Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

— IJn dieviņu?

— Arī dieviņu.

— Un puisēnu?

Šis vārds man paspruka gandrīz neviļus. Es daudz dotu, lai dabūtu to atpakaļ. Gro­mova seja acumirklī pārvērtās. It kā kaut kas būtu atstūmis viņu no manis. Likās, ka es viņu redzu nevis savā priekšā istabā, bet uz tele­vizora ekrāna.

— Kāpēc tev vajadzīgs puisēns? — klusi jautāja Gromovs.

— Es viņam gribu uzdot jautājumu.

— Tad uzdod, — tikpat klusi teica Gro­movs. — Es atbildēšu.

— Es gribu, lai pats puisēns atbild.

— Es jau esmu tas puisēns.

— Tu?

— Ja, es. Vai tad tu to nenoprati?

Es neteicu ne vārda. Man kļuva te aukst

te karsti. Piere norasoja.

— Nu, kāpēc tu neuzdod jautājumus?

— Labāk vēlāk, — es teicu.

— Kad vēlāk?

— Nākamreiz.

— Mēs rīt braucam prom uz Novosibirsku

— Kad?

— Deviņos vakara.

— Tad es pieskriešu pēcpusdienā, labi?

— Pieskrien.

Bet es, protams, nepieskrēju pie viņa pēc pusdienā. Kāpēc? Pats nezinu. Varbūt tāpēc, ka nezināju, ko viņam vaicāt. Es taču neva­rēju jautāt par dinozauru ar tveršanas funk­ciju priekškājās, kurš no saviem kaimiņiem zaga olas. Tas būtu pārāk sīki. Bet nopietnāki! jautājumi man, diemžēl, neienāca prātā. Biju pārāk uztraucies.

Es ilgi nevarēju nomierināties. Piecas vai] sešas dienas. Bet pēc tam nomierinājos un vairāk neuztraucos. Tikko beidzu uztraukties,: galvā man dzima milzum daudz jautājumu, ko vajadzēja uzdot puisēnam, tas ir, Gromo­vam. Bet Gromovs jau bija tālu, Akadēmijas pilsētiņā pie Novosibirskas. Viņu dzīvoklī ie­vācās kāda sveša ģimene. Es redzēju, kā pie­brauca trīstonnīgā kravas mašīna ar man-

tam. Taču tās bija parastas mantas — galdi, gultas, krēsli, dīvāni. Un starp šīm mantām, protams, nevarēja atrasties koka dieviņš ar pievilktām kājiņām un numurēti galvaskausi. Vēroju, kā tika nestas augšā šīs mantas, un sirds man skumjās sažņaudzās. Es nodomāju: redzi, pretējā namā bija neparasts dzīvoklis, un tajā dzīvoja Gromovs, bet tagad tur ie­braukusi nepazīstama ģimene, un šis pro­cess jau ir neatgriežams, kā mēdz sacīt mūsu fizikas skolotājs Dmitrijs Spirido- novičs.

Vispār garastāvoklis šais dienās man bija slikts, un biedri to tūlīt pamanīja.

— Kāpēc degunu nokāri? — man pajau­tāja.

— Gromovs aizbraucis, — es teicu.

— Un kas par to? Padomā tik! Viņa vietā jau sēž cits skolnieks. Jauns. Liekas, ka viņš arī daudz zina. Ieradies no Gorkijas. Prot trīs valodas.

Patiešām, pie loga sēdēja jauniņais, kas pa gabalu pat likās mazliet līdzīgs Gromovam. Tāda pati domīga sejas izteiksme. Un mati cieti, taisni, īsi apgriezti.

Tāpat kā Gromovs, viņš ik pa brīdim rau­dzījās logā. Tad savaikstīja seju un parādīja kādam mēli. Es nodomāju, ka tas droši vien bija mērķēts pretējās mājas vecenei, kas ēda ābolus vai dauzīja ar gludekli riekstus. Gro­movs nekad to neatļāvās. Viņš pret visiem iz­turējās ar cieņu, pat pret šo veceni.

Jā, noskaņojums man bija slikts. Un turklāt vēl sāka satraukt jautājumi, kurus nebiju pa­guvis uzdot Gromovam.

Stundas vilkās lēni. Mājās ejot, ieraudzīju sev blakus jauniņo, kas sēdēja Gromova vietā.

— Vai tu tālu dzīvo? — viņš man jautāja.

Es nosaucu ielu un mājas numuru. Viņš iz­brīnījās.

— Tātad tu dzīvo man pretī, — viņš teica.

Nu es sapratu, ka viņš ir apmeties Gromova

dzīvoklī. Un tās ir viņu mantas, ko atveda ar trīstonnīgo mašīnu. Es skatījos uz viņu un nekādi nevarēju apjēgt, kā lai es pret viņu izturos: labi vai slikti? Manī strīdējās divas balsis. Viena balss teica: viņš jau nav vai­nīgs, ka sēž Gromova vietā pie loga un dzīvo viņa dzīvoklī. Gromovs tik un tā būtu aiz­braucis uz Akadēmijas pilsētiņu pie Novosi- birskas, ja jau viņa tēvu ievēlēja par kores­pondētājlocekli. Bet otra balss runāja pretī: saprotams, viņš nav vainīgs. Tomēr kaut kas tāds viņā ir. Viņš droši vien ir plātīgs.

Un es nolēmu viņam, šim jauniņajcim, uz­dot jautājumu, vienu no tiem jautājumiem, ko gribēju uzdot Gromovam.

— Kādēļ, — es viņam jautāju, — pastāv pasaule?

— Tādēļ, ka pastāv, — viņš atbildēja.

— Bet kas notiktu, — es jautāju, — ja pa­saules nebūtu?

— Arī mūsu nebūtu, — viņš atbildēja.

— Tā nav atbilde, — es teicu.

— Bet kāpēc tu to jauta? — viņš atvaieāja.

— Tāpēc, ka gribu zināt.

— Daudz ko tu gribi!

— Kāpēc gan man jāgrib maz? Es gribu daudz.

Bet tu uzdod muļķīgus jautājumus.

Tie nemaz nav muļķīgi. Tu neko nesa­proti.

— Muļķīgi. Un galvenais, nekonkrēti. Vai tad var jautāt, kādēļ pastāv pasaule?

— Var.

— Nē nevar.

— Gromovs tā nebūtu sacījis.

— Gromovs? Vai tas, kas dzīvoja mūsu dzīvoklī?

— Nevis viņš dzīvoja jūsējā, bet jūs dzīvo­jat viņa dzīvoklī.

— Mēs saņēmām orderi uz šo dzīvokli. Bet viņš izvācās.

— Nevis izvācās, bet aizbrauca uz Novo- sibirsku.

— Nu, aizbrauca. Tas ir viens un tas pats. Vai tu spēlē pingpongu?

— Spēlēju.

— Tad atkāp. Pēcpusdienā atkāp. Mums ir. Uzspēlēsim.

— Varbūt atnākšu, — es teicu. — Bet kā tevi sauc?

— Igors, — viņš augstprātīgi atbildēja. — Igors Dinajevs.

Manī strīdējās divas balsis: iet vai neiet? Un tomēr es aizgāju. Galvenokārt aiz ziņkā­res.

Ēdamistabā koka dieviņa vietā karājās glezna. Dzīvokli es vairs nepazinu. Visur mē­beles, pavisam jaunas, kā mēbeļu veikalā. Kad tur dzīvoja Gromovi, dzīvoklis mazliet atgādināja kosmosa kuģa nodalījumu. Man­tu tur tikpat kā nebija. Bet tagad no šīm mē­belēm un no gleznas, kurā bija attēlota pel­dētāja, kas ar savu garo kāju lūkāja ūdeni upē, man kļuva gandrīz nelabi. Un gandrīz vairs negribējās spēlēt pingpongu. Nezin kā­dēļ sāka gribēties dzert. Bet tad es atcerējos tuksnesi un cik ļaužu tur vīrišķīgi pārvar slāpes. Un arī es tās pārvarēju.

— Ko tu klusē? — jautāja Igors.

— Domāju, — es atbildēju.

— Par ko tu domā?

— Vai man trūkst par ko domāt!

— Nu, bet tomēr? — viņš jautāja.

— Es domāju par Gobi tuksnesi.

— Vai tad tu tur esi bijis?

— Nē, neesmu.

— Kādēļ tad tu par to domā?

— Es vienmēr domāju par vietām, kur ne­esmu bijis.

— Tad tu esi psihopāts. Jūsu klasē visi ir tādi ērmīgi. Es to tūlīt pamanīju. Bet kas tas par puiku, par kuru pie jums tik daudz runā?

— Gromovs.

— Kas viņā tik īpašs? Kāpēc par viņu tik daudz runā?

Es paskatījos uz gleznu, kurā bija attēlota peldētāja, un uz jaunajām mēbelēm. Tad sa­cīju:

— Viņiem nebija tik daudz mēbeļu.

— Kam?

— Gromoviem.

— Ko tu ar to gribi teikt?

— Neko.

Es tīšām sāku runāt par kaut ko citu. Man negribējās runāt ar viņu par Gromovu un turklāt vēl tai pašā dzīvoklī.

Pēc tam es piecēlos.

— Nu, uz redzi. Jāmācās. Šodien ir daudz uzdots.

Bet uzdots nemaz nebija daudz.

Kas man vēl būtu jāpasaka? Gandrīz ne­kas. Bez Gromova klasē viss kļuva ļoti pa­rasts. Visi pie tā ātri pierada. Un sāka pa­mazām aizmirst Gromovu. Pat es par viņu domāju reti. Bija pasākuši daudz uzdot. Brīvā laika palika pavisam maz. Un tomēr es cen­tos papildināt savas zināšanas. Lasīju dažā­das grāmatas, arī to, kas saucās «Gribu visu zināt».

Un balss (viena no tām divām, kas manī strīdējās) teica, ka visu zināt nevar. Bet otra runāja pretī, atsaucās uz Gromovu un apgal­voja, ka var.