Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Filozofs pēkšņi apklusa, jo atcerējās, ka ru­nā nevis ar pieaugušu cilvēku, bet ar bērnu.

Tad viņš vēlreiz pasmaidīja un aizgāja. Puisēns vairs nevaicāja. Un centās par to ne­domāt. Viņš saprata, ka ikdienība eksistē ti­kai pieaugušajiem, ka bērniem tās nav un ne­var būt. Un patiešām, puisēnam viss likās ne­parasts un jauns, pat tas, ko viņš bija skatījis daudz reižu.

Viņš vēroja, kā visi strādāja — kaut ko aprēķināja, izgudroja vai studēja. Viņš gāja laboratorijās. Visur viņu sagaidīja ar prieku, un nezin kāpēc sevišķi tur, kur nodarbojās ar vissarežģītāko parādību pētīšanu, piemēram, submolekulārās bioloģijas laboratorijā. Var­būt tas bija tāpēc, ka pētnieki, iedziļinoties neredzamajā un nepazīstamajā, kas bija pie­ejams tikai vissarežģītākajām ierīcēm, uz vairākām stundām zaudēja sakarus ar apkār­tējo pasauli, un puisēns ieradās pie viņiem kā šīs skaistās pasaules sūtnis, ar visu savu izskatu atgādinādams par šo pasauli?

Pēc tam puisēns gāja prom, un laboratorijā tad iestājās klusums. Tomēr visi zināja, ka puisēns ir kaut kur līdzās, jo, kaut arī kuģis bija liels, tajā viss atradās līdzās, viss bija tuvu. Un puisēns, izgājis no laboratorijas, saspringti domāja par submolekulāro pasauli, un viņa doma tad traucās nevis vairs Visuma plašumos ārpus kuģa, bet gan bezgalīgi mazo lielumu pasaulē. Un tādās reizēs viņš pats 80v sāka likties bezgalīgi liels, it kā sastāvētu no daudzām pasaulēm.

No pētījumiem brīvajā laikā daži ekspedī­cijas dalībnieki mēdza spēlēt šahu. Puisēns par spēlētāja plecu raudzījās uz šaha dēli un centās uzminēt nākamo gājienu. Vissliktāk Šahu spēlēja mūziķis. Viņš zaudēja visiem — gan mašīnām, gan dzīvajiem partneriem. Sa- Raves viņu ļoti skumdināja, bet viņš nespēja Atturēties no spēles. Puisēns sāpīgi pārdzīvoja viņa biežās sakāves.

Zaudējis partiju, mūziķis devās uz savām (elpām komponēt. Reiz viņš pamāja puisē­nam, ieveda viņu savā kajītē un ieslēdza at­skaņotāju, lai puisēns varētu noklausīties jaunu melodiju.

Puisēns klausījās, kā plūda skaņas, smal­kas un gaišas. Kaut kur cits pret citu sitās sīki ledus gabaliņi, dziedāja ūdens, te urdzē­dams, te dārdēdams un atsizdamies pret ak­meņiem".

Un pamazām puisēnam pavērās nepazīsta­ma planēta ar daudzām upēm, strautiņiem un tērcēm. Ūdeņi dziedāja brīnumainu dziesmu. Tad puisēns pēkšņi sajuta, ka dziesma jau ir, bet nav vēl ausu un prāta, kas to varētu dzir­dot un saprast. Uz planētas vēl nav saprātīgo būtņu … Jā, uz tās planētas, par kuru stās­tīja mūzika …

Skaņas plūda, smalkas un gaišas. Un pui­sēnam šķita, ka upes, strauti, straumes un le­dus gabaliņi ir tepat, viņam blakus — tik skaidra un skaista bija melodija.

Pēc tam iestājās klusums. Klusēja abi — gan komponists, gan puisēns. Puisēns tomēr bija puisēns — viņš nespēja ilgi klusēt.

— Pastāsti, lūdzu, — viņš uzrunāja mū­ziķi.

— Par ko tad?

— Par to pašu, — klusi atbildēja puisēns.

Mūziķis saprata, ko puisēns lūdz, un sāka

stāstīt par planētu, uz kuras viņš piedzimis un pavadījis savu jaunību. Viņš bija labs mū­ziķis, bet pavājš stāstītājs, bieži novirzījās sāņus vai arī netika no vietas, nemitīgi atkār­todams vienu un to pašu.

Viņš bija piedzimis mežā, kalna piekājē, bet kalna galā atradās ezers. Tieši pie viņa tēva —- rezervāta sarga — mājiņas durvīm sākās ta­ciņa. Līkumus mezdama, tā aizvijās uz mežu un tur izzuda.

Taču bez taciņas, kokiem un ezera kalna galā, stāstīja tālāk mūziķis, bija vēl kaut kas cits, ko sauca par nepieciešamību. Kad nā­kamais mūziķis paaugās, viņam bija jāšķiras no taciņas, upes, kalna un ezera, kas atradās pašā virsotnē, blakus zilajam mākonim. Ma­šīna, ātra kā zibens, aizveda viņu uz pilsētu. Arī pilsētā bija labi. Tikai tur nebija kalna ar ezeru virsotnē. Dzīve bija atņēmusi nāka­majam mūziķim kalnu un ezeru. Tomēr mū­ziķis neizsamisa, viņš jau tad bija sapratis, ka dzīvi veido ne tikai guvumi, bet arī zau­dējumi.

— Ko tad tu ieguvi? — jautāja puisēns.

— Es ieguvu pieredzi, — atbildēja mūziķis.

Bet tu par to atdevi kalnu un ezeru.

Varbūt, ka es kādreiz atgriezīšos pie šī kalna, — domīgi teica komponists.

— Kad?

— Kā lai es to zinu? Mums vel jānokļūst ii/, noslēpumainās planētas. Pēc tam ilgus ga­dus prasīs atpakaļceļš uz dzimteni. Bet dzīve Ir īsa …

Mūziķis pēkšņi apklusa, un viņa sejā pa­vīdēja rūpju ēna. Visā kuģī tas bija pats bez- i lipīgākais cilvēks. Taču patlaban viņš kļuva līdzīgs pārējiem. Un puisēns pirmo reizi no­prata, ka attālums, kas jāpārvar kuģim, mē­rījams nevis ar izplatījumu un laiku, bet ar dzīvi. Tas bija pārsteidzoši . .. Gadi aiziet, un, ja mūziķim pat izdosies vēlreiz skatīt sa- vas bērnības kalnu, viņš tad jau būs kļuvis nevarīgs sirmgalvis. Un varbūt viņš vispār lik ilgi nedzīvos.

Vēlēdamies pateikt mūziķim kaut ko patī­kamu un mazināt viņa ilgas pēc ezera kalna virsotnē, puisēns sacīja:

— Ja tu neredzēsi kalnu, varbūt es to re­dzēšu. Es pasveicināšu to no tevis.

Iestājās pauze. Neveikli jutās abi — kā pie­augušais, tā puisēns. Pēc tam puisēns nodo­māja, ka mūziķis nav visu pateicis. Viņš nav pateicis pašu galveno, un tas ir labi. Puisēns zināja, ka mūziķi pametusi mīļotā sieviete, ka tā aizgājusi pie cita. Un, ja arī viņa nožē­los savu soli, izlabot to vairs nevarēs — mū­ziķis tagad ir pārāk tālu no viņas un atgriezī­sies mājās kā sirmgalvis.

Uz kuģa bija tikai viens ļoti vecs cilvēks. Tas bija galvenais tehniķis skaitļotājs, spe­ciālists, kura rīcībā atradās skaitļošanas ma­šīnas. Visi zināja, ka viņš mājās vairs neat­griezīsies, jo bija jau pārāk vecs. Bet viņš bija ļoti stiprs. Pavārs farmaceits, kam nebija visai spoža veselība, apskauda viņu un reiz sacīja,; ka šis sirmgalvis pārdzīvos visus, pat pui­sēnu, un, ja jau kādam vispār ir lemts at­griezties mājās, tad tieši viņam.

Puisēns zagšus novēroja sirmgalvi. Viņus abus saistīja kaut kas kopējs. Sirmgalvis bija par visiem vecāks, bet puisēns — par visiem jaunāks.

Vai šim sirmgalvim kādreiz ir bijusi bēr­nība? Iespējams, ka bija, viņš taču uzreiz ne­kļuva vecs. Saticis puisēnu, vecais vīrs izbrī­nāt i jautāja:

—• Kur tu radies, puisēn?

Puisēns saprata, ka tas bija joks. Bet kā­pēc vienu un to pašu joku vajadzēja tik daudz, reižu atkārtot? Sirmgalvis aplūkoja puisēnu, kam nebija pagātnes, kamēr sirmgalvim tās bija gandrīz tikpat, cik mašīnu — ziņu un faktu glabātāju — atmiņā. Apmēram pirms diviem gadiem sirmgalvis vienu no mašīnām pieķēra neprecizitātē. Visi ilgi smējās un jo­koja, atceroties šo gadījumu.

Raugoties sirmgalvī, puisēns dzirdēja pa­gātni. Pagātne dzīvoja sirmgalvī, viņa acīs, kas paskarbi raudzījās no sirmo uzaču apak­šas. Tā glabājās viņā kā mašīnu atmiņā. Bet pašcieņa lika tai klusēt. Sirmgalvis taču ne­bija atmiņas mašīna, kas gatava atbildēt vi­siem un ikvienam uz jebkuru vieglprātīgu jau- lājumu. Un pagātne, ko sevī glabāja sirmgal­vis, bija pavisam citāda nekā informācijas lenču atmiņā. Mašīnas atcerējās datumus, faktus, notikumus un atgadījumus. Bet sirm­galvis līdz ar visiem šiem faktiem un atga­dījumiem atcerējās vēl arī sevi un citus.

Dīvaini, ka tieši sirmgalvi puisēns iedo- māja tai naktī, kad bezdibenis tik tikko neap- i i ja kuģi. Bet par to vēlāk: par bezdibeni, kuģi un puisēnu.