Aleksandrs Šaļimovs - LOGS UZ BEZGALĪBU

Io pavēra durvis uz gaiteni. Tajā pašā mirklī, atbīdī­juši robotu sāņus, istabā ienāca trīs vīri. Ikdienišķi uz­valki un ikdienišķas sejas. Viens — vecākais — tumšās acenēs, iesirms, divi pārējie — pavisam jauni, apaļām se­jām, sārtiem vaigiem. Nevilcinādamies viņi devās tieši uz kabinetu. Viens no jaunajiem palika pie durvīm, abi pārējie paspēra pāris soļu uz priekšu un klusēdami pa­klanījās.

— Jūs, bez šaubām, mūs gaidījāt? — vecākais jautāja, vērīgi skatīdamies uz Rutu.

— Nē, — Ruts atbildēja, — un tāpēc jums būs jāpa­saka, ar ko izskaidrojama tik vēla vizīte. Lūdzu, sēdie­ties!

Vecākais tikko manāmi paraustīja plecus, tomēr apsē­

dās zemajā atzveltnes krēslā pie galda, pamādams jaunajam, kurš stāvēja blakus. Arī tas, nenolaizdams acis no Ruta, atslīga krēslā.

— Jūs arī, — teica Ruts, norādīdams uz trešo, kurš vēl aizvien stāvēja pie durvīm.

Vecākais pasmaidīja.

— Viņš pastāvēs, viņš ir pieradis stāvēt.

— Kā vēlaties, — Ruts noteica. — Tātad?

— Mūs atsūtīja Šefs, — vecākais iesāka. — Šefs mums uzticēja, lai nododam jums …

— Vai jūs runājat par kādu no Vienlīdzīgo Virspa- domes? — Ruts viņu pārtrauca. — Es vienmēr esmu uz­skatījis, ka visam jābūt skaidram.

— Mūs atsūtīja Šefs, — vecākais atkārtoja, uzsvēr­dams vārdu Šefs, — jūs taču neiedomāsieties, kapteini Dorington, ka ar jums nodarbosies visa Virspadome? Kaut arī jums ir tik sensacionāla slava, tas būtu preten­ciozi …

— Pieņemu jūsu aizrādījumu, — Ruts teica. — Patie­šām — šķiet, ka esmu šo to pārspīlējis… Tomēr — jūs mani pazīstat, bet es jūs ne. Vai jums nevajadzētu stādī­ties priekšā?

— Pašreizējā situācijā tas nav nepieciešams, — vecā­kais iebilda, — taču, ņemdams vērā jūsu izcilos nopelnus zinātnē, ar prieku, kapteini, stādīšos jums priekšā. Mans vārds ir Ričards, varat saukt mani vienkārši par Diku. Viņu, — vecākais norādīja uz jauno, kurš sēdēja blakus, — par Ionu, bet tam, — viņš pamāja uz durvju pusi, — ir tikai numurs — trīsdesmitais.

— Saprotu un novērtēju šo delikāto intimitāti. — Ruts paklanījās. — Varat arī mani saukt vienkārši vārdā — par Rutu.

— Pateicos, — teica tas, kurš bija nosaucis sevi par Ričardu. — Taču apsēdieties arī jūs, Rut.

— Protams, bet es vispirms gribētu šo to noorganizēt. Ko jūs, Dik, vēlētos iedzert?

— Arī tas nav gluži nepieciešams, bet, ja jūs esat tik laipns, mēs neatteiktos no stipra kokteiļa.

— Lieliski! — Ruts sasita plaukstas. — Io!

Robots tajā pašā mirklī parādījās durvīs, taču puisis, kurš stāvēja pie kabineta, pastiepa roku un aizšķērsoja tam ceju.

Ruts izbrīnījies sarauca uzacis, un Diks nepagriezda­mies izmeta:

— Palaid!

Roka noslīdēja iejā. Io ienāca kabinetā, pa ceļam uz­mezdams puisim, kurš stāvēja pie durvīm, visai nepār­protamu skatienu,

— Paplāti ar dzērieniem un glāzes! — Ruts teica. — At­nes tos stiprākos, Io. Protams, arī sulu un ledu…

Pēc pāris sekundēm galds kabinetā bija piekrauts ar pudelēm.

Ruts domīgi pētīja etiķetes.

— Vai zināt, es jums pagatavošu kosmisko kokteili. Mēs uz Plutona bijām to iecienījuši. Recepte ir diezgan sarežģīta, toties garšas ziņā… — Ruts noklakšķināja mēli. — Vai jūs neiebilstat, Dik?

— Pilnīgi paļaujos uz jums, Rut.

— Bet jūs, Ion? — Ruts uzmeta skatienu jaunajam.

— Es ari, — atbildēja puisis, ar interesi vērodams Rutu.

— Cik es saprotu, tad viņš vispār nedzer… — Ruts pameta ar acīm uz trešo, kurš joprojām stāvēja posteni pie durvīm.

Diks noraidoši pakratīja galvu.

Ruts, neteikdams vairs ne vārda, sāka jaukt kokteili. Citu pēc citas viņš atvēra pudeles un kritiski novērtēja pret gaismu dzēriena sastāvdaļas. Viesi nogaidoši klusēja, vērodami ikvienu viņa kustību.

— Nekautrējieties, — Ruts ierunājās, ar standziņu ielaizdams glāzēs ledus gabaliņus, — kamēr es gatavošu kokteili, pastāstiet, kāpēc esat ieradušies.

Diks nemierīgi noklepojās, bet Ions muļķīgi iesmējās.

— Mēs nebūt nesteidzamies, — Diks beidzot ieminējās.

— Kā nu vēlaties …

— Bet kāpēc spēlēt paslēpes? — Diks noņēma brilles un sāka tās ar salveti tīrīt. — Turklāt es esmu pārlieci­nāts, ka jūs, kapteini, jau esat visu uzminējis. Mēs atnācām jums paziņot, ka termiņš ir saīsināts. Jums… jāpievienojas šonakt.

— Hm, — Ruts teica, — šķiet, būšu par daudz pielējis no šī liķiera. Baidos, vai nav iznācis pārāk salkans. Esmu jau sācis aizmirst vajadzīgās proporcijas… Kā jūs, Dik, teicāt — termiņš ir saīsināts? Patiesību sakot, kāpēc tad tā? Esmu stingri rēķinājies ar atlikušajām trim dienām. Vai tiešām jūsu šefi nepilda džentlmeņu norunas un ga­rantijas?

— Rut, jūs pats esat vainīgs. Jūsu mēģinājums aiz­

braukt.., Vienam otram tas lika padomāt. Tāpat jūsu ne­gaidītā atgriešanās… Ja otra puse sāk neizprotami rīko­ties, tad drošības dēļ spēle jāizbeidz.

— Ak tā… Izrādās, ka man nebija tiesību pavadīt atlikušās dienas kaut vai, piemēram, Francijā.

— Protams, ne! Jūs vispār nedrīkstat tagad atstāt mūsu valsti. Jūs taču tūlīt pēc atgriešanās tikāt izsludināts par nacionālo pieminekli. Kā zināms, nav atļauts izvest na­cionālos pieminekļus uz ārzemēm. Saprotams, ari iz­braukt, ja pieminekļi spēj patstāvīgi pārvietoties.

— Kas to būtu domājis! — Ruts brīnījās. — Man par to nebija ne jausmas. Tātad …

— Visticamāk, ka jūs aizturētu Džonstaunā, ja jūs būtu līdz turienei laimīgi ticis.

— Vai tad es varētu arī netikt?

— Tāds lidojums, Rut, vienmēr ir risks.

— Tomēr ceru, ka pēc tam, kad biju atteicies lidot, šī reisa risks manāmi samazinājies, vai ne, Dik?

— Baidos to apgalvot, taču tāda iespēja varētu būt.

— Tas ir lieliski, — Ruts noteica ar acīm redzamu at­vieglojumu. — Šķiet, ka iznācis itin labs kokteilis. Lūdzu! — viņš sniedza saviem viesiem glāzes.

— Kapteini Dorington, jūs esat apbrīnojami drosmīgs cilvēks, — Diks ar cieņu teica, paņemdams glāzi. — Savu mūžu vēl neesmu tādu sastapis. Tā kā iedzert uz vese­lību būtu nevietā, ierosinu izdzert par drosmi.

—Nu Nieki! — Ruts teica, pagaršojis kokteili. — Tas ir gluži profesionāli. Tātad — ko jūs man gribat piedāvāt?

— Var būt vairāki varianti. — Diks kļuva domīgs.

— Inde, kas ātri iedarbojas, lode, lēciens no balkona… Es personiski izvēlētos pēdējo priekšlikumu. Inde nede­rētu tādam cilvēkam kā jūs, bet lode …

— Tas ir mierīgi jāapdomā, — Ruts viņu pārtrauca.

— Ceru, ka jūs mani īpaši nesteidzināsiet.

— Pagaidām ne, taču visam jānotiek šonakt.

— Tātad mums ir laiks lēnā garā izdzert šo kokteili un pat sabrūvēt vēl vienu, ja jums nebūtu iebildumu.

— Tik vēlu es nemēdzu dzert vairāk par vienu stipru kokteili, — Diks papurināja galvu. — Citādi es slikti guļu, bet man labi jāatpūšas līdz rītdienai…

— Kā vēlaties … Bet, kamēr mēs dzeram šo kokteili, vai jūs, Dik, nebūtu ar mieru atbildēt man uz vienu jau­tājumu. Tas jau sen mani intriģē …

'— Labprāt, Rut, ja vien spēšu.

— Kādēļ jūs… likvidējat tik daudz cilvēku? Es, pro­tams, nerunāju par sevi… Tā taču ir bezjēdzīga izšķēr­dība. Cilvēki — tas ir kapitāls .,.