Fantastisku stāstu krājums - KAD BŪS UZVARĒTS LAIKS I. Jefremovs. Helēņu noslēpums. Tulk. S. Cepurniece……

Un tad vēl — bruņurupuči. Savi pāris des­miti milzīgu bruņurupuču ar baltiem uzkrā­sotiem numuriem uz mugurām klusu rāpoja pa pagalma sitāla plāksnēm.

— Nepievērsiet uzmanību, — teica Pana­rins. — Ik svētdienu te rīko bruņurupuču skriešanās sacīkstes. Tā ir vietējā nacionālā paraša.

Es jautāju, kādās distancēs notiek sacensī­bas. SV izbrīnēti paskatījās uz mani un no­vilka: «Dažādās.»

* * *

129

Ļeņina «Filozofiskajās burtnīcās» ir gudra piezīme par domas virzību izziņas procesā. Cilvēks, atzīmē Ļeņins, iesākumā izzina, tā

9 — <109

sakot, problēmas pirmo būtību, pēc tam otro,i dziļāko būtību, un tā tālāk. Nemirstība droši vien ir vienīgā problēma, kuras pirmā būtība ir tik dziļa, ka pirms Vitovska un Panarina otrā būtība vispār nebija pamanīta.

Cilvēks, juzdams neremdināmas alkas! visā iedziļināties un visu saprast, dīvainā kārtā izvairās domāt par nāvi. Es neesmu biologs un nesākšu meklēt cēloņus. Es vien­kārši konstatēju: cilvēka smadzenes aktīvi pretojas jebkuram mēģinājumam domāt par ; nāvi — kā savējo un piederīgo, tā arī visas] dzīvās radības. Cilvēks (un te izpaužas viņa garīgais diženums), zinādams, ka ir mirstīgs un ka mirstīgi ir visi pārējie cilvēki, dzīvo tā, it kā viņš pats un viss ap viņu būtu ncmir-M stīgs.

Līdz pašam pēdējam laikam bioloģija bija tālu no praktiskiem mēģinājumiem doties uz-ļ brukumā nemirstības problēmai. Neviens no-l pietni nedomāja par jautājumu: «Bet kas no-] tiks, ja mēs atradīsim nemirstības eliksīru?» 1 ? Panarins atbildēja šādi: «Tikai medībās ir nepieklājīgi dalīt nenogalināta lāča ādu.l Mūsdienu zinātniekam jāsāk domāt tieši parl šo ādu.» Un tūlīt apbēra mani ar jautāju-i miem:

— Atrasts līdzeklis, kas nodrošina nemir-1 stību. Pieņemsim, ka tie ir zāļu zirnīši. Sāji kumā, kā jau tas parasti mēdz būt, zirnīšu ; ir gaužām maz. Rodas jautājums — izdalīti tos izredzētajiem vai gaidīt, kamēr pietiks vi-J sai cilvēcei?

— Ja izdalīt izredzētajiem, tad kam? Var­būt pēc amatiem? Zinātņu doktoram izsniegt, bet kandidātam — ne .'. . Vispār, kas un kā noteiks — kam dot un kam nedot?

— Izdalīt visiem? Lieliski. Runa nav par planētas iedzīvotāju skaita pārāk straujo pa­lielināšanos. Šī problēma ir sarežģīta, taču pilnīgi atrisināma. Ne jau te tas suns aprakts. Ja zalcs izdala visiem, tad arī Franko? Un visai kapitālistiskajai pasaulei? Ak, ne jau absolūti visiem. Kas tad to izlems? Kas un kā? Sāksim atkal apspriest, piemēram, kas ir Pikaso: izcils mākslinieks (izsniegt zirnīti) vai formālists, pagrimušās buržuāziskās māk­slas apoloģēts (nedot zirnīti) . . .

— Izsniegt zāles tikai mūsu zemē? Lieliska ideja. Nedāvāsim nemirstību Heizenbergam, Ešbijam, Sent-Djerdjam, Kusto, Caplinam, Sikeirosam, Raselam .. . Lūk, tā. Jums pa­šam radīsies vēl desmitiem līdzīgu jautājumu. Domājiet! Domājiet. Tas nāk par labu.

Negaidīti Panarins ierunājās pavisam citā­dā tonī, bez parastās dzēlības:

— Par nemirstības problēmu nevajag do­māt nemaz vai arī domāt godīgi, bez aplin­kiem.

Panarinam ir taisnība.

Ir tikai viens domāšanas veids — skatīties patiesībai acīs. Te nevar būt apstākļu, kas at­taisnotu nepieciešamību piemiegt acis vai vis­pār novērsties.

Šī saruna notika vēl Harkovā, pirms lido­juma uz ziemeļiem. Pa ceļam Panarins

neatlaidīgi rakņājās žurnālos, un man bija laiks padomāt. «Nemirstības zirnīšiem» nāca līdz ļoti daudz sarežģītu un savstarpēji sais­tītu problēmu, kas skāra burtiski visas cilvēka esamības puses: sociālās attieksmes, politiku, ģimeni…

Un es atkal no jauna, bet šoreiz jau patstā­vīgi, pārcilāju nemirstības iespējamos vari­antus.

Saglabāt ikvienam viņa vecumu? Tas nav atrisinājums, jo nāks jaunas paaudzes un tām atkal un atkal izvirzīsies jautājums: kādā vecumā iedzert zirnīšus? Mūžīgs vecums ir apšaubāma velte. Tātad — mūžīga jaunība? Bet cilvēkam tad būs jauns ķermenis un sim­tiem gadu veca atmiņa, kas glabās simt un trīssimt gados pārdzīvoto, un simt, trīssimt vai piecsimt gados notrulināta uztveres spē­ja … Jā, vienīgais pieņemamais variants ir normāla dzīve un atjaunināšanās, vecumam iestājoties. Ne tikai fiziska, bet zināmā mē- -rā — arī garīga atjaunināšanās.

Un tomēr — kādā mērā?

Te nu tā ir — nemirstības problēmas pirmā būtība: nebeidzama jautājumu virkne un ne­kādas iespējas tuvoties otrajai būtībai.

Pilnīgai (vai gandrīz pilnīgai) garīgai at­jaunināšanai nav jēgas. Tā pielīdzināma vie­na cilvēka nāvei un jauna cilvēka piedzimša­nai. Tātad, runa var būt tikai par atgriešanos jaunībā.

Atgriešanās jaunībā. Bet zināšanas, zināt­niskā pieredze — kā būs ar tām? Vai sagla­bāt, lai pēc tam Varētu iet tālāk? Vilinoši. Tad jāsaglabā arī tas, kas mākslinieku vērš māksliniekā, bet komponistu komponistā. Taču tas nozīmē saglabāt (loks noslēdzas!) atmiņu par redzēto, dzirdēto, pārdzīvoto. Jo zinātnieks nebūs vairs zinātnieks, ja no viņa atmiņas izsvītros pārdzīvoto.

Tātad — nesaglabāt zināšanas? Vai arī iz­mantot filtru: lai zūd, tā sakot, dzīvē gūtās zināšanas un paliek gudrības, kas smeltas no

mācību grāmatām un literatūras? . . .

Un šai brīdī, jautājumu ķēdes reakcijas no­mākts, es nodomāju: labi (un likumsakarīgi), ka nemirstības problēmas atrisināšanai ir ap­vienojusies Panarina neizsīkstošā enerģija ar Vitovska humānismu.

Panarins un Vitovskis ir apmēram viena lieluma zinātnieki. Taču rakstīt par Vitovski ir daudz grūtāk nekā par Panarinu, es pat ne­pūlēšos to darīt. Starp citu, par vienu detaļu* tomēr noteikti jārunā.

Vitovskis valkā dūmakainas brilles. Jau agrāk biju kaut kur lasījis vai arī dzirdējis, ka Vitovskis sabojājis redzi, eksperimentē­dams pats ar sevi. Šeit, klīnikā «Dižais pie­kūlis», pavadot laiku garās sarunās ar Vitov­ski, man ne reizi vien radās liela vēlēšanās pajautāt viņam par šiem izmēģinājumiem. Brilles bija no parasta dūmakaina stikla, tā­tad tas nav redzes defekts. Gadījās, ka Vitov­skis noņēma brilles uz terases — spilgtā saules gaismā. Bet nekad viņš tās nenoņēma vāji apgaismotā istabā.

Reiz (tas bija trešajā dienā pēc ierašanās klīnikā) mēs ar Panarinu pastaigājāmies pa ārējo terasi. Piepeši es izdzirdēju spalgu svil­pienu, atskatījos, tomēr nevienu neredzēju.

— Tas nāca no debesīm, — teica Panarins. Dižais piekūns. Jurija Petroviča mīļākais putns. Dižais piekūns neuzbrūk putniem, kad tie atrodas uz zemes. Jurijs Petrovičs saskata šajā rīcībā cildenuma izpausmi. Toties gaisā dižais piekūns ir lielisks mednieks. Atrazda­mies lielā augstumā, tas izraugās sev medī­jumu un tad pikē ar fantastisku ātrumu: kā­dus simt metrus sekundē, pat vairāk. Dzīva lode. Un trāpa nekļūdīgi. Saskatīt piķējošu piekūnu var vienīgi Jurijs Petrovičs. Pārējie dzird tikai svilpienu.

Es jautāju, kā Vitovskis spēj ieraudzīt pi­ķējošu dižo piekūnu. Panarins atbildēja:

— Vecs stāsts. Tas notika pirms kādiem divdesmit gadiem … Netālu no šejienes ir upīte un tiltiņš. Uz šī tiltiņa mums reiz gāja raibi. Ļoti raibi. Piedzēruši nelieši šāva uz putniem. Tāpat… izklaidējās. Šeit, tundrā, putni ir galvenā dzīvība. Bez viņiem tundra butu mirusi. Kad šaušana gāja pilnā sparā, parādījās dižais piekūns. Visi putni acumir­kli metās kur kurais, jo no dižā piekūna tie baidās vairāk nekā no lodes. Jurijs Petrovičs (mēs skrējām uz tiltiņa pusi) kliedza: «Ska- Iieties, viņš izsauca uguni uz sevi.» Nieki, pie velna, nieki! Un tomēr, cik līdzīgi… Dižais piekūns lidoja lēni — it kā tīši! — liels, skaists putns ar gariem, šauriem spārniem… Iespaids bija tāds, ka viņš izliekas nemanām šaušanu, un tas saniknoja šos… šāvējus. Te nu Jurijs Petrovičs neizturēja un sāka ru­nāt— aizstāvēt piekūnu. Tā bija smalkjūtīga runa viņa parastajā manierē. Sak, tas ir rets putns, atrodas valsts aizsardzībā, nevajag šaut. Šie uzbļāva, lai viņš turot muti. Tieši tā tas bija formulēts. Es tad pirmo reizi redzēju Juriju Petroviču satracinātu. «Stulbeņi!» viņš kliedza. «Vienalga netrāpīsit…» Jā. Tobrīd mēs vēlējamies tikai vienu: lai dižais piekūns netiktu nogalināts. Un, zināt, likās ka putns mūs saprata. Tas lidoja šāvienu krustugunīs — un kā lidoja! Gandrīz verti­kāls lidojums augšup, piekūns izgaist aug­stumos, tad svilpiens — un putns parādās šāvēju degungalā … Nezinu, kā tas viss būtu beidzies. Šādas — ja tā varētu teikt — me­dības nemodina pašus labākos instinktus. Šo… šāvēju bija kādi desmit. Jā. Šāvienus izdzirdējuši, saskrēja ļaudis, šaušanu izbei­dza. Bet dižais piekūns vēl ilgi riņķoja virs tundras … Lūk, tā. Jurijs Petrovičs vēlāk ilgi studēja dižā piekūna redzes aparātu. Plēsīga-