Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

pārāk ātri. Par to es gan varēju viņai tikai pateikties. Es nedrīkstēju zaudēt ne minūti. Bet minūtes gāja, un Marks Scmjonovičs vēl joprojām turpināja izskaidrot, izbrīnā aplūko­dams savu trīsstūri uz tāfeles un it kā apšau­bīdams to, kas vairs neizraisīja nekādās šau­bas.

Es nodomāju, ka viņš šaubās par teorēmu un tās pierādījumiem, kurus ir izstrādājis jau Pitagors vai Eiklīds, bet es te sēžu un nešau­bos par puisēna kopijas esamību tikai tāpēc, ka ticu kartītei un Gromovam.

Tad atskanēja zvans. Marks Semjonovičs ar slapju lupatu noslaucīja trīsstūri un savus pierādījumus un aizgāja uz skolotāju istabu.! Es gribēju pieiet pie Gromova, bet viņam bla­kus jau stāvēja Drovodelovs. Turklāt viņš ne­stāvēja bezmērķīgi kā citi. Rokā viņam bija ar sīkiem cipariem aprakstīta papīra lapiņa. Es nospriedu, ka tas ir kāds uzdevums, ko Drovodelovs nespēj atrisināt, bet tad viss no­skaidrojās. Uz lapas, kuru Drovodelovs snie­dza Gromovam, bija aprēķināts, cik puisēns; apēdis, izdzēris un izelpojis ilgā ceļojuma] laikā. Drovodelovs pasniedza lapiņu Gromo­vam ar tādu seju, ar kādu droši vien resto­rānā oficiants pasniedz rēķinu un gaida sa­maksu.

Gromovs atmeta ar roku, it kā parādīdams, ka viņš nevēlas ņemt šo rēķinu. Bet Drovo­delovs uzstāja, kaut ko pieprasīja un nelikās mierā.

Es nopratu, ka šai nelaimīgajā dienā man neizdosies parunāt ar Gromovu. Drovodelovs no viņa neatkāpsies.

Atgriežoties mājup, es domāju par to pave­dienu, kas savienoja zīdītājus un zvīņnešus ar tā dinozaura starpniecību, kura priekškā­jām piemīt tveršanas funkcija. Ja šis dino­zaurs būtu gājis bojā, uz Zemes nebūtu radu­šies zīdītāji un arī es pats.

Es domāju par to. Un atkal divas balsis manā apziņā strīdējās savā starpā. Viena balss piekrita hipotēzei par zīdītāju izcelša­nos, bet otra iebilda pret to.

Kad es iegāju pa parādes durvīm un gri­bēju izsaukt liftu, izrādījās, ka lifts ir sabo- jāts. Signālspuldzīte neiedegās. Es uzkāpu otrajā stāvā un mēģināju atvērt durtiņas, bet tas neatvērās. Liftā kāds sēdēja un gaidīja palīdzību.

— Kas tur ir? — es jautāju.

— Es, — atbildēja aizvainota sievietes balss, pēc kuras es uzreiz pazinu rajona ārsti.

— Mēs jūs neesam aicinājuši, — es viņai teicu. — Es esmu vesels.

- Es negāju pie jums, bet uz ceturto stāvu. Steidzams izsaukums pie Novoteloviem.

Labi, — es teicu, — mazliet pacietie­ties. Es tūlīt uzkāpšu mūsu dzīvoklī un iz­saukšu remontstrādnieku.

Un es ļoti ātri devos augšup pa kāpnēm, nedomādams vairs ne par puisēnu, ne par di­nozauru. Es domāju par to, kādēļ lifts vien­mēr darbojas, kad ar to braucu es, mana māte, kā arī visi pārējie iemītnieki un viņu

paziņas, bet, tiklīdz liftā iekāpj ārste, tas tū­līt uzsāk savus nelietīgos jokus. Es domāju par to un par varbūtības teoriju, un par spē­les teoriju. Un tad atkal es atcerējos puisēnu.

8

Drovodclovam tomēr izdevās iesmērēt savu aprēķinu. Kad es iegāju klasē, ieraudzīju Gromovam rokā šo apkaunojošo papīreli. Bet Drovodelovs stāvēja blakus un smīnēja. Sa­runa atkal bija jāatliek. Tomēr pēc tam Dro­vodelovs ar savu papīreli aizgāja, un es tuvo­jos Gromovam.

— Vai nebūtu iespējams, — es jautāju, — satikties ar puisēna kopiju? Man jāno­skaidro viens jautājums.

Visa šī frāze skanēja ļoti stulbi un bikli. Tā' bija izrauta no manu domu konteksta.

— Kas tas par jautājumu? — Gromovs vaicaja mierīgi un it kā pat bez intereses.

Tad es izstāstīju par dinozauru un tā priekš kājām ar tveršanas funkciju, kā arī par zīdī­tājiem, kuriem diezin vai var patikt hipotēze,; kas to izcelšanos saista ar šo dzīvnieku.

— Tātad, — jautāja Gromovs, — tu vēlies; uzdot šo jautājumu puisēna kopijai?

— Vēlos, — es atbildēju.

— Tad tev būs mazliet jāuzgaida.

— Kādēļ?

— Tādēļ, ka tu neesi vienīgais, kas grib uzdot jautājumu. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, mans tēvs un viņa līdzstrādnieki jau sen no­

pūlas, lai atšifrētu kodu un saprastu valodu, kurā domāja un runāja puisēns.

Tajā brīdī mūsu saruna atkal pārtrūka. Sā­kas stunda. Es gaidīju starpbrīdi, bet stunda vilkās un vilkās … Beidzot atskanēja zvans, un es jautāju Gromovam:

— Vai tomēr nevar ar viņu satikties?

— Ar ko?

— Ar kopiju.

— Tas nav iespējams. Tā atrodas Arheo­loģijas institūtā, un, atskaitot laboratorijas darbiniekus, nevienam nav atļauts to izman­tot.

— Bet vai tu pats viņu esi redzejis?

— Atļauj neatbildēt uz tavu jautājumu.

Es apvainojos — tāpat kā toreiz, kad viņš pieminēja remontu. Viņa vārdos jautās klaja neuzticēšanās.

Pēc manas sejas izteiksmes Gromovs sa­prata, ka esmu apvainojies. Viņam, kā re­dzams, kļuva neveikli, un viņš pavaicāja:

— Kāpēc tu nekad neiegriezies?

— Jums taču dzīvoklī remonts.

— Remonts sen ir pabeigts. Atnāc kaut vai rītvakar. Es būšu mājās.

Viņš gribēja vēl kaut ko teikt, bet nepa­guva. Klasē ienāca vēstures skolotāja. Viņa pavisam nesen bija sākusi strādāt mūsu sko­lā, nevienu no mums pēc uzvārda vēl neatce­rējās, un viņai nebija ne jausmas, ka Gromovs daudz zina.

Atvērusi klases žurnālu, viņa nosauca pir­mo uzvārdu, kas pagadījās.

Gromovs piecēlās, un skolotāja uzdeva viņam jautājumu par pirmatnējo sabiedrību un par kaut ko vēl senāku.

Es vēroju viņas seju, kamēr Gromovs atbildēja. Sejas izteiksme visu laiku mainījās un tajā atspoguļojās vesela jūtu un pareizi vojumu gamma.

Gromovs atbildēja tā, kā prata atbildēt t kai viņš viens visā skolā, bet varbūt arī visa Vasilija salā. Mums likās, ka atbild nev Gromovs, bet viņa ne visai skaļajā, domīgaj balsī runā tie cilvēki, kas dzīvojuši senaj laikmetā, atbild pats senais laikmets, pasi fakti un notikumi.

Man iešāvās prātā, ka tikpat mierīgi laikam atbildēs puisēns ar savas kopijas starpnie­cību, kad būs atšifrēta viņa valoda.

Es nezinu, par ko domāja skolotāja, klau­sīdamās, kā Gromovs atbild uz viņas jautā­jumiem. Viņa klusēja, bet bez vārdiem, mai­noties izteiksmei, runāja seja.

Kad Gromovs apsēdās, piecēlās skolotāja. Kā redzams, viņa bija tik ļoti apjukusi, ka aizmirsa skolnieka uzvārdu.

— Molņijevs? — viņa pārteicās. Neviens klasē nesāka smieties, pat Drovodelovs nē. Tik sasprindzināts bija šis mirklis.

— Nē, es neesmu Molņijevs, bet Gro­movs, — mierīgi teica Gromovs.

— Pateicos, — sacīja skolotāja. Viņa nezin kāpēc sacīja to ļoti klusi, tik klusi, ka visi pat nesadzirdēja.

'cc tam skolotāja krietnu brīdi klusēja, līdz viņas sejā atplaiksnījās tā pati izteiksme, ar kni ii viņa bija ienākusi klasē. Droši vien viņa iii gribas spēku piespieda sevi nomierināties atgūt parasto noskaņojumu, kādā skolo­ta ļain ir vieglāk turpināt stundu. Vairāk viņa nevienu neizsauca, bet sāka stāstīt pati, mie- l|.;i, ikdienišķi, kā tas pienākas. Viņa stāstīja par tālu pagātni. Bet tā bija ļjlliži citāda pagātne, ne tā, par kuru mums ļiiivestīja Gromovs. Kāpēc? Nevaru izskaidrot.

tai pagātnei, par kuru stastīja skolotāja, nebija nekādas daļas gar mums. Un man šķiet, Ka arī mums nav gar to nekādas daļas. Taču Hkolotāja domāja savādāk. Viņa stāstīja ār- Kiirligi mierīgi, kā mācību grāmatā, pat vēl mierīgāk, un ļoti metodiski, kā droši vien viņa lnļa mācīta vadīt stundu, lai mēs varētu la- liak apgūt vielu.

Gromovs sēdēja pie loga un, kā likās, uz­manīgi klausījās. Bet pa logu varēja redzēt debesis un mākoņus, un Gromovs droši vien redzēja arī garāmgājējus uz ietves, kā arī ve- i eui, kas ēda plūmes un spļāva kauliņus. Man Iruaca prātā, ka pagātnē, par kuru stāstīja inā skolotāja, nebija ne šī loga, ne ietves iir garāmgājējiem, ne vecenes, kas ēda te ķir- mis, te ābolus, te dauzīja ar gludekli riekstus 11/ palodzes. Un tāpēc, ka pagātnē visa tā ne- ' i ja, šī pagātne kļuva vēl dīvaināka, vēl ne- lajīgāka un ne gluži pārliecinoša, tāda, kāda Iii bija skolotājas stāstā.