Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Tajā rītā, kad es atbraucu, viņš pieskrēja man klāt un, sataisījis nopietnu seju, nobu- bināja:

— Platon, tu esi mans draugs, bet patie­sība …

Es neizturēju, saķēru viņu aiz krekla ap­kakles un piedraudēju:

— Ja tu vēlreiz pieminēsi Platonu un pa- tiesību, es tevi pārmācīšu, kaut arī mani par lo padzītu no nometnes.

Viņš, kā redzams, bija aizmirsis, kādu ie­spaidu uz Gromovu un visiem pārējiem bija atstājuši viņa vārdi pēc stāsta nolasīšanas.

Drovodelovs ļoti apvainojās — viņam pat asaras sakāpa acīs — un teica man:

— Laid vaļā! Pirmkārt, tie nav mani, bet Sokrāta vārdi. Un viņš bija domātājs. Otr­kārt … Laid vaļā! Tu neatrodies uz ielas, bet pionieru nometnē.

— Lai nu šoreiz tā notiek, — es piekritu, — es tevi palaidīšu. Bet tā kā turpmāk es vairs neko nedzirdētu par patiesību.

Un viņš patiešām nāca pie prāta un pār­stāja runāt par patiesību un Platonu. Taču manus draudus viņš man nepiedeva. To es redzēju viņa mātes, noliktavas pārzines, sejā katru reizi, kad viņu satiku. Tajā atspogu­ļojās viss — gan par patiesību, gan par Pla­tonu, gan par to, ka es gandrīz atrāvis viņas dēla kreklam apkakli. Viņas seja bija gluži izskatīga, liela un apaļīga, pat simpātiska, tikai tā pauda pārāk daudz jūtu.

Nē, Drovodelovs vairāk nepieminēja patie­sību. Arī par to viņam paldies. Es jau sen biju pamanījis, ka, ne visai gudram cilvēkam izrunājot svešus gudrus vārdus, šie vārdi arī kļūst muļķīgi, kaut arī runātājs tiem neko ne­pieliek klāt. Kāpēc tas tā notiek? Nezinu.

Taču pietiks par Drovodelovu. Nometnē viņš visiem apnika, jo mūžīgi tirgojās, vienmēr cen­tās kaut ko izkaulēt, aprunaja komandu, pret kuru spēlēja. Tas beidzās ar to, ka viņam lika stāvēt malā līdzjutēja lomā. Tā vietā, lai vai­notu pats sevi, viņš tūlīt apsūdzēja mani.

— Esi gan tu klases biedrs, — viņš apni­cīgi īdēja, — vai tā kāds rīkojas?

Šie vārdi nezin kāpēc mani aizkustināja, un es lūdzu puišus atļaut viņam piedalīties spēlē.

Man negribas stāstīt par Drovodelovu, goda vārds, negribas, viņš nav diez cik inte­resants cilvēks. Bet arvien iznāca tā, ka bez viņa nevarēja iztikt. Tai dienā, par kuru es tikko stāstīju, viņš pienāca pie manis, uzsita uz pleca un teica:

— Es vakar ar māti biju pilsētā.

— Un kas par to, ka biji?

— Ir jaunumiņil

— Kādi?

— Gromovs pariet uz citu skolu.

— Kāpēc tā?

— Viņiem piešķir jaunu dzīvokli, orderi: jau izrakstīts. Viņš taču nebrauks no Meln upītes uz Vasilija salu.

— Nevar būt, ka dzīvokļa dēļ viņš nolērm aiziet no klases, — es atbildēju, lai gan jutu cik nepārliecinošs ir mans iebildums.

Drovodelovs paskatījās uz mani un pēkšņ no sejas kļuva līdzīgs savai mātei.

— Pēc tavām domām, viņam vajag tev stādīt augstāk par jauno dzīvokli?

— Ja Gromovi gatavojās pārcelties uz citu dzīvokli, diezin vai viņi būtu uzsākuši kapi- talo remontu?

— Tātad tu man netici?

— Neticu.

— Vai tad tu nezini, ka es vienmēr runāju tikai patiesību?

Drovodelovs patiešām uzskatīja sevi par patiesības mīlētāju. Aizpērn viņš pārnāca uz mūsu skolu no Baburinas un visiem lielī­jās, ka viņa māte esot pati izcilākā inženiere Ļeņingradā un strādājot Metālapstrādes rūp­nīcā tvaika turbīnu cehā. Taču vēlāk noskaid­rojās, ka viņa ziemā tirgojas alus bodītē un vasarā strādā par noliktavas pārzini pionieru nometnēs. Mēs to uzzinājām, bet, lai nenostā­dītu Drovodelovu neveiklā situācijā, tiklīdz kāds ieminējās par tvaika turbīnām, sākām runāt par kaut ko citu. Lēnulis Vlasovs pat izteica domu, ka Drovodelova māte kādreiz strādājusi par inženieri, bet diskvalificējusies un mainījusi profesiju.

Taču beigsim par Drovodelova māti! Pie­tiek!

Vēsts par Gromovu mani ļoti apbēdināja. Kā zināms, liktenis skolēnus ne visai lutina. Interesantus cilvēkus ar noslēpumainu pa­gātni vai tagadni biežāk var sastapt grāma­tās nekā skolā. Turklāt Gromovs jau sen sais­tīja manu uzmanību ne vien sakarā ar sava tēva atradumiem, bet arī kā patstāvīga per­sonība.

Ja man lūgtu aprakstīt Gromova izskatu un raksturu, es diezin vai tiktu galā ar šo uzdevumu. Āriene viņam bija visparastākā, ja nemin sirmo matu šķipsnu virs kreisās auss. Gromovs bija nosirmojis tūlīt pēc nāk­šanas pasaulē, vēl nezinādams, ko nozīmē pārdzīvojumi un bēdas. Sirmā šķipsna un acenes zaļganā ietvarā piešķīra Gromova se­jai nopietnu, pat solīdu izteiksmi. Kāds no zēniem nosauca viņu par akadēmiķi, bet ie­sauka tam nepielipa. Gromovam nekas ne­pielipa: ne dubļi, ne putekļi, ne skaudīgi un ļauni vārdi. Viņš zināmā mērā atgādināja puisēnu, par kuru bija rakstījis mājas darbā. Kad Hermanis īvanovičs lasīja viņa sacerē­jumu, es domās uzbūru puisēnu ar sirmu matu šķipsnu virs kreisās auss kā Gromovam, lai gan stāstā par šķipsnu nekas nebija teikts. Es jau sen biju ievērojis: lasot stāstu, romānu vai poēmu, vienmēr meklēju varonī līdzību ar kādu paziņu. Atceros, kad pirmo reizi lasīju Puškina «Jevgeņiju Oņeginu», man tūlīt bija skaidrs, kam līdzinās Oņegins. Viņš ļoti at­gādināja kādu švītīgu, skaistu jaunekli, ko es reiz redzēju Ņevas prospektā pie kafejnīcas «Scver». Jauneklis stāvēja, izlicis sānis kāju šaurā biksītē, un viņa sejā varēja lasīt, ka šajā pasaulē tam viss galīgi apnicis un viņš nezina, ko iesākt.

Jā, tagad esmu pārliecināts, ka Gromovs ir līdzīgs puisēnam, kas piedzima kosmiskajā kuģī. Un ne jau tikai tādēļ, ka Gromovam bija sirma šķipsna, bet tādēļ, ka viņš ļoti daudz zināja. Neviens skolā nezināja tik daudz kā

Gromovs. Un tomēr viņš nekad nebija pir­mais skolnieks. Tam, ko viņš zināja, nebija nekāda sakara ar programmu. Viņš, piemē­ram, dīvainā kārtā zināja, turklāt pilnīgi pre­cīzi, kādas bijušas smadzenes pleziozauriem, kas izmiruši jau pirms vairākiem miljoniem gadu. To nezināja pat Ivans Stepanovičs, bio­loģijas skolotājs. Taču mēs nesapratām, kāds labums no šīm zināšanām, ja tās nav minētas mācību grāmatās un skolas programmā. Sko­lotāji, atskaitot Hermani Ivanoviču, šīs zinā­šanas visai augstu nevērtēja. Muļķīgi būtu domāt, ka viņi ciena tikai to, kas ietilpst mā­cību grāmatās un programmā. Viņiem vien­kārši bija liela dzīves pieredze, un tie labi saprata, ka pleziozaura smadzeņu apjoma zi­nāšana diezin vai būs vajadzīga Gromovam turpmākajā dzīvē un darbā un ka labi jāzina las, ar ko būs jāsastopas ik uz soļa. Diezin vai viņam, mums vai arī jums jebkad būs jāsa­stopas ar pleziozauru.

Es nenoturējos un reiz pateicu to Gromo­vam. Klāt bija Vlasovs un Drovodelovs, kas vienmēr bija visur klāt. Drovodelovs gluži ne­vietā sāka smieties, bet Gromovs ironiski pa­skatījās uz mani, klusēdams izņēma no port­feļa avīzes izgriezumu un sniedza mums. Mēs izlasījām to un aiz izbrīna iepletām acis. Avīzes izgriezumā bija rakstīts, ka šajās die­nās kādā no Skotijas ezeriem atrasts dzīvs pleziozaurs.

Bioloģijas stundā mēs parādījām izgriezu­mu Ivanam Stepanovičam, bet viņš nezin

kādēļ ļoti samulsa un acīmredzot bija nemierā ar šo atradumu. Stundas beigās viņš mums sacīja:

— Tas neko nedod.

Un, mirkli padomājis, piebilda:

— Un arī neko neatņem.

Šie viņa vārdi mums toreiz izlikās ne mazāk noslēpumaini kā pleziozaura atra­šana.

Bet lai nu paliek pleziozaurs. Par to jau ta- pat visi zina. Taču Gromovs zināja ļoti daudz tāda, par ko mūsu mācību grāmatās nebija ne miņas. Viņš, piemēram, zināja par ūdeni to, ko nezināja neviens no mums. Un par ledu viņš zināja to, ko droši vien nezināja pat mūsu ķīmijas skolotāja Vera Nikolajevna. Reiz ķīmijas stundā viņš pateica, ka ledus nebūt nav ciets ķermenis, kā daudzi domā.