Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Gromova tēva atklajumi, arī nav izpildīta un (faida, kad zinātne atrisinās strīdīgo jautā­jumu.

6

Gromovs kārtīgi apmeklēja visas stundas. Laikam viņa vecāki no viņiem neatkarīgu ap- stakļu dēļ bija atlikuši pārcelšanos uz jauno inaju Melnupītē. Varbūt celtnieki nav izpil­dījuši saistības laikā pabeigt nama būvi, vai .111 komisija bijusi pārāk nepiekāpīga un nav māju pieņēmusi. Man personiski nebija ne­kādu pretenziju pret celtniekiem un komisiju. Man ļoti negribējās šķirties no Gromova un pārgriezt pavedienu.

Gromovs nāca un gāja. Viņš sēdēja savā vietā pie loga un, kad es vēlējos paskatīties uz Gromovu, izlikos, ka gribu paraudzīties pa logu. Logs bija liels, plats un gaišs, bet aiz loga lejā — iela, koki un cilvēki uz ietvēm. I.ogam pretī bija māja, un tajā arī logs, un pa logu skatījās resna vecene un ēda plū­mes, un spļāva kauliņus tieši pa logu uz ietves. Lūkojoties sievietē, varēja likties, ka viņa iā dzīvo, ne uz mirkli neaiziedama 110 loga, tik bieži viņa tur bija redzama.

Skatoties pa logu, es iedomājos, ka puisē­nam nebija ne mazākā priekšstata par logiem (kad i gan var būt logi hermētiski noslēgtā kuģī?), ka logus viņam aizstāja ekrāns, bet las, protams, nevarēja pilnīgi aizvietot logus. Hs domāju arī par to, ka logs ir brīnišķīga lieta, tas it kā noārda sienu un paver skatu uz tāli, uz debesim, mākoņiem, kokiem un ve­ceni, kas ēd plūmes. Tad es jautaju Starover- cevam, vai viņa kartītēs nav kaut kas ierak­stīts par logiem, kādā gadsimtā vai gadu tūk­stotī parādījies pirmais logs.

Starovercevu mans jautājums mazliet sa­mulsināja, un viņš teica, ka par šo tematu vi­ņam kartītes neesot.

— Kāpēc? — es painteresējos.

— Tāpēc ka logs ir izgudrots ļoti senos laikos, — viņš atbildēja. — Bet es ierakstu kartītēs tikai to, kam ir sakars ār nākotni.

— Bet vai tad nākotnē nebūs logu?

— Būs, bet citādi. Tu redzēsi, piemēram, pa logu nevis frizētavu vai apavu darbnīcu,! bet daļiņu Visuma. Lūk, tādi droši vien būsi logi.

Gromovs ieklausījas musu saruna, bet ne> ko neteica. No viņa skatiena es nopratu, ka jautājums par logiem viņu ir ieinteresējis. Taču aiz smalkjūtības viņš sarunā neiejaucās. Viņam jau nevajadzēja rakties kartītēs vai rokasgrāmatās, lai atbildētu, kurā gadsimtā vai gadu tūkstotī cilvēks izcirtis sienā pirmo logu. Gromovs nevarēja to nezināt.

Mani šis jautājums ļoti mocīja, bet es to- ; rnēr atturējos un Gromovam neko nevaicāju.; Arī aiz smalkjūtības. Dažus Gromova plašās zināšanas kaitināja, it sevišķi tos, kas neva­rēja tās pārbaudīt un kam bija jātic viņam uz vārda. Zēni uzskatīja, ka Starovercevs maz­liet apskauž Gromovu un grib ar savu kartīšu

palīdzību viņam tikt līdzi. Staroverceva dzī­voklī uz visiem galdiem stāv kastītes ar šīm kartītēm, tikpat kā pie kāda profesora, kas ne­uzticas enciklopēdijai un arī pats savai atmi­ņai. Tā nu tas ir, taču pagaidām Staroverce- vam nav izdevies ne panākt Gromovu, ne pat tuvoties viņam. Zēni jautāja man un Vlaso­vam, vai Gromova dzīvoklī esot kastītes ar kartītēm. Es gan tur neredzēju nevienu kar­tīti un nevienu kastīti, izņemot vienīgi to, kurā Gromova māte vasarā audzēja puķes. Tad visi gribot negribot nonāca pie secinājuma, ka Gromovam ir neparasta atmiņa.

Vai tam bija sakars ar atmiņu vai ko citu — nezinu. Taču, kad Gromovs atbildēja uz skolotāju jautājumiem, ar pasauli notika kaut kas neparasts, viss ap mums pārvērtās, 1111 pārvērtāmies arī mēs, un pat skolotājs. Vi­siem likās, ka eksistē nevienam neredzams vads, kas savieno Gromovu ar Mēnesi, ar pa­šu Napoleonu vai Aristoteli. Aristotelim un Napoleonam, bitēm un atomam, Mēnesim vai okeāna dibenam it kā radās tiešs kontakts ar mums. Gromovs bija viņu uzticamības per­sona.

Gromovs atbildēja tikai tad, kad viņam jautāja, nekad viņš neizlēca, necēla roku, lai izceltos un parādītu, ka viņš zina vairāk par visiem. Skolotāji savukārt nezin kādēļ re ti jautāja Gromovam, un dažas viņa atbildes dīvainā kārtā tos mulsināja, kaut gan reizē arī iepriecināja. Taču visneparastākais un ne­izprotamākais bija tas, ka Gromovam bija tikpat daudz laika kā mums pārējiem un viņš būtībā ne no kā nevairījās: ne no fizkultū­ras, ne no šaha, ne no citām lietām. Varbūt viņš gulēja daudz mazāk nekā mēs visi pāj rējie un mācījās pa naktīm, lai vairāk uzzi­nātu un iegaumētu. Nezinu, bet ļoti šaubos par to. Tas taču nepatiktu viņa vecākiem un ietekmētu viņa veselību. Kāds no klases biedi riem pat izvirzīja hipotēzi, ka puisēns, pati kuru mums lasīja, patiesībā eksistē un ar saj viem padomiem palīdz Gromovam. Daudzi sāka smieties par šo hipotēzi, bet Starover-i cevs jautāja:

— Cik miljoniem gadu viņš jau eksistē?!

Hipotēzei atradās arī aizstāvji. Pirmais skolnieks Dorofejevs teica: iespējams, ka GroJ mova tēvs ir atradis puisēna informatīvo koļ piju. Par līdzīgām kopijām jau ne reizi vien bija rakstīts fantastiskajos romānos. īsi saj kot, Gromovam ir sakari nevis ar pašu pui-j sēnu, bet ar viņa kopiju. Puisēna iekšējā pa-; saule tika pierakstīta ar koda palīdzību, un puisēna dubultnieks atrodas Gromova dzī­voklī, bet oriģināls jau sen izzudis, pakļaul damies nenovēršamajam sairšanas likumam!

Man šī hipotēze likās ļoti naiva. Turklāt n'j Gromova tēva puses diezin vai būtu ētiski no-ļ slēpt zinātnei un sabiedrībai puisēna informa-j tīvo kopiju tikai tādēļ, lai viņa dēls gūtu skolā] panākumus. Tas bija pirmais iebildums. Bija! arī vēl daudz citu. Kā puisēna kopija varēja zināt, piemēram, par Napoleonu un daudz ko] citu, kā varēja arī nebūt uz tās planētas 0

Prāts un loģika dažādi pretojās, bet stiprākas par tām bija jūtas un vēlēšanās kļūt par ne­parastu notikumu liecinieku un līdzdalīb­nieku. Dažreiz es domāju, pārmezdams sev nekonsekvenci: bet varbūt Gromova puisēns lomēr eksistē? Nu, sacīsim, nevis burtiski, bet tikai kā kopija. Pieņemsim. Bet kur tad atro­das šī kopija? Tēva kabinetā. Pieņemsim. Nu, un tad — vai viņa stāv tur, šī kopija, un lai­ku pa laikam sarunājas ar Gromovu par da­žādām zinātniskām tēmām?

Taču atraisīsimies no fantāzijām un atgrie­zīsimies īstenībā. Un īstenība bija gaužām parasta. Es saslimu ar angīnu un pavadīju vairākas dienas gultā. Mani apciemoja Staro­vercevs. Baidīdamies aplipt, viņš apsēdās pre- iējā kaktā istabā, kuru mana māte un tēvs vēl joprojām automātiski dēvēja par bērnistabu. Viņš pētīja kartītes, brīžiem kaut ko ierakstīja tajās, it kā būtu mani pilnīgi aizmirsis.

Tu varētu ar to nodarboties mājās vai bibliotēkā, — es teicu.

— Ja es būtu mājās vai bibliotēkā, tad ne­varētu sēdēt šeit, pie tevis.

— Piekrītu tev, — es teicu, — bet, ja tu sēdi šeit, pie manis, tad vismaz paslēp savas kartītes kabatā. Vai tu kaut minūti nevari bez tām iztikt?

— Es joti augstu vērtēju savu laiku.

— Nu vērtē, — es teicu. — Tā ir tava da­rīšana.

— Ne tikai mana, bet arī tava. Jo es cienu laiku ne tikai sevis dēj, bet arī citu dēļ.

— Citu dēļ? Vai tu nevarētu izteikties kon­krētāk? Ne jau Drovodelova dēļ tu cieni savu laiku …

— Drovodelova dēļ? Nē, — izklaidīgi at­bildēja Starovercevs. — Zini, Drovodelovs nogriezis un atnesis uz klasi …

— Atkal telefona klausuli?

— Nē, lapsas asti. Stāsta, ka nogriezis Zooloģiskajā dārzā dzīvai lapsai. Melo. Aste ož pēc naftalīna.

— Tik vien jaunumu? — es jautāju.