Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

No Akadēmijas pilsētiņas pie Novosibir- skas nebija nekādu ziņu. Es jau sāku domāt, ka Gromovs vienkārši pajokoja, pirms aiz­braukšanas teikdams man, ka viņš pats esot tas puisēns.

Bet, lūk, kas notika sestdien pēc nodarbī­bām. Es ar māti braucu tramvajā. Mēs bi­jām ceļā uz Melnupīti, lai apsveiktu paziņas, kas svinēja jurģus. Tādēļ mātei klēpī bija milzīga, konditorejā «Sever» pirkta torte baltā kārbā. Viss bija tā, kā parasti mēdz būt tramvajā. Daži cilvēki stāvēja, turēdamies pie siksnām, citi sēdēja. Un viens no viņiem la­sīja avīzi. Es palūkojos viņam pār plecu, un mans skatiens apstājās trešajā slejā. Pēkšņi burti sāka lēkāt, it kā es skatītos uz tiem caur tēva brillēm. Tomēr paguvu izlasīt:

«Tiek pētītas profesora Gromova atrastās informatīvās kopijas, ko atstājuši svešu pla­nētu iedzīvotāji, kuri apmeklējuši Zemi juras periodā . .. Noskaidrot, vai cilvēks spēj uz­tvert svešās planētas puisēna psiholoģiju un zināšanas, kolektīvam palīdzēja zinātnieka piecpadsmitgadīgais dēls … Atklātas milzī­gas atmiņas rezerves …»

Vārdi lēkāja. Man kļuva auksti un tūlīt pēc tam karsti, un tad atkal auksti.

— Kas tev notika? — jautāja māte.

Es nepaguvu atbildēt, jo metos pakaļ pilso­nim, kas piecēlās un ātri devās uz durvīm.

— Avīzi! — es kliedzu pa visu tramvaju. — Iedodiet man, lūdzu, avīzi!

Man ir trīs stundas laika, pat mazāk. Pirms divdesmit mi­nūtēm Jurijs Petro- vičs Vitovskis pazi­ņoja: «Tātad izlemts, sākam desmitos.» Es pavaicāju, ko man ta­gad darīt. Viņš atbil­dēja: «Paņemiet pa­pīru un aprakstiet lie­tas būtību. Galvenos faktus un domas. Vi­su, ko jūs domājat par gaidāmajiem no­tikumiem. Vēlāk šīs piezīmes palīdzēs

jurns izprast pašam sevi.» SV, kas vairākkārt nosodoši palūkojās uz Vitovski, piebilda: «Pa­reizāk gan būtu nerakstīt neko. Es ieradīšos pie jums pēc trim stundām. Nekādā gadījumā nekļūstiet lirisks un neizplūstiet. Mums vēl ir darba papilnam.»

SV nemiers ir saprotams — man nav dub- lētāja. Ja es pārdomāšu, eksperiments būs jā­atliek uz ilgu laiku. Taču SV velti uztraucas: es nepārdomāšu. Nevar teikt, ka man viss būtu skaidrs. Drīzāk otrādi. Tāda nu reiz ir šī problēma: jo vairāk tajā iedziļinās, jo vai­rāk neatrisinātu jautājumu. Droša pazīme, ka nepieciešams eksperiments.

Lai notiek, papūlēšos — bez lirikas un īsi — uzrakstīt «galvenos faktus un domas».

Pats galvenais fakts ir tas, ka šeit, klīnikā «Dižais piekūns», paredzēts eksperiments, kā praktiski neierobežoti pagarināt mūžu. Pir­mais izmēģinājums ar cilvēku. Ar mani.

Būtībā Vitovskis, Panarins un viņu līdz­strādnieki jau sen ir atrisinājuši nemirstības bioloģisko problēmu. Mūsu eksperimentam ir cits, tālāks mērķis. Tam jānoskaidro nemirstī­bas psiholoģiskās (pēc Vitovska domām) un sociālās (tā domā Panarins) sekas.

Nav viegli izskaidrot, kā es, cilvēks, kam maz sakaru ar bioloģiju, kļuvu par šā ekspe­rimenta dalībnieku. Te rodas divi jautājumi: kāpēc izvēlējās mani un kāpēc es piekritu. Patiešām — kāpēc? Es pūlos atcerēties, kad las notika, — un nevaru. Neatceros. Sākumā atbildēju ar noteiktu «nē». Tagad mana at­bilde ir noteikts «jā».

Vēl pirms mēneša es nepazinu Vitovski un Panarinu. Tas ir — pazinu iztālēm: kopš tā laika, kad viņi saņēma Nobeļa prēmiju par darbu redzes bioķīmijā, viņus pazīst daudzi.

Vitovski es biju redzējis ne vairāk kā divas trīs reizes. Mūsu dienās, kad zinātnieki cen­šas līdzināties bokseriem vai uzaudzē dekora­tīvas bārdas, Vitovskis izcēlās ar gluži da­bisku inteliģenci. Droši vien tāds izskatītos Cehovs, ja būtu nodzīvojis līdz sešdesmit ga­diem (Vitovskim ir piecdesmit astoņi).

Vladimirs Vladimirovičs Panarins ir cita stila cilvēks. Viņš cenšas līdzināties Vitov­skim, bet tā ir maskēšanās. Labsirdīgi smai­dīdams, viņš ierodas sanāksmēs, neuzkrītoši apsēžas kaut kur klusā stūrītī un nogrimst grāmatas lasīšanā. Tā viņš nosēž stundām ilgi, šad un tad pamezdams skatienu uz ru­nātājiem, bet tad pavisam negaidot atskan viņa pērkondimdošā balss. Tas līdzinās eks­plozijai, tādēļ Panarinam iedota diezgan trā­pīga iesauka — SV [1] . Dažu minūšu laikā au­ditorijai uzgāžas tāds daudzums domāšanas produkcijas, kuras pietiktu desmitiem sanāk­smju un konferenču. Tieši domāšanas produk­cijas, bet nevis vienkārši domu. Pats intere­santākais ir tas, ka SV sniedz rūpīgi pārdo­mātu, jaunu un gandrīz vienmēr paradoksālu apsvērumu sistēmu. Būtībā tas ir gatavs zi­nātnisks darbs — ar skaidri iezīmētu domas attīstību, ar svarīgiem un pārliecinošiem fak­tiem, ar dzēlīgu zemtekstu un, galvenais, ar konkrētu izpētes programmu.

Pirms mēneša es sastapu SV Harkovā rna- šīntulkojumu jautājumiem veltītā konferencē. Patiesībā ar to arī viss sākās. Es biju pār­steigts, kad pārtraukumā Panarins, atgaiņā­damies no žurnālistiem,' pienāca man klāti «Jūsu runas programmā nav, — viņš teica. — Ja neiebilstat, parunāsimies.»

Mēs izgājām dārzā. Panarins klusā aleja sameklēja brīvu soliņu un uzmanīgi palūko­jās apkārt. Pamanījis, ka viņš uztraucas, jau-] tāju:

— Vai kaut kas noticis?

— Jā, — atbildēja Panarins. — Pareizāk sakot, nē. Vienkārši jūs tagad esat palicis viens. Bez dublētāja.

— Bez … kā? — es pārvaicāju.

SV ar patiku aplūkoja mani. Viņš atguva parasto pašpaļāvību.

Es sākumā nesapratu Panarinu, lai gan paskaidrojumu viņš atkārtoja vismaz trīs rei­zes. Tā laikam ir nemirstības problēmas īpat-j nība. Viss ir ļoti vienkārši, kamēr runā vis-l pār, un viss bezgalīgi sarcžģās, tiklīdz sāc šo problēmu saistīt ar sevi. Panarins pateica, ka esot atrasta neierobežotas mūža pagarinā­šanas metode. Līdz šim izmēģinājumi izda­rīti ar dzīvniekiem. («Ņemam vecu suni un divās nedēļās pārvēršam kucēnā.») Metodika ir droši pārbaudīta, nav nekāda riska. Jāsāk izmēģinājumi ar cilvēku. Saņemta atļauja pirmajam eksperimentam. Sākumā paredzēts padarīt cilvēku jaunāku par desmit gadiem. Izmēģinātājam (Panarins teica: «izmēģinā­tājs» un nevis «izmēģinājuma objekts»), pro­tams, jābūt brīvprātīgam. Pirms gada viņi — Vitovskis un Panarins — izraudzījušies asto­ņus cilvēkus («Atlasījām jaunus zinātniekus. Viņu vidū — jūs.»). Taču dažādu iemeslu dēļ septiņas kandidatūras atkritušas.

— Kādēļ? — es jautāju.

Panarins pasmaidīja.

— Pamatots jautājums. Izmēģinātājam mēs uzstādām prasību kompleksu. Viņam jā­būt jaunam, veselam, bez ģimenes. Jums ir trīsdesmit viens?

Es nepaguvu atbildēt.

— Tātad, trīsdesmit viens, — turpināja Panarins. — Bet pēc izmēģinājuma būs div­desmit viens. Tas, bez šaubām, sarežģītu jūsu attiecības ar sievu, ja jums tāda būtu. Un ar bērniem, ja jums tādi būtu. Mums vajadzīgi bāreņi. Talantīgi bāreņi ar noteiktu stāvokli zinātnē. Ar grādiem. Vai jūs domājat, ka ir vienkārši atrast astoņus talantīgus bāreņus ar grādiem? Mēs tomēr atradām. Bet pēc tam noskaidrojās, ka trijiem bāreņiem piemīt tikai šķietams talants. Mirāža. Tā tas ir. Divi citi bāreņi šobrīd vairs nav bāreņi. Ko lai dara! Toties ar pārējiem mēs droši rēķinājāmies. Absolūti bāreņi. Gaišas galvas. Zinātņu dok­tori. Bet pirms nedēļas viens aizlidoja darbā

uz Āfriku. Otrs vakar gandrīz vai lauza sprandu motosacīkstēs un patlaban guļ, rū-ļ pīgi iepakots ģipsī.