Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Puisēns pats sev vaicāja: kādi viņi īsti ir, tie bērni? Viņš allaž vēlējās ieraudzīt tos sapni, bet viņam ne reizi neizdevās redzēt sapnī bērnus. Viņš sapņoja vienīgi par ro­botu, bet robots droši vien mazliet atgādi­nāja bērnu un arī pašu puisēnu.

Puisēns iztaujāja par bērniem gan vienmēr laipnos un atsaucīgos pieaugušos, gan arī visgudrās mašīnas, taču neviens nevarēja neko prātīgu un jēdzīgu pastāstīt. Ne pieau­gušie. Ne mašīnas. Ne ekrāns. Pat ne mū­zika. Bērni atradās pārāk tālu, turpat, kur upes un koki, un mākoņu atspulgi ūdenī. Pie­augušie laikam bija aizmirsuši tos laikus, kad paši bija bērni. Var jau būt, ka viņi ne­gribēja puisēnam atgādināt savu bērnību. Viņi taču nebija pavadījuši bērnību kosmis­kajā kuģī, kas krita saltā, melnā bezdibenī.

Taču puisēns ne visai bieži domāja par bezdibeni. Pats kosmiskais kuģis bija viņam vesela pasaule, un šajā pasaulē bija vietas, kur pieaugušie zēnam neatļāva ieiet, ik reizi apsolīdami viņu tur ielaist, tiklīdz tas izaug­šot.

Izaugšot? Šis vārds ar savu mazliet dīvaino un negaidīto jēgu puisēnu gan biedēja, gan priecēja. Jo uz kuģa, izņemot viņu, neviens neauga, visi bija paguvuši izaugt mājās, uz savas planētas, jau sen pirms izlidošanas. Un vienīgi viņš auga, strauji mainījās, ko visi vēroja ar vieglām skumjām kā nepielūdza­mās laika gaitas pazīmi, šeit, uz kuģa, vēl vairāk nepielūdzamas nekā mājās, uz savas planētas. Jā, puisēns mainījās, un viņam vēl ilgi vajadzēja augt un mainīties, lai kļūtu par pieaugušu cilvēku.

Kurp traucās kuģis, kāpēc? Puisēns instin­ktīvi juta, ka pieaugušajiem netīk atbildēt uz šiem jautājumiem, un tādēļ viņš jautāja ne­vis viņiem, bet pats sev. Šie jautājumi gan nebija aizliegti, taču tajos bija daudz ne­skaidra un strīdīga. Kuģim bija jānogādā ekspedīcija uz kādu planētu Lielās Zvaigznes apvidū, lai noskaidrotu, vai tur dzīvo saprā­tīgas būtnes. Daļa komandas uzskatīja, ka tur mīt saprātīgas būtnes, bet otra daļa par to stipri šaubījās. Puisēns arī mazliet šaubī­jās, varbūt tādēļ, ka šaubījās viņa tēvs. Pui­sēns par visu vairāk pasaulē mīlēja savu tēvu, pat vairāk nekā mūziķi, lai gan nebūtu varējis sev izskaidrot, kādēļ viņš to rnīl. Tē­vam bija nervoza seja, ko raustīja tiks. Taču pat viņa seja par spīti tikām puisēnam pa­tika.

Tēva acīs reizēm parādījās dīvains mir­dzums, un puisēns zināja, ka tēvs atšķirībā no daudziem citiem neprot un nevēlas slēpt savu nepacietību, savu kaislo vēlēšanos jo drīzāk sasniegt planētu Lielās Zvaigznes ap­vidū. Puisēns piedeva tēvam viņa nepacie­tību, jo bija uzminējis tās cēloni. Puisēna tēvs bija ģeologs, un pārāk liela viņa mūža daļa pagāja gaidās uz kuģa, kur viņam nebija ne­kādas iespējas izmantot savas zināšanas un strādāt savu darbu. Jau daudzus gadus tēvs ilgojās pēc iemīļotās nodarbošanās. Puisēna māte, pēc specialitātes mežu un koku pazinēja, arī gadiem dzīvoja mocošās gaidās. Šķiet, viņa cerēja, ka uz svešās planētas būs neparasti lieli un biezi meži ar nepazīsta­miem kokiem, kas ilgus gadsimtus gaidījuši brīdi, kad tiem kāds dos nosaukumu un no­teiks to sugu. Uz planētas taču var arī nebūt saprātīgu būtņu.

Bija taisni jābrīnās, ka gandrīz viss ir jau nosaukts un, lai nosauktu to, kam vēl nav no­saukuma, jāpārvar miljoniem kilometru un jānodzīvo desmitiem gadu. Puisēns dzīvoja starp vārdiem un nosaukumiem. Viņš jau sen bija sapratis un pieradis pie domas, ka no­saukumi un vārdi viņa vecākiem un ceļabied­riem atvieglo sazināšanos gan citam ar citu, gan ar lietām. Kas gan notiktu ar visiem, ja nevienam nebūtu ne nosaukuma, ne vārda? Puisēns pat baidījās domāt par to. Nosau­kums bija arī tam bezgalīgajam un bezdibe- nīgajam, kas atradās aiz kuģa sienām. Tam bija dots vārds «vakuums», «tukšums». Ska­nīgs vārds! Un tieši tādēļ šis tukšums puisē­nam likās mazdrusciņ mazāk tukšs un maz­drusciņ mazāk baismīgs.

Jā, puisēns dzīvoja pasaulē, kur visam bija savs nosaukums. Bet no visām dzīvām būt­nēm, kas mita uz kuģa, viņam vienīgajam gandrīz vai nevajadzēja vārda. Visi dēvēja viņu vienkārši par puisēnu, pat māte un tēvs.

— Puisēn! — viņu sauca ceļabiedri.

— Puisēn! — viņu uzrunāja rotaļu robots.

No nedzīva priekšmeta tas, protams, bija

mazliet familjāri. Taču puisēns neņēma ļaunā.

Galu galā robots nebija saimnieks par saviem vārdiem, viņš tos izrunāja tikai saskaņā ar programmu.

— Puisēn, — teica pieaugušie, — kā tu pavadīji dienu?

Un viņu sejas — viņš to nevarēja nepama­nīt — kļuva gaišākas un bezrūpīgākas. Kā­pēc? Kas to lai zina? Varbūt tāpēc, ka, no­raugoties uz puisēnu, viņi atcerējās paši sevi tādā vecumā. Tiekoties ar puisēnu, gaišāka nekļuva vienīgi kuģa komandiera seja. Viņš palika tikpat stingrs un noraizējies kā vien­mēr. Un puisēns saprata viņa izturēšanos un atzina to par pareizu. Komandieris neatļāva sev domās aizklīst pagātnē un tādējādi at­vieglot savu uzturēšanos šeit. Viņš saudzēja citus, bet nesaudzēja sevi, pastāvīgi domā­dams par lielo atbildību, kas gulstas uz viņu.

Komandieris devās uz savām telpām, pie savām ierīcēm un palīgiem. Bet puisēns pa­lika tur, kur viņu bija aizturējusi interese par lietām, parādībām vai ceļabiedriem. Viņš al­laž bija ar kaut ko aizņemts.

— Puisēn! — ceļabiedri viņu uzrunāja.

Arī lietas uzrunāja puisēnu, pat tās lietas,

kas neprata runāt un domāt.

Un puisēns atsaucās.

2

Šajā stāsta vietā Hermanis Ivanovičs ap­klusa un nolika burtnīcu.

— Un tālāk? — jautāja kāds skolēns.

—• Tālāk, — atbildēja Hermanis Ivano- vičs, kas bija mainījis balsi un kļuvis atkal tas, kas bija pirms lasīšanas: parasts vecs, noguris skolotājs, — tālāk nav nekā, punkts. Jācer, ka Gromovs uzrakstīs turpinājumu. Pagaidām stāstam nav beigu.

Skolotājs bija atkal viņš pats, bet pirms mirkļa mums šķita, ka viņš ir aktieris. Vēl vairāk — viņš mums likās starpnieks, kas palīdz skolniekiem izprast dīvaino pasauli uz kuģa, kurš daudzus gadus lido tukšumā, un puisēnu, kas dzīvo šai dīvainajā pasaulē.

Hermanis īvanovičs pašūpoja galvu un pa­lūkojās stūrī pie loga sēdošajā Gromovā, it kā aicinādams mūs visus atcerēties, ka īstais starpnieks ir nevis viņš, Hermanis īvanovičs, bet Gromovs.

Un visi atcerējās Gromovu, ko lasīšanas laikā bija aizmirsuši. Gromovu un visu pā­rējo bija aizēnojis puisēns, ar Hermaņa Iva- noviča balss palīdzību saistīdams mūsu uz­manību. Tagad puisēns bija pazudis, un mūsu vidū sēdēja Gromovs, izlikdamies, ka viņam ar puisēnu nav nekāda sakara. Seja viņam bija sasprindzināta, un viņš tā skatījās uz mums, it kā baidītos no lamatām. Bet, nudien, neviens no mums negatavojās viņu iegāzt. Un, ja jau par to iesākts runāt, jāpiebilst, ka viņš bija pats sevi iegāzis, uzrakstīdams tik dīvainu mājas darbu.

Kādēļ viņš to darīja? Es to nezināju, nezi­nāja arī citi, nezināja un nenojauta. Dīvaini, ka viņš savā mājas darbā nav rakstījis par sevi vai par saviem pazīstamiem kā visi citi, bet par kaut kādu neparastu puisēnu no ci­tas planētas.

Un laikam tādēļ Gromovs, klusumam iestā­joties, jutās neveikli un neviļus lika arī mums visiem pārējiem, ieskaitot Hermani Ivano- viču, justies neveikli. Gromovs sēdēja savā stūrī pie loga, taču likās, ka viņš ir kaut kur ļoti tālu, miljoniem kilometru prom no mums,