Aleksandrs Šaļimovs - LOGS UZ BEZGALĪBU

Pilots neatbildēja.

Ruts un Io nebija paguvuši paspert ne pāris soļu, bet sudrabotā, caurspīdīgā spāre jau bija pacēlusies gaisā un izgaisusi tumšajās debesīs.

Sākumā Rutu apdullināja drūzma aerodromā. Ļaužu straumes plūda visos virzienos, nolaizdamās un pacel­damās kopā ar klusu slīdošajām uzbrauktuvēm, no­brauktuvēm un eskalatoriem. Milzīgās zāles bija cilvēku pārpilnas, tie drūzmējās pie ārdurvīm un bāros, kas mir­dzēja no metāla un kristāla. Tūkstošifem soļu duna un apslāpēto balsu čala, skaļie paziņojumi par kārtējo avionu un starpkontinentālo raķešu laineru aizlidošanu un atli- došanu, vareno motoru rūkoņa, kas dārdēja no pacelša­nās laukumiem, daudzkrāsaino neona reklāmu zibšņi un vizuļošana, no videoekrāniem plūstošā mūzika — tas viss sakausējās grandiozā gaismas un skaņas simfonijā, kuras apslēptajā ritmā Ruts pēkšņi skaidri nojauta draudus. Jā, briesmas bija kaut kur ļoti tuvu, tagad viņš to zināja pavisam droši. Lauzdamies drūzmā caur pārejām un hal­lēm pakaļ Io, Ruts, līdz pēdējai iespējai saspringts, meta uz visām pusēm ātrus skatienus. Taču cilvēki, kuriem viņš gāja garām, bija aizņemti katrs ar savām darīšanām un savām domām. Neviens nepievērsa viņam uzmanību…

Drīz vien Io bija sameklējis Parīzes reisa reģistrācijas pulti. Visas formalitātes prasīja dažas sekundes, un pēc mirkļa Ruts un Io jau atradās nelielā salonā ar stikla , sienām. Vidū stāvēja lielas vāzes ar skaistiem, košiem ziediem, bet gar sienām — zemi, ar tumšsarkanu ķirš- krāsas ādu apvilkti atzveltņi. Atzveltņos sēdēja un zvil­nēja pasažieri, kas gaidīja avionu uz Parīzi. Dažiem līdz! bija tādas pašas sistēmas roboti kā Io.

— Apsēdieties, kapteini, — Io uzaicināja.

Ruts tomēr atteicās un, nostājies salona stūrī, sāka pē­tīt savus nākamos ceļabiedrus, ar kuriem kopā viņam būs jāšķērso okeāns. Lielākā daļa šķita biznesmeņi un ierēdņi. Viens, jaunāks, ar trulu seju un pašpārliecinātu skatienu, bija ģērbies kosmosa pilota formā, Ruta sejā pazibēja ironisks smīns. Neviens no tiem, kas atradās salonā, bez šaubām, nenojauta, kādām briesmām tiek pakļauts, lido­jot kopā ar viņu, Rutu. Lai gan lidot raķešu laineri vien­mēr ii zināms risks… Bet šoreiz risks bija nesalīdzi­nāmi lielāks. Viņa aizbraukšana taču bija bēgšana, un Vienlīdzīgo Virspadome, protams, visu jau zināja…

Salona tālākajā stūrī sēdēja dažas sievietes elegantos ceļojuma kostīmos. Ruta vērtējošais skatiens aizkavējās pie viņām. Visas, bez šaubām, piederēja pie mantīgo ap­rindām, taču neviena nebija, pievilcīga. Salonā pamazām arvien vairāk saradās ļaužu. Tagad visi krēsli jau bija aizņemti, un klātpienākušie stāvēja starp vāzēm un at­zveltņiem. Iedegās uzraksts, kas atļāva doties uz lidma­šīnām, un tajā pašā mirklī atbīdījās durvis uz spilgti ap­gaismotu gaiteni, kas veda kaut kur lejup. Durvīs parā­dījās melnmataina meitene lidostas darbinieku zilajā for­mas tērpā. Ruts sakoda zobus… Meitene pie izejas kaut kādā ziņā viņam atgādināja Kariju.

Pūlis sakustējās un lēnām sāka plūst uz gaiteni garām meitenei zilajā tērpā. Sēdošie piecēlās no savām vietām, Salons ātri kļuva tukšs.

Un tad parādījās viņa… Ruts vienā mirklī pazina, tiklīdz viņa ienāca. Ruts it kā sastinga — pārsteigts, ap­jucis, pēkšņi pilnīgi zaudējis spēkus. Sirds vispirms salē­cās, bet tad gandrīz vai apstājās …

Ar augsti paceltu galvu viņa pagāja Rutām pavisam tuvu garām. Kuplos, zeltainos matus pakausī saturēja, šaura, melna lentīte — tāpat kā toreiz viņu pēdējā tik­šanās reizē. Līdz sāpēm pazīstams profils ar augstu, brī- num daiļu pieri. Mazas, sārtas lūpas, garo. skropstu ēnas. Savā rudenīgajā skaistumā viņa vēl aizvien bija burvīga. Atturīgs ceļojuma kostīms izcēla slaidā auguma līnijas, tā ka viņa izskatījās pēc jaunas meitenes. Virs

tumšās zamšādas jakas platās apkakles atloka iemirdzējās smalka, smalka zelta ķēdīte — tā pati ķēdīte …

Viegli un ātri viņa izgāja cauri salonam, sīki klaudzi­nādama pa marmora grīdu melnos papēdīšus. Viņai se­koja divi slaidi vīrieši. Vienam no tiem rokā bija liel3 ādas portfelis.

Jau pie pašām salona durvīm, uz mirkli aizkavējusies pie meitenes zilajā formas tērpā, viņa mazliet pagriezās pret vienu no saviem ceļabiedriem un kaut ko sacīja. Tas ātri atbildēja, un viņa pasmaidīja.

Ja Ruta sirdī vēl bija palikušas kādas šaubas, šis smaids — neatkārtojamais, pasaulē vienīgais smaids — tās pilnīgi izdzēsa… Tā smaidīja tikai viņa — Ruta Regija…

Viņi nozuda gaiteņa dziļumā, jau sen bija apklusuši viņas papēdīšu klaudzieni, bet Ruts vēl aizvien nekus­tīgi stāvēja. Tagad salonā bija palicis tikai viņš viens pats. Lai gan — nē, blakus nesatricināmā mierā stāvēja Io… Meitene pie izejas jautājoši skatījās uz viņiem.

Bija jāizšķiras. Ruts dziļi ievilka elpu, it kā pamoz­damies pēc ilgas gulēšanas. Tagad taču viss ir skaidrs … Viņam vairs nav tiesību lidot. Kaut arī Regija lidotu tikai līdz Džonstaunai, viņš nedrīkst riskēt ar viņas drošību. Bet, ja Regija visu šo laiku te dzīvojusi, viņa nevarēja nezināt, ka Ruts atgriezies, tātad… Kaut gan — kāda tam nozīme? Viņa ir dzīva un, kā liekas, arī laimīga. Tas ir galvenais… «Galvenais!» Ruts domās atkārtoja, un tajā brīdī viņam šķita, ka viņš grib pats sevi par kaut ko pārliecināt…

Io nemierīgi sakustējās.

«Jā, jā, protams,» Ruts nodomāja. «Ātrāk jāpaziņo, ka nelidošu, lai viņi paspētu rīkoties, ja sakarā ar šo reisu ir bijis kaut kas ieplānots.»

Ruts paspēra dažus soļus. Kājas šķita kā no vates, Ruts ar pūlēm spēja tās kustināt.

«Vecais, tu vairs nekam nederi,» viņš domās pats sev teica, «viena acumirklīga tikšanās — un tu jau esi galīgi sačākstējis… Un vēl grasījies cīnīties ar Vienlīdzīgo Virspadomes gangu … Viņa nekad nav tevi mīlējusi, un tu to ļoti labi zināji… Saņem sevi grožos! Tu taču vēl nedomā kapitulēt…»

— Es esmu Ruts Doringtons, — viņš skaļā, noteiktā balsī pateica, pieiedams pie meitenes zilajā formas tērpā.

— Biju nolēmis lidot uz Parīzi, bet pārdomāju. Palikšu vēl pāris dienu Roktaunā. Vai varu pārcelt izlidošanu?

— Lūdzu, — sacīja meitene, nepauzdama ne vismazāko izbrīnu. — Griezieties reģistrācijā, un jums noteiks citu dienu

Viņa paspieda slēdzi, un durvis uz peronu aizvērās. Ruts pagriezās pret Io. Robota iesarkanās ačeles uz­zibsnīja un nodzisa. Bija skaidri redzams, ka Io ir pār­steigts, varbūt pat sarūgtināts par Ruta lēmumu,

Pusnakti viņi atkal bija «Paradīzē». Ieraudzījis Rutu portjē klusēdams pasniedza viņam atslēgu. «It ka es būtu gaidīts,» Ruts nodomāja. Io pavadībā viņš devās uz sa­viem apartamentiem. Viss bija tāpat kā iepriekš. Acīm­redzot viņu īsajā prombūtnes laikā neviens te nebija ienācis.

Io vēl nebija beidzis izkravāt čemodānus, te pēkšņi pie durvīm kāds pieklauvēja.

Robots jautājoši uzlūkoja patronu.

— Atver — Ruts pavēlēja.

Tuvo briesmu sajūta, kas viņu bija sagrābusi jau lid­ostā un saglabājusies pat pēc tam, kad viņš ieraudzīja Regiju, tagad teica, ka izšķirošais brīdis ir klāt. Ko lai dara, viņš taču neslēpsies. Viņš ir pieradis aci pret aci stāties pretī jebkurām briesmām. Tas ir kosmosa navi­gācijas galvenais noteikums. Un tas nekad nebija Rutu pievīlis. Turklāt viņa rīcībā vēl bija trīs dienas…