniet lidotāju padarīt par desmit gadiem jau­nāku un tad pasakiet viņam: «Nelido!» Izda­riet to pašu ar jūrnieku un pasakiet: «Ne­brauc jūrā!»

* * *

Siktivkarā mūs gaidīja helikopters. Mēs ilgi lidojām pāri taigai. Panarins, ērti iekār­tojies atzveltnē, pārlapoja biezus referātu žur­nālus. Piepeši helikopters pagriezās un sāka., nolaisties. Iluminatorā iekvēlojās saule, es at­vilku aizkariņu un pirmo reizi ieraudzīju tun­dru.

Nekad nevarēju iedomāties, ka te var būt tik žilbinoši spilgtas krāsas. Virs tālā hori­zonta violetās joslas zilajās vakara debesīs peldēja salta saule. Bet zeme bija ugunīgi; dzeltena, un tai pāri vēlās viļņi: propellera 1 lāpstiņu radītā gaisa plūsma lieca šmaugās siversijas un vēl kaut kādus citus krūmus ar sarkanīgiem ziediem.

Es nekad neesmu bijis tundrā. Es vispār] gandrīz nekur neesmu bijis. Vismaz pusi no šiem desmit gadiem es soļoju no viena ista-1 bas kakta līdz otram vai arī sēdēju pie galda.| Man nav bijis neviena īsta atvaļinājuma.! «Atvaļinājums» ir muļķīgs vārds. Vai tad var sevi «atvaļināt» no domām?

Tundra pārsteidz ar neparastu plašuma sa-l jūtu. Zeme šeit neliekas apaļa: kaut kur tāluj tālu siversiju dzeltenā jūra satumst un, vio-ļ Ietas dūmakas apēnota, nemanāmi saplūst ar ] pelēkām, pēc tam zilām un, visbeidzot, ultra- ; marina krāsas debess dzīlēm.

Pēkšņi es īsti sajutu, ko nozīmē desmit mūža gadi. Iebildumi pret eksperimentu acumirklī saspringa kā līdz pēdējam nostiep­tas izpletņa štropes.

Iztālēm klīnika «Dižais piekūns» atgādina bāku jūrā. Tikai šī bāka ir zila kā debess laus­ka, bet jūra — oranža. Astoņus stāvus augsto cilindrveida ēku no visām pusēm ieskauj ne­skartā tundra. Apaļo iekšējo pagalmu klāj caurspīdīgs kupols. No putna lidojuma celtne atgādina aku, taču pagalms ir plašs — tur­pat trīssimt metru diametrā.

Mani pārsteidza klusums. Nevis pats klu­sums, bet tas, kas slēpās aiz tā: milzīgajā ēkā nebija cilvēku. Man nekādi nevarēja ie­nākt prātā, ka tas ir saistīts ar manu ieraša­nos.