Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Te nu ir šīs durvis, apsistas ar vadmalu, ar zilu kastīti avīzēm un vēstulēm.

Es piezvanu. Ilgi neviens neatver. Varbūtt neviena nav mājās?

Piezvanu vēlreiz. Atver pats Gromovs, ne jau tēvs, protams, bet dēls.

— Ienāc, — viņš saka un ved mani pricksi namā.

— Es pie jums sen neesmu bijis, — esļ saku. — Vai vecāki mājās?

— Māte ir mājās, tēvs — institūtā. Bet kal pēc tas tevi tā interesē?

— Nē jau, es tāpat vien. Vai dieviņš ar obj sidiāna acīm vēl vienmēr karājas?

— Karājas. Tūlīt tu viņu ieraudzīsi. Pakar mēteli, lūk, šeit. Vai Starovercevu neesi reļ dzējis?

— Kur tad? Viņam taču šajās dienās izqļ perēja apendicītu.

— Nevis apendicītu, bet apendiksu. Viņi jau jūtas labāk un izpilda kartītes. Atsūtīji man jautājumu sarakstu.. Ko tu apstājies? Nāc iekšā.

Mēs devāmies uz agrāko bērnistabu, kurā dzīvoja Gromovs. Kad gājām cauri ēdamisļ tabai, es ieraudzīju koka dieviņa caurspīdīgās acis un viņa šauro augumiņu ar ļoti tievām rociņām un mazliet pievilktām kājiņām.

— Un kas tas par jautājumu sarakstu? H es vaicāju. ,

— Ir gan savādnieks tas Starovercevs. UzJ dod jautājumus, uz kuriem atbildēt varētu tikai puisēns vai viņa kopija. Bet pats galve­nais — prasa, lai es atbildu tūlīt pat, turklāt rakstiski, kamēr viņš vēl neiet skolā.

Un tu atbildēsi?

Gromovs izbrīnēti paskatījās uz mani un neko neteica.

Tad es jautāju:

Vai tev ir turpinājums par puisēnu?

Kaut kur ir, ja vien burtnīca nav pa­zudusi. Mūsu dzīvoklī bija remonts. Kas tad Ir?

- Palasi.

Nē, — teica Gromovs, — negribas. At­vaino, nav noskaņojuma. Turklāt man netīk skaļi lasīt.

— Nu ko tu — palasi! — es sāku lūg­ties. — Palasi, lūdzu …

Man kļuva pretīgi paša vārdi un balss, ar kādu es lūdzos, it kā tas būtu nevis es, bet Drovodelovs, un tomēr es turpināju uzplīties. Man traki gribējās paklausīties par puisēnu, kamēr vēl nav atšifrēts viņa kods. Tas taču nebūs tik drīz.

— Palasi, vai tad tev ir grūti, palasi…

— Nē, — noteikti atbildēja Gromovs. — Es nelasīšu. Bet, ja vēlies, ieslēgšu atskaņotāju, un mēs paklausīsimies melodiju, ko sacerējis komponists, kas … Ieraksts ir tēva kabinetā. Tikai par to nevienam ne vārda …

Viņš aizgāja uz kabinetu un drīz atgriezās, saudzīgi nesdams rokā plati. Tad viņš ieslē­dza atskaņotāju, lai es varētu paklausīties

melodiju, ko sacerējis kāds komponists daudz miljonu gadu pirms tam, kopš uz Zemes pa« rādījās prāts un cilvēka auss.

Es klausījos, un skaņas plūda smalkas un gaišas. Tur cits pret citu sitās ledus gabaliņi, tur dziedāja ūdens, te urdzēdams, te dārdē« dams, te atsizdamies pret akmeņiem. Tur cilļ vēciski pukstēja mūziķa necilvēciskā sirdsļ kas par spīti laika un izplatījuma likumiem tagad, likās, bija mums līdzās.

Skaņas plūda, apvienojot neapvienojamo, tās atradās šeit, kaut arī sapnis, kas bija tāf radījis, mita neizmērojami tālu no mums.

Par puisēnu Gromovs savā stāstā bija no­saucis būtni, kas bija pratusi nostāties mums blakus. Tas tiešām bija puisēns, bērnības plau­kumā, lai gan viņa bērnība ilga miljoniem gadu un vēl līdz šim nebija beigusies.

Par puisēnu viņu sauca uz kuģa. Un viņš arī pats tā sauca sevi.

Arī mēs ar Gromovu pagaidām bijām vel puisēni, taču mūsu bērnība drīz beigsies. Viņa bērnība turpretī arvien vēl turpinājās, sa plūzdama ar melodijas skaņām, ko es patla ban klausījos.

Kad mūzika bija izskanējusi, es pajautāju to, ko laikam gan nevajadzēja jautāt:

— Vai šo ierakstu tavs tēvs atrada kopā ar informatīvo kopiju?

— Nē jel, kas tev nāk prātā? To sacerēja kāds tēva paziņa. Komponistu savienības biedrs. Es viņam palūdzu.

Es skatījos uz Gromovu, un mana seja

droši vien mainījās, tāpat kā mūsu jaunajai vēstures skolotājai. Gromovam laikam kļuva manis žēl, un viņš jutās neveikli savu vārdu dēļ, tāpēc jautāja:

— Tev, kā redzams, gribējās, lai to būtu uzrakstījis tas mūziķis, kas draudzējās ar puisēnu?

Gribējās gan, — es klusi atbildēju.

— Bet mūzika ir laba. Vai tev patika?

Jā. Tomēr tā man būtu labāk patikusi, ja to būtu sacerējis viņš, toreiz …

— Kad vēl nebija prāta un cilvēka auss? — jautāja Gromovs.

— Jā.

— Bet vai tu spēj iedomāties, kāda toreiz bija Zeme?

— Agrāk nespēju. Bet tagad, kad klausī­jos šo melodiju, sāku apjaust. Un vai tu vari lo iedomāties?

— Kādēļ man iedomāties? — klusi teica Gromovs. — Es ne tikai spēju iedomāties, es lo zinu.

— Kā?

— Atļauj man neatbildet uz tavu jauta- jumu.

10

Un es atļāvu. Atļāvu viņam neatbildēt uz manu jautājumu.

Es vienkārši aizgāju. Uzģērbu priekšnamā mēteli un aizgāju. Es nevarēju ilgāk činkstēt, lūgties, pieglaimoties.

Jādomā, ka cits manā vietā nebūtu aizgājis, neuzzinājis patiesību. Kāds izcils pētnieks zi­nātnes dēļ būtu uzspļāvis savai patmīlībai un palicis.

Bet es aizgāju. Patiesību sakot, man tādēļ nekļuva vieglāk. Es gandrīz visu nakti ne-i gulēju.

Nākamaja diena klase notika nepatīkams gadījums. Pats nezinu, kāpēc es šo notikumu nosaucu par nepatīkamu. Bet lai nu tā paliek. Notikums bija šāds.

Vecā, pensijā aizgājušā bioloģijas skolo­tāja vietā ieradās cits pedagogs — pavisam jauniņš. Vecā laikā viss butu nogājis gludi. Viņu jau vairs ne ar ko nevarēja pārsteigt.

Jaunais uzdeva Gromovam jautājumu. Un Gromovs, saprotams, atbildēja. Galvenais jau nebija tas, ka Gromovs neatbildēja pēc pro­grammas. Galvenais bija tas, ka Gromovs zi­nāja to, ko nezināja un nevarēja zināt ne­viens. Jaunais skolotājs to visu saprata. Es to nolasīju no viņa acīm. Tādas acis nebiju re­dzējis nekad — ne kino, ne teātrī. Likās, ka sejā viņam palikušas vienīgi acis. Bet acīs bija viss — sajūsma un šausmas, neizpratne un dusmas, izmisums un prieks, un vēl kaut kas, ko es neprotu vārdos izteikt.

Man likās, ka viņš ir saslimis vai sajucis prātā. Viņš sāka staigāt pa klasi no viena gala līdz otram, it kā būtu rnūs aizmirsis.

Pagāja minūtes piecas, bet viņš staigāja un staigāja.

Tad viņš piegāja pie Gromova.

Viņš kaut ko teica, bet tik klusi un neskaidri, ka es nevarēju sadzirdēt. Tikai pēc Gromova atbildes es apjautu, par ko ir runa.

Runa bija par dzīvniekiem, kas izmiruši pirms miljoniem gadu. Un ne jau tas ir sva­rīgi, ka Gromovs izstāstīja par tiem plaši, dzīvi un pārāk konkrēti. Viņarn izspruka vār­diņš, kuru nekādā ziņā nevajadzēja teikt, ja jau gribēja saglabāt noslēpumu. Kad skolo­tājs viņam iebilda, viņš teica:

— Jūs to zināt no paleontoloģijas kursa, bet es atceros …

Un viņš sāka izklāstīt vienu sīkumu pēc otra. Viņš it kā nolēma visam uzspļaut — no­slēpumam, skolotājam, pirmajiem skolnie­kiem, jo viņš atkal lietoja izteicienu: «es at­ceros …». Skolotājs gluži apstulba, viņam nebija spēka izteikt ne vārda.

Man kļuva skolotāja žēl, un vēl vairāk kļu­va žēl paša Grornova. Tāpēc es iesaucos:

— Viņš taču vienkārši pārteicās!

Skolotājs pieķērās maniem vārdiem kā sal­miņam. Un viņam izdevās kaut kā pabeigt stundu. Arī Gromovs nomierinājās.

Es biju velnišķīgi priecīgs, ka mana atta­pība ir viņiem palīdzējusi izkļūt no grūtā stā­vokļa.

Bet tad izlēca Drovodelovs. Viņa sejā pa­vīdēja smīns:

— Platon! — viņš kliedza pa visu klasi. — Platon, tu esi mans draugs, bet patiesība man ir dārgāka.