Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

kopā ar savu neparasto puisēnu.

* *

*

Lai nu kam, bet Gromovam nevajadzēja rakstīt par šo puisēnu. Viņš bija pazīstama zinātnieka arheologa dēls, visi to zināja. Tur­klāt vēl visi zināja, ka pirms dažiem gadiem Gromova tēvs izdarījis lielu atklājumu — at­radis kaut kādus noslēpumainus priekšmetus, kas izraisīja strīdus. Vakara avīzē un vairā­kos žurnālos parādījās raksti par atnācējiem no citām planētām, kuru pēdas it kā esot at­klājis Gromova tēvs. Taču drīz pēc tam žur­nāli nezin kādēļ apklusa, tāpat kā tie piepeši pārstāja rakstīt par sniega cilvēku, par kuru sākumā rakstīja ļoti daudz. Skolā klīda va­lodas, ka tas viss nav apstiprinājies: ne atnā­cēji, ne arī sniega cilvēks. Bet sniega cilvē­kam visi jau bija sākuši ticēt, un nevienam negribējās no viņa šķirties.

Nevienam skolēnam netiktos būt Gromova vietā tad, kad žurnāli pēkšņi pārstāja rakstīt par viņa tēva arheoloģiskajiem atradumiem. Tāpēc, Gromovam klātesot, mēs centāmies ne­runāt par arheoloģiskām tēmām, jo sapratām, ka viņš nav vainīgs. Un arī Gromova tēvs ne­bija vainīgs, ka nepacietīgs žurnālists, neno­gaidījis, līdz zinātnieki apspriedīs un pieņems autoritatīvu lēmumu, pasteidzās izbazunēt par šiem strīdīgajiem jautājumiem.

Gromovs, protams, cieta, turējās savrup no visiem, mājās vienmēr gāja viens pats un ne­vienu zēnu, izņemot mani un Vlasovu, pie se­vis neaicināja. Vlasovs bija lēnulis un aiz kautrības mūžīgi stostījās, bet neaicināt mani Gromovarh bija neērti. Es dzīvoju pretējā mājā un reiz izsitu viņa dzīvoklī logu — tas gadījās pirms tam, kad viņa tēvs izdarīja savu atklājumu. Gromovs baidījās radīt ie­spaidu, ka viņš mani neuzlūdz izsistās rūts dēļ. Stikls maksāja dārgi, tas bija biezs kā vitrīnās.

Ja neskaita Vlasovu, kas bija tik kautrīgs, ka svešā dzīvoklī baidījās palūkoties apkārt, es vienīgais no visas klases labi pazinu Gro­mova dzīvokli. Tas bija liels, vecs dzīvoklis. Tur pastāvīgi bija jūtama kaut kāda dīvaina, ne man, ne Vlasovam nepazīstama smarža. Uz skapja rēgojās vairāki dzelteni un brūni galvaskausi ar uzrakstītiem cipariem, bet pte sienas karājās koka dieviņš, kas uz visiem blenza gaišām, cietsirdīgām acīm, kuras bija izveidotas, kā man paskaidroja Gromovs, no obsidiāna — vulkāniskā stikla.

Kabinetā ne Gromovs, ne viņa tēvs mūs ar

Vlasovu neaicināja. Un es ikreiz ziņkārīgi ap- lnkoju kabineta durvis, domādams pie sevis, ka aiz šīm durvīm droši vien glabājas visādi retumi un pat tie priekšmeti, kas izraisījuši asos strīdus speciālistu vidū. Sirds dzijumos man bija loti žēl, ka žurnālisti pēkšņi apklu­sa un pārstāja rakstīt par šiem atradumiem. Man nezin kāpēc ļoti gribējās, lai Gromova tēvs uzvarētu visus savus pretiniekus un iz­radītos, ka viņam taisnība. Klases biedri pa­teica, ka man esot dārga nevis patiesība, bet patmīlība un godkāre, jo es esot Gromova draugs. Tomēr tā nebija taisnība, jo man bija dārga tieši patiesība, man gribējās vienīgi, lai šī patiesība būtu neparasta un interesanta. Pasaulē jau tā ir pārāk daudz parastu un ne­interesantu patiesību.

Tad Gromovs piepeši pārstāja aicināt pie sevis tiklab mani, kā arī Vlasovu. Kad mēs viņam jautājām, kas par lietu (jautāju, patie­sībā, es viens pats, jo Vlasovs tikai stāvēja un kautrīgi blisināja acis), Gromovs atbil­dēja:

— Saprotiet, musu dzīvoklī ir remonts.

— Vai ilgi vilksies tas jūsu remonts?

Gromovs savādi paskatījās uz Vlasovu,

pēc tam uz mani un atbildēja klusi, tikko dzirdami. Man un pat lēnulim Vlasovam viņa atbilde loti nepatika.

— Ilgi, — atteica Gromovs. — Tas ir tik­pat kā kapitālais remonts.

Viņš laipni lika saprast, ka mums nav pie viņa ko nākt.

Es nodomāju, ka tas viss ir izsistās rūts dēļ, un apvainojos. Taču Vlasovs centās at­rast citu, saprātīgāku izskaidrojumu.

— Vainīgs droši vien nav Gromovs, — viņš teica, — bet viņa tēvs. Dzīvoklī glaba- jas noslēpumainas vērtības.

— Bet vai tad mēs nozagsim šīs vērtības?

— Ne jau par to ir runa. Gromova tēvarn nepieciešams klusums. Viņš strādā. Un droši vien ir vēl kādi citi svarīgi iemesli.

Es izbrīnā uzlūkoju šo kautrīgo cilvēku. Viņš laikam ļoti mīlēja Gromovu, ja, aizmir­sis savu apvainojumu, sāka aizstāvēt viņa tēvu.

Taču Vlasova ideja par svarīgajiem iemes­liem mani gandrīz vai pārliecināja. Patiešām, ja tā labi padomā, tad citādi nemaz nevarēja būt. Arheologa darbam jābūt norobežotam no svešu ļaužu acīm, ja jau runa ir par priekš­metiem, kas speciālistos izraisa šaubas. Man šī doma pat sāka patikt.

īsi sakot, es jau gandrīz pievērsos Vlasova viedoklim, aizmirsu kādreiz izsisto rūti un cerēju, ka arī citi to jau sen būs aizmirsuši. Reiz apstādījumos, kur mēs parasti sitām bumbu, es vaicāju Gromovam:

— Nu, kā ar remontu?

Gromovs atbildēja:

— Vēl turpinās.

Īstenībā es citu atbildi arī negaidīju. Tikai trīs mēneši bija aizritējuši kopš tā laika, kad es pēdējo reizi aplūkoju numurētos galvas­kausus, durvis uz noslēpumaino kabinetu un koka dieviņa obsidiāna acis. Man ļoti gribē­jās vismaz vēl vienu reizi pabūt pie Gromova, bet es sapratu, ka pagaidām tas nav iespē­jams. Vajadzēja gaidīt.

Liekas, es jau minēju, ka maniem klases biedriem patika patērzēt par patiesību. Viens no viņiem — Miška Drovodelovs — visai bieži pat atkārtoja kaut kur lasītos vārdus.

— Platon, — pienācis pie manis vai pie Vlasova, viņš ar svarīgu izskatu mēdza sa­cīt, — Platon, tu esi mans draugs, taču pa­tiesība man ir dārgāka.

Tas neizklausījās slikti. Taču es par visiem labāk zināju, ka Drovodelovam nav nekādas daļas gar patiesību. Ja patiesība viņam būtu tik dārga, viņš vis nesaņemtu divniekus.

Bet man patiesība bija dārga, goda vārds. Es biju pārliecināts, ka arheologam Gromo- vam un līdz ar to mazliet arī viņa dēlam ir kāds sakars ar patiesību, bet viņi nesteidzas, baidīdamies izpelnīties speciālistu pārmetu­mus, un rūpīgi gatavojas, lai varētu izvirzīt neapstrīdamus pierādījumus.

Tieši tai laikā Gromovs mājas darbu par brīvo tematu veltīja stāstam par puisēnu.

Stāsta iespaidā visa klase sēdēja klusi. Un Gromovs neteica ne vārda. Klusums bija tāds kā neparasts. Tas mocīja mūs kā alkas pēc nepiepildītā. Jo stāsts par puisēnu bija pār­trūcis visinteresantākajā vietā.

Atskanēja zvans, un visi sakustējās. Pie­peši Drovodelovs pielēca kājās, pieskrēja pie

Gromova un, izvalbījis acis, pilnā kaklā no- brēca:

— Gromov, tu esi mans draugs, bet pa­tiesība man dārgāka!

Tajā brīdī es nodomāju, ka nu jau gan stāsts par puisēnu vairs netiks pabeigts. Tas muļķis Drovodelovs visu izjauca. Un patie- , šām, stāsts palika nepabeigts. Tomēr man iz­devās dzirdēt tā turpinājumu. Tiesa, tas ne- i notika visai drīz, tikai pēc vasaras brīvdie­nām.

3

Vasaras brīvlaikā man ne reizi neizdevās satikt Gromovu. Viņš bija aizbraucis uz Ko- marovu, uz Zinātņu akadēmijas pionieru no­metni, bet es atrados Molodjožnijā, mana tēva darbavietas — rūpnīcas nometnē. Es, protams, varēju nejauši sastapties ar Gro­movu, jo Molodjožnijā nebija tālu no Koma- rovas. Bet pa visu vasaru es nesatiku nevie­nu no mūsu zēniem, ja neskaita Drovodelovu, ar kuru mēs bijām kopā vienā nometnē. Viņa māte te strādaja noliktavā, un viņš dzīvoja nevis kopā ar mums, bet ar māti apkalpojoša personāla telpās. Taču mēs abi satikāmies katru dienu.