Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Starovercevs nezin kādēļ apvainojās, no­sarka un uztraukumā pat nometa vairākas kartītes uz grīdas.

— Nejautā man par jaunumiem. Es to visu nicinu. Nicinu!

— Kādēļ gan nicini? Par ko?

— Nicinu! Jaunumi — tās ir tenkas. Jau akadēmiķis Vernadskis tā teicis. Tas rakstīts viņa biogrāfijā.

Tad viņš pavisam apvainojās un aizgāja, pat nepacēlis kartītes. Es nejutos vainīgs.

Piecēlos un pacēlu Staroverceva nomestās kartītes. Vienā no tām bija rakstīts par Parī­zes Svētās Dievmātes katedrāli, otrajā — par molekulu ATF un par ūdeņraža savienoju­miem, bet trešajā — es neticēju savām acīm — par puisēna informatīvo kopiju.

Pirmajam skolniekam Dorofejevam bija bi­jusi taisnība.

Kartītē bija norāde uz laikrakstu ziņojumu par arheologa @FQfliOY3 .atradumiem un bija

minēts par svešas planētas puisēna kopiju, kas gulējusi zemē kopš juras perioda.

Es lasīju un pārlasīju šo kartīti, un roka man trīcēja. Pēc tam es apgūlos gultā, iede­dzināju gaismu un atkal lasīju. Manā apziņā slrīdējās divas balsis. Viena balss teica, ka las viss ir blēņas un ka Starovercevs pēc Do- rofejeva vārdiem to tīšām uzrakstījis uz kar­tītes un nometis šeit, lai pasmietos. Bet otra balss apgalvoja, ka Starovercevam kartīte ir pārāk dārga lieta, lai to bojātu. Divas balsis strīdējās, bet es kā arbitrs klausījos to argu­mentos, vēl nezinādams, kurai no tām pie­krist.

Balsis strīdējās, minot simtiem argumentu «par» un «pret». Pēc tam viena balss sāka uzvarēt, tā, kas sprieda loģiski un prātīgi, kā mūsu matemātikas skolotājs Marks Semjono- vičs. Es tūdaļ iztēlojos Marku Semjonoviču ar krītu vienā rokā un slapju lupatu otrā un skaitļus uz tāfeles, un viņa balsi vienmēr ar vienu un to pašu šaubu pilno intonāciju, pat tad, kad nebija par ko šaubīties.

Sī balss, Marka Semjonoviča balss, mita manī un sprieda.

«Pieņemsim,» tā teica, uzrunājot visus nu katru atsevišķi, «pieņemsim, ka nav zināms, vai eksistē puisēna kopija, un apzī­mēsim to ar iksu. Tad jautāsim sev, kāpēc igreks, tas ir Starovercevs, steidzās izpildīt kartīti, kuru tik ilgi glabāja neizpildītu? Pie­ņemsim, ka Starovercevs …» Balss ar šaubu pilno intonāciju pārliecināja mani par to, par ko mani pārliecināt nebija grūti. Starovercevs nepiederēja pie tiem, kas. mēdza jokot. Tātad? Tātad, kamēr es gulēju gultā, mērīju -temperatūru un riju tabletes,] avīzēs ir parādījies ziņojums par puisēna ko­piju.

Es pasaucu mati, kas atradas ēdamistaba, un palūdzu, lai viņa atnes avīzes.

— Šodien ir pirmdiena, — teica māte, — avīzes nav atnestas. Bet vakardienas avīzē? es ietinu apavus, kad nesu tos labot.

7

Es uzgriezu telefona numuru un, izdzirdis dobju un zemu vīrieša balsi, teicu:

— Man vajadzīgs Starovercevs.

— Starovercevs klausās, — balss atbildēja.

No uztraukuma es pirmajā brīdī pat neap-

jaudu, ka tas ir Staroverceva tēvs, un brīnī­jos, kāpēc pazīstamajam skolniekam ir tik zema, nepazīstama, dobja balss.

— Starovercevs klausās, — sapīkusi balss atkārtoja.

— Man vajag jūsu dēlu, nevis jūs.

— Viņu aizveda uz slimnīcu, — balss at­bildēja. — Apendicīta lēkme.

Viņš nolika klausuli. Es arī. Iestājās klu­sums.

Visi šai pasaulē bija norunājuši neļaut man atklāt noslēpumu. Es gulēju gultā, riju tabletes, dzēru tēju ar citronu un gaidīju ārstu no rajona poliklīnikas.

Tad atnāca ārste — veca, aizvainota sie­viete — un sāka mums pārmest, ka lifts slikti strādājot. Pagājušo reizi, kad viņa braukusi pie mums uz sesto stāvu, lifta durvis node­vīgi aizcirtušās un ne par ko nav atvērušās; viņai vajadzējis kliegt, lai izsauc dežūrējošo i emontstrādnieku, un viņa, stāvēdama liftā, pazaudējusi četrdesmit minūtes. Šodien viņa, baidīdamās zaudēt laiku, nav uzdrošinājusies izmantot liftu un nākusi augšā kājām, bez tehnikas palīdzības. Viņa izteica manai mātei pārmetumu par liftu un palūdza atnest tēj­karoti, bet man lika atvērt muti. Pēc tam viņa pateica, ka vajagot pagulēt vēl vismaz divas dienas, un aizgāja.

Divas dienas … Es gulēju divas dienas un domāju. Es domāju par puisēna kopiju, kuru, ja var ticēt Staroverceva kartītei, atradis Gro­mova tēvs. Kopš juras perioda laikmeta, kad uz zemes dzīvoja zvīņneši, ir pagājuši daudzi miljoni gadu. Tātad kopija ir gulējusi zemē un pacietīgi gaidījusi, kad uz Zemes parādī­sies saprātīgas būtnes, kas būs spējīgas uz­tvert tās valodu un stāties ar to sakaros.

Man gribējās vairāk uzzināt par juras pe­riodu un es lūdzu mātei, lai viņa atnes man paleontoloģijas mācību grāmatu, no kuras studiju gados bija mācījies vecākais brālis. Māte mācību grāmatu neatrada un atnesa man «Mugurkaulnieku paleontoloģiju».

Tad nu es uzzināju dīvainu faktu, kas mani burtiski satrieca. Izrādās, ka juras periodā eksistēja dinozaurs, kam bija mazas priekš­kājas ar izteiktu tveršanas funkciju un nebija zobu. Šis mazais dinozaurs bija specializē­jies lielāku dinozauru olu izzagšanā.

Grāmatas autors izteica domu, ka tieši no šī zvlņneša ar neparasti jutīgo nervu sis­tēmu radušies zīdītāji, tātad, arī cil­vēki.

Es nodomāju: ja eksistē puisēna informa­tīvā kopija, ir iespējams pārbaudīt šīs hipo­tēzes pareizumu. Man pašam tā nelikās sc- sevišķi ticama.

Pēc divām dienām, kad ierados skolā, no­lēmu kartīti, kuru pie manis bija aizmirsis Starovercevs, parādīt pašam Gromovam.

Es jutos tā, it kā būtu zaudējis pamatu zem kājām un lidotu bezdibenī, taču nekādi nevarēju tikt ar sevi galā — vēlēšanās izzi­nāt noslēpumu bija stiprāka par mani.

Izvēlējies brīdi, kad klasē nebija Drovode­lova, izņēmu no kabatas kartīti un klusuciešot pasniedzu to Gromovam.

Es nenovērsu acu no Gromova sejas, sirds man dauzījās un kļuva te karsti, te auksti, un es domāju, ka man atkārtojas angīna. Tādi gadījumi mēdzot būt.

Šis mirklis man šķita garāks par stundu. Tad Gromovs atdeva man kartīti un mierīgi pajautāja:

— Un kas tad ir? Kas tevi pārsteidz?

— Kā kas? — es atbildēju. — Vai tiešām hipotēze par puisēna kopiju apstiprinājusies?

— Apstiprinājusies.

— Viņš atsaucās uz avīzi. Vai tad par to rakstīja avīzēs?

— Nē. Starovercevs uzzināja no manis. Bet uz avīzi viņš atsaucas tādēļ, lai būtu pārlie­cinošāk. Viņš negribēja atsaukties uz privāt­personu. Un es esmu privātpersona.

Mūsu sarunu pārtrauca zvans. Ienāca Marks Semjonovičs, uzzīmēja uz tāfeles taisn­leņķa trīsstūri un ar mūžīgo šaubu intonāciju balsī sāka pierādīt teorēmu. Klaudzinādams ar krītu pa tāfeli, viņš pierādīja tā, it kā pats neticētu saviem pierādījumiem. Protams, pie visa vainīga bija intonācija, kas neatbilda lo­ģiskajiem secinājumiem, kuri izrietēja no pie­rādījumiem.

Es pilnīgi izslēdzos un neklausījos Marku Semjonoviču — domāju nevis par teorēmu, bet gan par dinozauru, kas zaga savu augu­mā pārāko laikabiedru olas. Nevar būt, es prātoju, ka no šī zaglēna cēlušies visi zīdī­tāji, tātad arī cilvēki. Tāds sencis man nemaz nebija pa prātam. Taču noskaidrot patiesību var tikai ar puisēna palīdzību, kura informa­tīvo kopiju atradis Gromova tēvs.

Tikai puisēns varēja apgāzt šo apšaubāmo hipotēzi, jo viņš bija ieradies uz Zemes jau juras periodā.

Iedomājoties vien, ka puisēna kopija eksistē un ka sīkumus es varu uzzināt no Gromova, tiklīdz beigsies stunda, mani te sāka kratīt salti drebuļi, te kļuva neciešami karsts. Man iešāvās prātā, ka ārste, baidīdamās no nejau­kajām lifta durvīm, būs izrakstījusi mani