Aleksandrs Šaļimovs - LOGS UZ BEZGALĪBU

Par laimi, nožēlot nebija laika. Pedagoga profesija paņem viņu visu. Turklāt viņš vēl ir ari ģeologs pētnieks. Vasaru — laukā, ziemu — laboratorijā. Un visos gadalaikos uz rakstāmgalda pa rokai kārtējais literārais manuskripts. Pie šī galda mazajā kabinetā (pavisam nesen ši istabiņa bija viss Saļimovu dzīvoklis), kurā līdz pašiem griestiem rūpīgi sakārtotas grāmatas, mazliet vairāk nekā divdesmit gados uz­rakstītas vairāk nekā divdesmit paša grāmatas. Par neparastiem pie­dzīvojumiem uz zemes, zem ūdens, vulkānu dzīlēs, kosmosā. Par cil­vēku komunisma pasaulē un par cilvēku «pilnveidota» kapitālisma pasaulē. Par ģeologu, polārpētnieku, dinozauru mednieku, kosmonautu dzīvi. Bez tam vairāk nekā simt zinātnisku darbu: par zemes garozas uzbūvi, par kalnu iežiem, par zemes dziļu noslēpumaino pasauli…

Aleksandrs Saļimovs ir viens no «Vispārīgā ģeoloģijas kursa» auto­riem. Viņš sarakstījis strukturālās ģeoloģijas mācību grāmatu, kas tika izdota Kubā (ari tur Aleksandrs Saļimovs strādājis par pasniedzēju). Viņa spalvai pieder pirmā monogrāfija Padomju Savienībā par An- tarktīdas ģeoloģiskās izpētes vēsturi. Rakstnieks kapitāli gatavojās ekspedīcijai un vēl līdz šim brīdim nožēlo, ka tā neizdevās. «Aiz bēdām» uzrakstīja zinātniski fantastisku stāstu «Baltā kontinenta rēgi».

«Elektriskie» pērtiķi! Zinātnisks pieņēmums vai poētisks simbols?

«Gan viens, gan otrs Gorkijs ļoti pareizi nosaucis tautas pasakas brīnumu par hipotēzes prototipu. Pamira man iznāca tuvu saskarties ar leģendu par sniega sātanu. Stāsta, ka noslēpumainā būtne atgādi­

not cilvēku. Mītot augstu kalnos sniega joslā nepieejamās alās. No tām iznākot tikai naktīs, un neviens nezina, kā viņi dzīvo. Laika-a tāpēc viņus tik ārkārtīgi reti gadās redzēt. Bet varbūt arī tāpēc, ka viņiem ir zināms mums nepazīstams maskēšanās veids. Dabai bija jā- apvelta savs pabērns ar kādu cilvēkam nepiemītošu pielāgošanās pa- zimi. Lai spētu izdzīvot neiespējamos apstākļos.

Laikam ne velti dažas leģendas, kuras gadās dzirdēt visās pasaules malās, piedēvē «sniega cilvēkam» tādas īpašības, kas atgādina manus «elektriskos» pērtiķus? Kas attiecas uz «sātaniem», varu teikt, ka neko neesmu izgudrojis. Kādā savā stāstā esmu sātanu sacelto traci ģeologu grupā aprakstījis tieši tā, kā dzirdēju no cietušajiem. Tomēr grāmatas redaktoru gan man neizdevās pārliecināt Biju spiests pārveidot stāsta beigas — izskaidrot piedzīvotās nakts šausmas ar indīgiem ziedu iztvai- kojumiem … Manuprāt, neiznāca vairs tik ticami.. .»

Liktenis piešķīris Aleksandram Saļimovam iespēju daudz ceļot. Viņš bijis Vidusāzijā, Pamirā, Kaukāzā, Kolas pussalā, Karpatos un Al- tajā, izstaigājis Krimas kalnus. īpaši braucis uz Kamčatkas vulkāniem, uz Kuriļu salām.

Padomju ģeologi, saka Aleksandrs Saļimovs, atklājuši vulkānu iz­virdumu produktos milzum daudz «ķieģelīšu», no kuriem kādreiz uz Zemes varējusi rasties dzīvība. Varbūt vulkānu darbībā iespējams at­rast atslēgu, lai atklātu vislielākos dabas noslēpumus arī uz citām planētām? Zinātniska interese par vulkanoloģiju un ar to saistīto jūras ģeoloģiju radījusi teorētisku darbu un fantastisku sacerējumu ciklu . ..

Ar rakstnieku delegācijām Aleksandrs Šaļimovs apmeklējis Japānu, Savienotās Valstis, Angliju un no jauna vairākas reizes Poliju. Tū­risma braucienos uz Indiju un Ceilonu, Meksiku un Alžīriju, Tunisiju un Maroku rakstnieku vadīja cita veida interese — interese par vis­senāko kultūru noslēpumaino sasaukšanos, par zudušo pasauļu iespē­jamo saistību ar planētas ģeoloģisko vēsturi.

Aleksandra Saļimova stāsts «Pēdējā atlanta atgriešanās» ir vēl viena zinātniski fantastiska versija leģendai^ kuru pastāstījis senatnes dižais domātājs Platons. Pēc šīs leģendas, Āfrikas piekrastes rietumu puses salas varētu būt pirms divpadsmit gadu tūkstošiem nogrimuša kontinenta paliekas. Mūsdienu ģeoloģijai ir pamats izteikt šādu minē­jumu.

Atzīmējot Aleksandra Saļimova 'ceļojumu maršrutus, vajadzētu krietni vien izraibināt ģeogrāfijas kartes. Taču vēl vairāk viņš ceļojis tomēr iztēlē — tāpat kā Zils Vems —ar spalvu rokā. Rakstnieka dinozauru mednieki (tā nosaukts kāds stāsts un viena no Alfeksandra Saļimova — fantastisko darbu autora — grāmatām) nokļuvuši Ekva­toriālās Āfrikas džungļos, kur saglabājušies tautas teiku relikta «pūķi». Stāsta «Klusā okeāna krāteris» darbība noris uz vulkāniskas salas. Bet stāstā «Tuskaroras noslēpums» darbības attīstība aptver gandrīz vai visu zemeslodi. Citos sacerējumos — «Arzahela krātera gūsteknis», «Kad klusē ekrāni», «Dīvainā pasaule» — varoņi ceļo gan pa kosmosu, gan uz tālām planētām. Stāstos «Es, Ksanta, Buks un Foma» (sākumā šī darba virsraksts bija «Tikšanās vecajā energocentrālē»), «Bēglis», «Savādais viesis» un «Planētas atkritumu aizvācēji» galvenie varoņi ir komunisma pasaules pilsoņi.

Viena no svarīgākajām Aleksandra Saļimova tēmām ir — ceļojums nākotnē,

«Manai profesijai tas ir dabiski,» rakstnieks paskaidro, «Vai atce­raties Jefremova «Vēju ceļu»? Šajā grāmatā, kas stāsta par ekspedī­ciju uz Gobi tuksnesi pēc izmirušu zvlņnešu atliekām, ir interesanti prātojumi par ģeoloģijas, paleontoloģijas un astronomijas līdzību. Pēc Jefremova domām, mācība par Zemi un Visumu atklāj neaptveramas laika un izplatījuma perspektīvas, veido gigantisku mūsu pasaules pagātnes ainu, tajā pašā laikā saasinot priekšstatu par nākotnes iespē­jām.

Man gribas vēl piebilst: ģeoloģija ir romantiska zinātnes nozare. Tajā ir daudz vairāk neatklātā kā atklātā. Dedzīga vēlēšanās izzināt ir spēcīgs fantāzijas ierosinātājs. Zils Vems, Arturs Konans Doils un Vladimirs Afanasjevičs Obručevs aizrāva mani ar Visuma izpētes romantiku. ŠI romantika ir radnieciska mūsu pasaules uzskatam, kas ari no pagātnes vērsts nākotnē. Mana aizraušanās ar ģeoloģijas zinātni sākās no fantastikas un atkal nonāca pie tās. Kā spirāles vītne…»

Jā, nevar novilkt stingru robežu starp rakstnieku — cilvēku pēt­nieku un zinātnieku — dabas pētnieku. Miljardiem pavedienu saista cilvēku ar visu pasauli, ikviens no mums ir mikrokosmoss — neap­tverams kā Visums. Cilvēks un apkārtējā pasaule — tie ir nedalāmi viengabalainas, zinātniskas un mākslinieciskas izzināšanas poli. Kād­reiz zinātniski fantastisko literatūru interesēja galvenokārt ārējā pa­saule. Zils Verns bija zinātnes un tehnikas progresa dziesminieks. Ta­gad viņa pēcteči ielūkojas cilvēka radītās tehnikas sfēras divdabīgajā sejā. Tās vēlamajās un nevēlamajās veltēs. Mums jāiemācās saprātīgi pārvaldīt otro dabu. Mūsu paaudzei jāatstāj pēctečiem tīras debesis un neapdraudēta zeme. Par to vēsta Aleksandra Šaļimova pēdējais stāsts «Planētas atkritumu aizvācēji».

Taču pašreizējā ciņa par dzīves telpu ir tikai daļa no uzdevuma. Galvenais mūsdienu zinātniskajā fantastikā ir cilvēki. Viņiem reizi par visām reizēm jānostiprina sava saprāta neizmērojamo iespēju cil­vēciskās robežas.

Tieši par to stāsta šī grāmata, kuru jūs izlasījāt. Tajā ievietotos stāstus izgaismo zinātnes un tehnikas iespējamo panākumu morālās vērtības. Rakstnieks brīdina no visai cilvēcei draudošajām kapitālisma briesmām. v

Fantastiskā brīdinājuma žanram lielu nozīmi piešķīra Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Viņš ieteica kādam literātam uzrakstīt strādniekiem ro­mānu par to, kā kapitālisma plēsoņas aplaupījuši zemi, izmantodami visu naftu, visu dzelzi, kokus, visas ogles, un atzina, ka tā būtu ļoti vērtīga grāmata.