Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

— Bet kāpēc uz galda pie vara plāksnes vajadzēja būt duncim un zilam stikla trau­kam?

— Ja jau sākam nodoties minējumiem, tad kāpēc gan nepieļaut, ka šķīduma zitos recepti darīja zināmu tikai izredzētiem meistariem, liekot tiem apzvērēt, ka noslēpumu nevienam neizpaudīs, pretējā gadījumā piedraudot ar nāvi. Tad duncis un indes trauks ir parastie atribūti iesvētīšanas ceremonijā, kas bija spēkā tūkstošiem gadu. Gadsimtu ritumā no tās saglabājušās tikai galvenās pazīmes.

Arī sava kabineta pierastajā klusumā mani nepameta uzvarējušā saprāta izraisītā miera un laimes sajūta. Tomēr, nepacietības dzīts, es tūlīt pat piezvanīju Ļeontjevam. Ļoti uz­traucies, viņš īsi pateica:

— Tūdaļ braucu!

Tajā vakarā man ļoti dziļi atmiņā iespiedās Ļeontjeva izmocītā seja, uz ko krasas ēnas meta galda lampa, un viņa līdz neprātam sasprindzinātais skatiens, kurā laiku pa lai­kam pavīdēja triumfa dzirkstis.

— Tātad es esmu atklājis, nē, esmu atce­rējies seno meistaru zudušo noslēpumu? — tēlnieks iesaucās, vēl arvien neticēdams noti­kušajam. — Bet kā gan es to varēju?

Paskaidroju tēlniekam, ka precīzu datu zi­nātnei vēl nav, bet acīmredzot viņa senču ie­priekšējās paaudzēs ir bijuši meistari, kas zinājuši šo noslēpumu. Tā kā viņi strādāja gadu gadiem un šai receptei bija milzīga no­zīme, viena viņa senča atmiņā izveidojās kaut kādas ļoti stabilas saites, kas nostip­rinājās, lai pārietu iedzimtības mehānismā. Šīs saites, kas glabājās zem personiskās at­miņas smaguma, uz āru izpaudās viņam, Ļe­ontjevam.

Tātad neatkārtojams un apbrīnas vērts te tikai tas, ka viens senās atmiņas posms iz­gaismojās tieši Ļeontjevam, kas, tāpat kā viņa senči, arī bija kļuvis par tēlnieku un kam zināt helēņu noslēpumu bija ārkārtīgi svarīgi. Milzīgā vēlēšanās izveidot Irinas tēlu, dzelžainā griba un visu spēku sasprin­dzinājums palīdzēja viņam izgaismot senas redzes atmiņas ainas, kas glabājās zemap­ziņā. Pats to neapjauzdams, viņš tomēr sa­juta, ka zina un zina tieši to, kas viņam tik nepieciešams.

Mana skaidrojuma beigas tēlnieks jau klau­sījās izklaidīgi, piekrītoši mādams ar galvu un it kā likdams manīt, ka viņš visu ir sapra­tis. Tiklīdz biju beidzis, sekoja steidzīgs jau­tājums:

— Tātad, profesor, tiklīdz zinātnieks iz­tulkos, es iegūšu šā līdzekļa recepti? Vai jūs esat par to pilnīgi pārliecināts?

Man grūti attēlot, cik priecīgs un satraukts bija tēlnieks, saņēmis apstiprinošu atbildi.

— Iedomājieties tikai, tagad es pat ar vienu roku varēšu īstenot savu sapni, savu mērķi… — un viņa slaidie pirksti sāka kus­tēties, it kā jau apstrādājot brīnumaino ma­teriālu — mīksto ziloņkaulu. — Tagad, jau rīt… — viņa balss iedrebējās, — un to visu man devāt jūs, profesor, jūsu zinātne …

Mākslinieks uztrūkās no krēsla, saķēra manu roku, tiekdamies pie manis kā bērns pie tēva, bet tad nokaunējās savas jūtu brāzmas, aizgriezās un apsēdās pie galda, atspiedis galvu veselajā rokā. Viņa pleci laiku pa lai­kam viegli nodrebēja. Es, saviļņots līdz dvē­seles dziļumiem, izgāju otrā istabā, klusām apsēdos un aizsmēķēju …

Dienas gāja. Pavasari nomainīja vasara, nemanāmi pienāca rudens. Biju noguris no lielās darba slodzes (arī vecums lika sevi ma­nīt!) un mazliet sasirdzis sēdēju mājās. Pavisam negaidot pie manis ieradās divi jauni cilvēki. Es pazinu Ļeontjevu un uzminēju, ka viņam līdzi atnākusi Irina. Mākslinieka roka tāpat kā agrāk karājās saitē, tomēr tas bija jau pavisam cits cilvēks — es reti kādā sejā līdz šim biju redzējis tik daudz labsirdības un skaidrības. Par Irinu teikšu tikai to, ka viņa bija mākslinieka mīlestības un visu to mūsu pūļu vērta, kādas bija vajadzīgas, lai atklātu helēņu noslēpumu.

Irina, klusuciešot ielūkojusies man acīs, cieši mani noskūpstīja, un, patiesi, šī mēmā pateicība vairāk aizkustināja nekā tūkstoš slavas dziesmu.

Ļeontjevs saviļņots pasacīja, ka tēls jau gatavs, ka viņš to veltī zinātnei un man kā izglābtā pateicības apliecinājumu glābējam, kā jūtu meslus saprātam. Šo tēlu es redzēju. To aprakstīt neņemos. Kā anatoms es saska­tīju tajā to mērķtiecīguma visaugstāko pil­nību, ko jūs visi sauksit par skaistumu. Au­tora mīlestība šo pilnības iemiesojumu bija apveltījusi ar līksmu kustību, gandrīz vai lidojumu kā dziesmā par Aisigenu, kas tik viegli staigājusi pa zemi.

Hermanis Ivanovičs ienesa klasē mū­su burtnīcu kaudzi. Paņēmis vienu burt­nīcu, viņš savā pa­rastajā klusajā, no­gurušajā balsī teica: — Ja Gromovs ne­iebilst, es nolasīšu skaļi viņa mājas dar­bu. Tas pelna ievē­rību.

Un viņš sāka lasīt. Lasīja viņš vareni, un mēs tūlīt sajūtām, ka runa būs par kaut ko ļoti dīvainu un ne­parastu. Par puisēnu,

kas nomaldījies Visuma saltajos plašumos. Puisēns pats nezināja, ka viņš ir nomaldījies. Viņam viss sākās tur, ceļā, nepārtrauktā kus­tībā, un arī viņš pats sākās tur. Sākās? Cil­vēks reti domā par savu sākumu. Viņam nav sākuma, tāpat kā būtībā nav arī beigu.

Puisēns piedzima ceļā, zvaigžņu vidū. Kos­miskais kuģis, kas miniatūrā atgādināja at­stāto planētu un pie kā desmit gadu laikā ne­spēja pierast pieaugušie — māte, tēvs un ceļa­biedri, — viņam bija tuvs un ierasts kā mums skolas pagalms.

Kaut kur Visuma plašumos bija palikuši biezi, pēc siltām skujām un ozona smaržojoši meži, zilas upes, mājas, jautri, skaļi, gari ceļi. To visu puisēns skatīja uz ekrāna, taču viņam tie bija sapņu fragmenti. Varbūt īstenībā tas nemaz neeksistēja?

Ceļabiedri jo neatlaidīgi centās puisēnam pierādīt, ka tas viss pastāv, un vislabāk tas izdevās sapņotājam mūziķim. Klausoties viņa mūziku, puisēns sajuta mežus un upes, mā­jas un ceļus tālajā planētā, kuru ekspedīcija bija atstājusi jau sen pirms viņa dzimšanas. Sais brīžos puisēnam gribējās pastiept roku un pieskarties ekrānā vizrnojošajai pasaulei, kas tik ļoti atšķīrās no dzīves uz kuģa, bet pat tad, ja rokas sniegtos miljoniem kilometru tālu, tās tomēr neaizsniegtu mežus un upes, mājas un ceļus — tik tālu tas viss bija.

Jā, tas tomēr eksistēja. Par to liecināja mū­zika, liecināja ekrāns un to apstiprināja zinības: puisēns ne tikai vienkārši dzīvoja kuģī, kas kaut kur traucās, bet viņš tur arī mācī­jās.

Ar puisēnu nodarbojās visi — gan vecāki, gan pārējie pieaugušie, to vidū vienmēr neva­ļīgais, allaž noraizējies komandieris. Mākslī­gas atmiņas ierīces saudzīgi glabāja un dāsni sniedza bērnam zināšanas par pagātni. Un tomēr puisēnam dažbrīd likās, ka viņš varētu atdot visas zināšanas par vienu vienīgu stun­du rnežā, straujas upes krastā. Par krastmalu un mežu stāstīja mūzika. Mūziķis arī ilgo­jās pēc atstātās dzimtenes un necentās slēpt savas ilgas. Viņam bija tiesības to darīt, viņš bija mūziķis, sapņotājs, viņa skumjas netrau­cēja, bet gan palīdzēja ceļabiedriem dzīvot un strādāt.

Puisēns mācījās. Viņam blakus nebija ne­viena vienaudža, viņš redzēja bērnus tikai uz ekrāna, tāpat kā mežus un upes. Viņam ne­bija ar ko rotaļāties, ja neskaita robotu — in­teresantu rotaļlietu, izdomātu speciāli viņam, taču robots bija pārāk nopietns un lietišķs. Un vienmuļš.

Dažreiz puisēns skraidīja pa kuģi (viņš varēja skriet, tādēļ ka viņa zābakiem bija gra­vitācijas pazoles), viņam gribējās padraisku- ļoties, paspēlēt paslēpes vai «sunīšus», un ro­bots tad, rokas izpletis, noraizējies klumburoja viņam pa pēdām — viņš, nabadziņš, baidījās, ka puisēns var nejauši uzskriet virsū kādai ierīcei un pamatīgi apdauzīties.