Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

— Pagaidām viss, — teica Hermanis īva­novičs, tā kā noskumis, tā kā priecīgs, un aiz­vēra burtnīcu. — Gaidīsim turpinājumu.

Visi klusēja. Pat pirmie skolēni un izlēcēji, kam allaž patika uzdot jautājumus. Vienīgi Drovodelovs nenocietās un, pieliecies man klāt, sacīja:

— Murgojums! Tas tik ir murgojums! Pat galva sāka sāpēt no šī murgojuma. Kāds tam visam sakars ar sirmgalvi vai ezeru kalna virsotnē? Kam tas tur vajadzīgs? Kam tad?

Arī man likās, ka stāstam par puisēnu kaut kā pietrūkst. Gromovs bija aizrāvies ar infor­mācijas mašīnām un sirmgalvi un novirzījies sānis no galvenā. Vajadzēs viņam to pateikt.

5

Drovodelovam, protams, nebija taisnība, kad viņš teica, ka stāsts par puisēnu esot gata­vais murgojums, kas tikai garlaikojot. Tomēr sākums man patika labāk nekā turpinājums Es, tāpat kā visi pārējie, gaidīju, ka puisēn: veiks kādu varoņdarbu. Taču varoņdarba ne bija. Stāstā viss ritēja pārāk parasti un no gurdinoši gausi, kā pirms eksāmeniem, un ti kai beigās kaut kas notika. Bet kas tieši — nebija zināms. Iznāca, ka zināmā mērā Dro vodelovam ir taisnība. No Gromova puses ti bija kļūda. Nedrīkst pieļaut, lai tādi kā Dro vodelovs varētu plātīties ar savu taisnību Taču pietiks par Drovodelovu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš pēc tam veselu nedēļu neap meklēja skolu — bija aizbraucis ar māti m Lugu pie kādiem radiem.

Gromovs vairījās no sarunām un uz visien jautājumiem par puisēnu īsi atbildēja:

— Ko es tur varu teikt? Neesmu jau ar š< kuģi lidojis.

Pie viņa piegāja pirmais skolnieks Dorofe jevs un smaidīdams jautāja, ar ko galu gaU puisēns esot ievērojams.

Gromovs atbildēja:

— Viņš ir ievērojams ar to, ka dzimis kos miskajā izplatījumā, kur dzimst tikai zvaig znes. Bet kur tu esi dzimis?

— Esmu dzimis Vasilija salā Oto slimnīcā

— Un kā tu domā, — vaicāja Gromovs — vai ir kāda starpība starp Oto slimnīcu un to punktu izplatījumā, kur piedzima puisēns?

Dorofejevs paraustīja plecus un atteica, kz lielu starpību viņš neredzot. Tā atbildējis viņš augstprātīgi noraudzījās uz mums vi siem.

Gromovs gan nekad ne uz vienu augstprā­tīgi nelūkojās, pat toreiz ne, kad avīzes rak­stīja par viņa tēva atradumiem. Tikai pēc tam, kad tās pārstāja rakstīt, Gromovs maz­liet nokāra galvu. Arī mēs sākām uz viņu skatīties tā, it kā viņa uzvedību un visu at­radumu likteni saistītu kāds pavediens, kas tagad pārtrūcis. Vispār tur nekas nebija skaidrs.

Kopš tā laika, kad viņš sāka rakstīt stāstu par puisēnu, pavediens pēkšņi bija radies no jauna. Tas bija smalks pavediens, neredzams, un tomēr gandrīz visi to sajuta. Vienam ot­ram gribējās pārraut šo pavedienu, it sevišķi Drovodelovam. Šis pavediens viņam traucēja, lads nu reiz viņš bija. Viņam traucēja viss, ko var nogriezt un parraut. Reiz viņš nogrie­za telefona automātam klausuli un atnesa to uz klasi. Mēs viņam jautājām:

— Vai tev traucēja šī klausule?

— Nē, palīdzēja, — viņš atbildēja.

— Bet cik daudz cilvēkiem tevis dēļ bija jāzaudē laiks?

— Es par to tikai nospļaujos, — viņš teica, — laiks jau tādēļ ir, lai to zau­dētu.

Atgriezies no Lugas, kurp viņš bija aiz­braucis kopā ar māti, Drovodelovs atkal uz­saka savus vecos niķus. Varēja domāt, ka stāsts par puisēnu izjaucis viņa dzīves nor­mālo plūdumu. Viņš mēdza ienākt klasē, ap- sesties un, garās kājas izstiepis, lūgt, lai vi­ņam paskaidro, vai kosmiskajā kuģī varot piedzimt puisēns un dzīvot tik daudzus gadus, lidodams nezināmā virzienā.

Un viņš saņēma atbildi:

— Kā hipotēze tas ir iespējams.

— Labi, to es vēl varu pieļaut, — viņš pieH krita, — bet kāpēc uz kuģa bija filozofs, sirm-j galvis un komponists? Vai bez viņiem neva-l rēja iztikt?

Mēs atbildējām:

— Protams, ka varēja iztikt bez viņiem! Bet ar viņiem tomēr bija labāk. Viens rak-ļ stīja mūziku, otrais atcerējās, trešais ar saj vas domas spēku cīnījās pret māņticību un aizspriedumiem.

— Lieliski, — nespēja nomierināties Dro­vodelovs. — Komponists, filozofs, sirmgalvis un vēl puisēns, bez kura arī pilnīgi varējf iztikt. Bet tagad parēķināsim, cik uz kuģa pa­tērēja enerģijas, barības, skābekļa, medika­mentu un citu nepieciešamu lietu. Kuģis taču atradās ceļā daudzus gadus.

— Iespējams, ka arī patlaban atrodas. Mēs jau beigas vēl nezinām …

— Nē, tomēr parēķināsim.

Un viņš paņēma rokā zīmuli un papīru un]

sāka rēķināt. Saprotams, viņš gaidīja, ka mēs pievienosimies. Pats viņš rēķināja slikti un viegli varēja kļūdīties. Taču neviens no mums; negatavojās nodarboties ar tāda veida grā­matvedību un rēķināt, cik puisēns apēda, iz­dzēra un ieelpoja. Lai ēd, dzer un elpo uz ve­selību. Tomēr šis jautājums nedeva mieriļj

Drovodelovani, un viņš apsēdās ar zīmuli rokā un saka savus aprēķinus.

Arī mēs sākām aprēķinus, bet pavisam ci­tādus. Mēs izrēķinājām, cik lielam bija jābūt kuģim, lai vestu līdz visu nepieciešamo tik garam ceļam. Ik pa brīdim mēs jautājām Gro­movam, cik uz kuģa bija dzīvu būtņu, ma­šīnu, kadu enerģiju tas izmantoja — fotonu, atomu vai enerģiju, kas saistīta ar antigravi- tacijas spēku izmantošanu? Vai kuģim bija darīšana ar parasto Einšteina laiku? Vai arī ar nulles telpu, par kuru jau vairākkārt rak­stījuši fantasti?

Par nulles telpu mūsu vidū bija lieli strīdi. Neviens lāga nesaprata, kas tas ir. Pirmais skolnieks Dorofejevs sacīja, ka tas esot tāds jedziens, ko pagaidām neviens vēl neizprotot, izņemot vienīgi pašus fantastus. Tad mēs sā­kam uzplīties Gromovam. Viņš paskaidroja, ka par nulles telpu nevar būt nekādas runas, puisēns dzīvoja pilnīgi reālā trīsdimensiju pa­saulē un kustējās ar ātrumu, kas bija tuvs gaismas ātrumam.

Bet tagad atgriezīsimies pie pavediena, ku­ru pārraut tik ļoti pūlējās Drovodelovs. Mēs visi to sajūtām. Kaut kādi dīvaini sakari — ne telefona, ne telegrāfa, ne radio un arī ne kvantu, bet tīri psihiskas saites, ja tā var teikt, vienoja mūs ar puisēnu, kas atradās ne īsti pagātnē, ne arī nākotnē, bet kaut kur ne­zināmā Visuma punktā.

Tiku kaut kur lasījis, ka sakari vēl nav pie­liekami izpētīti. Pastāv taču, kā apgalvo daži zinātnieki, psi lauks, kura fizikālā būtība vēl nav zināma! Kosmiskais puisēns bija iegu­vis realitāti un stabili ienācis mūsu dzīvē. Lai saprastu, kādos apstākļos dzīvoja puisēns, mēs sākām sekot zinātnes un tehnikas jaunu­miem. Mēs visi burtiski bijām kā drudzi. Leo- nids Starovercevs pat iekārtoja kartotēku, pierakstīdams atsevišķā kartītē ikvienu noli­kumu zinātnē un tehnikā. Kartītes viņš pa­rasti nēsāja līdzi kabatās un, tuvredzīgās acis piemiedzis, pētīja tās mācību stundu lai­kā. Kas tikai nebija sarakstīts šais kartītēs! Tur bija gan par supernovām, gan par nuk­leīnskābēm, gan par putnu ģinšu automātisko atmiņu, gan par saprātīgajiem dzīvniekiem delfīniem, gan par senās maiju tautas valodu, gan par sabiedriskajiem kukaiņiem — bitēm un skudrām, kas sazinās tikai ar ultraskaņas palīdzību.

Starovercevs sēdēja man priekšā, un es, raugoties viņam pār plecu, varēju papildināt savas zināšanas.

Reiz pavaicāju Starovercevam:

— Vai par sniega cilvēku tev neka nav?

— Nē. Šo kartīti es pagaidām esmu atstā­jis neizpildītu.

— Kāpēc tad tā? — es jautāju.

— Tāpēc, ka gaidu, kad zinātne atrisinās šo strīdīgo jautājumu.

Man no šiem aukstajiem vārdiem kļuva mazliet savādi. Tatad kartīte, kurā jāieraksta