Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Es ļoti dusmojos uz Drovodelovu par viņa izlēcienu. Ari pārējie zēni dusmojās. Patiesība te, protams, nebija vainīga.

Jaunais skolotājs saslima. Bija kaut kur saķēris plaušu karsoni. Stāsta, ka viņš no Kuibiševa slimnīcas atrakstījis Gromovam vēstuli. Vēstules saturs klasē nevienam, pat Drovodelovam, nebija zināms. Starovercevs tikai ieraudzīja aploksni uz Gromova galda un pēc sūtītāja adreses saprata, kas un no kurienes Gromovam atrakstījis.

Man nezin kādēļ liekas, ka skolotājs iz­skaidroja Gromovam savu stāvokli un to, kā­pēc viņš stundā tik ļoti uztraucās. Bet to jau vispār nevajadzēja izskaidrot. Nezinu, vai vēstulē bija kaut kas par patiesību.

Taču es par to domāju ikreiz, kad satiku Gromovu. Tad pēkšņi arī Gromovs pārstāja apmeklēt skolu.

Paklīda valodas, ka viņš pārceļoties uz citu vietu, tikai nevis uz Melnupīti, bet Akadēmi­jas pilsētiņu pie Novosibirskas. Tikko bija beigušās vēlēšanas Zinātņu akadēmijā, un viņa tēvs ievēlēts par korespondētājlocekli akadēmijas Sibīrijas filiālē. Bet, ja ievēlēts, tad gribot negribot jābrauc. Tā man paskaid­roja viens skolnieks, kura tēvu arī reiz izvir­zīja par korespondētājlocekli, bet neievēlēja.

Un tad es atkal atcerējos patiesību. Es sa­pratu, ka Gromovs drīz aizbrauks, bet Novo- sibirska ir tālu, un man neko neizdosies uz­zināt par puisēnu līdz tam laikam, kad par viņu kaut kas parādīsies avīzēs. Man noteikti vajadzēja satikt Gromovu vēl pirms viņa aiz­braukšanas. Es gaidīju, ka biedrs ieradīsies klasē, bet viņš neieradās. Varbūt Gromovs jau bija nokārtojis skolā savus dokumentus un gaidīja, kad tēvs pabeigs darbu.

Jaunais bioloģijas skolotājs izveseļojās un izrakstījās no slimnīcas. Klasē viņš bija ner­vozs un samulsis un laiku pa laikam pameta skatienu uz tukšo vietu pie loga, kur agrāk bija sēdējis Gromovs. Viņa acīs tad parādījās dīvaina izteiksme, it kā viņš tur redzētu to, ko citi neredzēja.

Arī es raudzījos uz turieni un redzēju tuk­šo vietu un logu. Bet aiz loga bija iela ar gā­jējiem uz ietves un pretī logs, pie kura sēdēja resnā vecene, kas ēda ābolus vai dauzīja ar gludekli riekstus uz palodzes.

Taču skolotājs redzēja tur kaut ko citu — par to liecināja viņa acis. Varbūt viņa skatienam tur pavērās dzīva un iespaidīga senās Zemes aina, kāda tā bijusi vēl pirms cilvēka un zīdītāju parādīšanās un par kādu toreiz bija stāstījis Gromovs?

Ceļā uz mājām man aiz muguras atskanēja soļi, un es nopratu, ka mani kāds grib panākt. Es atskatījos. Tas bija jaunais skolotājs.

Viņš panāca mani un kādu laiku gāja man blakus. Mēs abi klusējām. Pēc tam skolotājs jautāja:

— Ko jus domājāt par Gromovu?

— Gromovs pārceļas uz Novosibirsku, — es teicu. — Viņš dzīvos Akadēmijas pilsētiņā. Tur ir skola spējīgiem matemātiķiem un fizi­ķiem. Viņš droši vien tajā iestāsies.

— Vai jūs domājat, ka viņam vajadzīga šī skola?

— Tajā visi pūlas iekļūt, — es atbildēju, — taču visus neuzņem. Tikai talantīgos. Lai nu ko, bet Gromovu uzņems uzreiz.

— Es arī nešaubos, ka viņu uzņems, — teica skolotājs. — Bet es šaubos, vai viņam ir vajadzīga vidusskola. Viņš pārāk daudz zina.

— Jā, — es piekritu. — Viņš zina daudz, pārāk daudz pat salīdzinājumā ar vislabāko skolnieku.

Skolotāja seja atdzīvojās. Viņš pieliecās un konfidenciālā tonī jautāja man:

— Bet kā viņš visu to zina?

— Ļoti vienkārši, — es atbildēju, — viņa tēvam ir laba bibliotēka.

— Jūs domājat? — teica skolotājs. Pēc balss skaņas es nopratu, ka mana atbilde viņu nav pilnībā apmierinājusi. Bet ko gan viņš domāja, uzdodams šo jautājumu? Varbūt viņš domāja, ka es klāšu vaļā visu, ko zinu un do­māju par puisēnu? Viņš grib pārāk daudz.

Skolotājs paspēra vēl dažus nedrošus soļus un tad teica:

— Visu labu.-

Un nogriezās pa Piekto līniju.

Es domās uzslavēju sevi par to, ka nebiju atbildējis uz viņa jautājumu. Pēc tam gan nodomāju: bet ko tad es, patiesību sakot, varēju viņam atbildēt? Es taču arī nezināju, kur Gromovs smeļ savas zināšanas.

Atnācis mājās, paņēmu no plaukta grā­matu, ko man uzdāvināja dzimšanas dienā, un sāku lasīt. Grāmata saucās «Gribu visu zināt». Nosaukums man patika, lai gan likās mazliet neprecīzs. Vai tad iespējams visu zi­nāt? Nē, visu zināt laikam nevar. Bet vispār grāmata bija diezgan pieņemama. Izglītojoša. Līdzīga kartītēm, ko izpildīja Starovercevs.

Mazliet palasīju, tad man sametās garlai­cīgi. Piegāju pie loga un paskatījos laukā. Sniga. Sniegs vērta ielu jaunu, svaigu, likās, ka tā tikko kā radusies. Un nezin kāpēc man pēkšņi kļuva labi, kaut arī es nedzīvoju kaut kur traucošā kosmiskā kuģī, bet gan vispa­rastākā, sen neremontētā mājā. Un mājai ne­kas nedraudēja. Ne nejauša sastapšanās ar meteorītu, ne citas līdzīgas briesmas. Tā ne­varēja novirzīties no trases un apmaldīties bezgalīgajā Visumā. Viss bija ļoti parasti. Lejā, ielas otrajā pusē, es redzēju maiznīcu ar senlaicīgu izkārtni, uz kuras bija uzzīmēts gards kliņģeris, un šūšanas darbnīcu ar maisveidīgā uzvalkā ietērptu vaska pilsoni vitrīnā, un telefona būdu, to pašu, kurā Dro­vodelovs bija nogriezis klausuli. Man kļuva tīkami un priecīgi, it kā rīt sāktos svētki, kas turpināsies ilgi ilgi. Bet pēc tam mans ska­tiens apstājās pie ieejas mājā, kur dzīvoja Gromovs. Prieks un tīksme izgaisa kā dūmi. Lai gan tās bija parastas parādes durvis pa­rastā namu pārvaldes mājā, man likās, ka aiz šīm durvīm sākas cita pasaule, pasaule, pilna pārsteigumu un noslēpumu. Es stāvēju pie loga un domāju, kura no šīm pasaulēm ir la­bāka: tā, ar maiznīcu un šūšanas darbnīcu, un telefona būdu, vai arī tā, kur šūšanas darb­nīcas un telefona automāta vietā ir lidojoši meteorīti.

Un tad es atcerējos puisēnu. Viņam taču nebija izvēles. Viņa vietā visu izlēma likte­nis. Puisēns bija piedzimis ceļā, uz kuģa. Pēc tam visu laiku lidoja un lidoja. Un aiz noda­lījuma sienas, kurā gulēja puisēns, atradās nevis šūšanas darbnīca, bet gan nekas, ko sauca par vakuumu.

Es jutos kaut kā neveikli, it kā būtu patei­cis savas domas veselai zālei klausītāju. Pēc tam es uzvilku mēteli. Un tieši pēc minūtes jau stāvēju pie tām pašām durvīm.

Es stāvēju, neuzdrošinādamies ar pirkstu pieskarties zvana pogai. Tai brīdī, kad biju saņēmis dūšu, durvis pašas atvērās. Iznāca Gromova tēvs. Viņš kaut kur gatavojās iet, jo bija mētelī.

— Mājās, — viņš man teica. — Ejiet iekšā.

Un es paspēru soli. Tai acumirklī, kad

spēru šo soli, es vēl nenojautu, kādas būs se­kas.

Gromovs likās pat priecīgs par manu iera­šanos.

— Ienāc, — viņš teica. — Atģērbies. Mums jau visas mantas sasaiņotas.

Kāpēc viņš piebilda par mantām, kas pa­tiešām bija sasaiņotas, nezinu.

Kad gājām cauri ēdamistabai, es uzmetu skatienu sienai. Dieviņa tur jau vairs nebija. Viņš gulēja uz grīdas līdzās čemodānam, ie­vilcis savas tievas koka kājiņas.

Tad es pēkšņi aptvēru, ka Gromovi brauc prom. Pirms biju ieraudzījis dieviņu uz grīdas blakus čemodānam, es vēl šaubījos.

Kad bijām ienākuši bērnistabā un apsēdu­šies, Gromovs jautāja:

— Tu tāpat vai darīšanās?

— Darīšanās, — es teicu.

Gromovs uzreiz apklusa. Es arī neuzdro­šinājos pateikt, kādās darīšanās esmu atnā­cis.

— Vai galvaskausus arī vedat prom? — es jautāju.

— Vedam.