Aleksandrs Šaļimovs - LOGS UZ BEZGALĪBU

— Tikai līdz noteiktai robežai, — Diks pasmīnēja. — Kad viņu saradies pārāk daudz, valstij tās ir zināmas rūpes, jo sevišķi mūsu gadsimtā — tehnikas un ierobe­žotu izejvielu iespēju laikmetā. Tiem, kuri nespēj no­drošināt sev dzīves līmeni atbilstoši vidējam standartam, ir jāpazūd.

— Saprotu. .. Bet vai tad valsts nav spējīga kaut vai dažiem palīdzēt? Starp viņiem taču neapšaubāmi gadās noderīgas personas… Aizritējušajos gadsimtos rg ma­zums ģēniju ikdienas dzīvē ir bijuši nepraktiski cilvēki.

— Ģēniji tagad vairs nav vajadzīgi. Viss, kas nepiecie­šams tālākai izaugsmei, jau ir radīts. Svarīgs vienīgi no­teikts ražošanas līmenis un tam atbilstošs daudzums cil­vēku, kas dzīvotu pēc vispārpieņemtā standarta. Visam, kas neietilpst šajos vidējos ietvaros, ir jāatsijājas. Kā no augšas, tā no apakšas. Tā mums tiek garantēta visu stan­dartu saglabāšana.

— Tātad — «lai zeļ viduvējība»?

— Tieši tā, Rut! Un mēs lepojamies ar to, ka esam vidējo cilvēku, vidējā vairākuma, vidēji izglītotu, vidēji inteliģentu, vidēji laimīgu iedzīvotāju zeme …

— Un neviens neprotestē?

— Protestētāji vienmēr nāca no tām galējām grupām, kuru tagad praktiski vairs nav. Tieši tur, tajos slāņos, radās sasodītie jautājumi, apmēram tādi, kādus patlaban uzdodat jūs. Un tieši tāpēc, Rut, arī jums jāpazūd, lai gan man personiski jūs imponējat.

— Pateicos. — Ruts iedzēra malku kokteiļa, — Gan­drīz viss tā kā būtu skaidrs … Man laikam nevajadzēja atgriezties uz Zemes, kaut gan, starp citu, gluži vien­alga — vai tur vai te …

— Ko jūs! — Diks mundri atsaucās. — Jūsu atgrieša­nās triumfs — vai tā nav cienīga samaksa par visu? Es jums galvoju, ka mūsu valstī daudzi labprāt mainītos ar jums liktenī. Jūs esat uz mūžu mūžiem ierakstīts kos­mosa varoņu grāmatā, jums tiks celti pieminekļi, jūs kļūsiet par skolu hrestomātiju varoni, par jums sacerēs dziesmas…

— Tātad ne jau visus vidēji laimīgos apmierina oficiā­lais laimes standarts? — Ruts piemiedza acis. — Dažs labs varētu arī mainīties?

— Protams, ne jau tagad! Diks iesmējās. — Maz­liet agrāk…

— Protams… — Ruts iegrima domās. — Un tomēr opozīcijai taču ir jābūt. Ir jābūt… Cilvēka daba ir tāda, ka viņš nevar apmierināties ar vidējo līmeni, kaut arī tas būtu vidējās laimes līmenis. Pastāv bailes, vidējās bailes, kā jūs sakāt, bet pastāv arī baiju robeža, Vai jūs par to neesat padomājis, Dik?

— Manos pienākumos neietilpst domāt par to. Ar to nodarbojas citi. Taču krematoriju jauda var tikt arī pa­lielināta …

— Tad jau neko… — Ruts viņu pārtrauca, pamanījis, ka pie durvīm stāvošajam zellim aiz muguras parādījies Io un viņa ačeles tā neparasti mirgo. — Tad jau neko, — viņš turpināja, — pienācis laiks izvēlēties. Un es esmu izvēlējies…

Diks, turēdams rokās glāzi ar neizdzerto kokteili, iein­teresēts gaidīja,

— Es esmu izvēlējies, — Ruts atkārtoja, pieceldamies no krēsla.

Zibenīgs trieciens ar kreiso roku īonam pa smakru un lēciens pie Dika, kurš nepaguva pietrūkties kājās … Ap­gāzās galds, nošķindēja stikla lauskas.

Pie durvīm stāvošais zellis metās pie viņiem, taču Io satvēra viņu no mugurpuses, un viņš ar blīkšķi aizlidoja pie ekrāniem. Kamēr Ruts un bandas barvedis ķepurojās pa grīdu, Io ar diviem vareniem savu spīļroku sitieniem pārvērta trīsdesmitā galvu par kaut ko pilnīgi bezveidīgu. Ruts jau sāka gūt virsroku, bet tajā brīdī dabūja no aiz­mugures tādu triecienu, ka uz mirkli zaudēja samaņu. Krizdams augšpēdu, viņš vēl paguva ieraudzīt Ionu ar asinīm noplūdušu seju — viņš gatavojās sist otrreiz. Kaut kur iztālēm atskanēja Dika balss:

— Tam jau pietiek, stiep aiz kājām uz balkona.

Ions pieliecās un satvēra Rutu aiz kājām, bet tajā pašā brīdī viņa asinīm noplūdusi seja mežonīgi sašķobījās, viņš atstreipujoja atpakaļ un griezīgi iebrēcās aiz sāpēm, velti pūlēdamies tikt vaļā no Io metāla pirkstiem, kas turēja savu upuri aiz biksēm. Ar to pietika, lai Ruts pa­gūtu pielēkt kājās. Taču piecēlās arī Diks. Viņa rokā kaut kas nozibēja. Ruts pazina savu pazudušo pistoli.

— Mierīgi, kapteini! Rokas! Ātri! — Diks pavērsa melno caurumu pret Ruta krūtīm. — Te ir urāna lode, skaidrs? Nu!

Ruts lēnām pacēla rokas.

— Un tagad uz balkonu — soļos, marš! Nu!

Ruts paspēra vienu soli, tad otru.

— Veiklāk, kapteini!

Atkal atskanēja Iona griezīgais brēciens.

— Kas tur ir? — Diks jautāja, nepagriezdams galvu.

— Viqš mani dedzina ar saviem pirkstiem, — Ions smakdams gārdza.

— Tad pasaki viņam, muļķi, ka tu esi cilvēks, viņam taču ir relejs . ..

— Vairs nav, — Ruts izdzirdēja Io pazīstamo balsi. — Es to izņēmu …

Blīkšķis aiz muguras lika Dikam strauji pagriezties. Viņš paguva izšaut, bet tikai vienu reizi. Apžilbis no sprādziena uzliesmojuma, viņš paspēra soli atpakaļ. Ruts pieliecās un metās viņam virsū. Ar vienu sitienu pie­tika, lai pistole izlidotu no rokas. Ar otru Ruts pievie­noja bandas barvedi vairākumam …

Smagi elpodams, viņš aplūkoja kaujas lauku. No uzti­camā Io bija atlikuši tikai daži kūpoša metāla gabali, no Iona, kuram nebija izdevies izrauties no robota ciešā tvēriena, — nebija palicis pilnīgi nekas. Nebija arī vairs «S» sistēmas robota, kuru Io bija ietriecis sašķaidītajos sarunu ekrānos. Ruts noliecās pār Dika nekustīgo ķer­meni. Arī te viss bija izdarīts. Šis sitiens nekad nepie­vīla; Ruts pacēla pistoli un iebāza kabatā. Lai nu kas, bet šī manta vēl varēja noderēt.

Pēc tam viņš sakārtoja uzvalku, nomazgājās, uzlika platmali, uzvilki vējjaku un, piebāzis kabatas ar naudu, gatavojās aiziet. Vēlreiz pārlūkojis kabinetu, viņš cieši aizvēra balkona durvis un, savienojis pārrautos sarunu iekārtu vadus tā, lai rastos īssavienojums, uzmeta tiem virsū dīvāna spilvenus un aizkaru, ko norāva no loga. Pēc desmit minūtēm sāksies ugunsgrēks, un, iekams atjēg­sies un atradīs, no kurienes nāk dūmi, uguns jau būs iznīcinājusi gandrīz visas pēdas. Katrā ziņā vismaz paies kāds laiks, iekams precīzi tiks noteikts, kas šajā ugunī gājis bojā. Ruts aizvēra durvis uz saviem apartamentiem, iemeta atslēgu atkritumvadā un nobrauca lejā hallē. Portjē pie pults pat nepacēla acis uz viņu. Portjē, pro­tams, zināja, ka caur halli kādam ir jāiziet… Viņš ne­varēja neredzēt Ruta nakts viesus.

Izgājis miklajā nakts tveicē, Ruts atviegloti nopūtās. Uzdevuma pirmā daļa bija atrisināta.

Netālu no viesnīcas ieejas stāvēja liela, melna ma­šīna. Tajā neviena nebija, arī tuvumā nevienu neredzēja.

«Tā droši vien ir viņu mašīna,» Ruts nosprieda. Viņš bez šaubīšanās piegāja, atvēra durvis un apsēdās pie stū­res. Iedarbinātais motors klusu ierūcās. Atlaidies elastī­gajā sēdeklī, Ruts nospieda pedāli. Mašīna viegli sakus­tējās un aizslīdēja pa spilgti apgaismotajām t tukšajām ielām…

Pie tilta motors negaidot noslāpa. Nebija laika no­skaidrot iemeslus. Austrumi jau metās gaiši. Tālumā parā­dījās cilvēku grupa, kas ātri tuvojās. Ruts izkāpa no mašīnas un pa akmens pakāpieniem nogāja lejā pie pa­šas upes. Te pa šauru betona malu gar krastu viņš no­kļuva zem tilta un apsēdās tumsā uz slapja, silta akmens. Pavisam tuvu klusi tecēja melns ūdens. Tas oda pēc naf­tas, mitruma un vēl kaut kā neizprotama. Skaji sarunā­damies, pa tiltu aizgāja cilvēki. Viņu balsis skanēja sa­traukti.