Aleksandrs Šaļimovs: LOGS UZ BEZGALĪBU

Ruts sēdēja diezgan ilgi, nedomādams ne par ko. Va­jadzēja kaut ko izlemt, bet viņš nespēja izdomāt. Tad viņš iesnaudās.

No miega viņu izrāva čaboņa un neliela lukturīša gais­mas stars. Tepat blakus kāds bija.

— Kas šeit ir? — Ruts paslējies jautāja.

— Draugi, — skanēja atbilde. — Vai tu no turienes?

— Jā, es esmu no pilsētas, — Ruts teica. — Bet jūs?

— Mēs arī, tikai mēs neesam tie, kas dzīvo augšā.

— Saprotu, — Ruts teica. — Mums laikam ir pa ceļam.

— Vai to izdarīji tu? — neredzamā balss turpināja.

— Ko tad? — Ruts noprasīja.

— «Paradīzē»… Pamatīgi svilst. Viss centrs vienos dūmos.

— Ā, — Ruts teica, — tas ir spēcīgāk, nekā biju pa­redzējis.

— Tad mums tiešām ir pa ceļam.

— Tā jau es domāju …

— Bet kā tevi sauc?

— Ruts Doringtons.

— Ehē, viņiem neizdevās vis ar tevi izrēķināties?

— Kā redzi.

— Tātad mums ir laimējies.

— Jādomā, ka man arī.

— Nu tad iesim!

— Paklausies, — Ruts piecēlās no sava akmens, — saki — kas jūs esat?

— Tie, kuri nesamierinās.

— Tas nozīmē, ka man bija taisnība.

— Kādā ziņā?

— Tāpat vien … Kādā strīdā. Es apgalvoju, ka jums ir jābūt… Tikai nezināju, kur jūs esat…

— Jā, pagaidām mēs esam spiesti slēpties. Taču pie­nāks laiks — un drīz vien …

— Kādēj jūs nedodat ziņu tiem, kuri ir nolemti pazu­dināšanai?

— Tas nav tik vienkārši. Pie mums ir tikai tie, ku­riem nav ceļa atpakaļ. Turklāt ir iespējama nodevība … Lai gan — tu pats drīz vien pārliecināsies, ka mēs ne­sēžam rokas klēpī salikuši…

— Bet katru dienu tur, augšā, iet bojā cilvēki.

— Bojā iet vājākie. Citiem atveras acis, un tie nāk pie mums. Par mums jau arī daudzi zina… Tikai klusē, jo baidās. Baiļu un melu tīmeklis audies desmitiem gadu. Nav viegli tikt no tā vaļā.

— Jā, bailes — tā ir draņķīga sajūta… Tomēr lielākā daļa to, kas ir augšā, izšķirošā brīdī būs ar jums. Es tur satiku kādu meiteni… — Ruts smagi nopūtās. — Viņas vairs nav, bet tādu kā viņa tur droši vien ir daudz. Esmu par to pārliecināts.

— Tev, protams, taisnība. Kad viņi noauda savu zir­nekļa tīklu, viņi aizmirsa vienu… Cilvēkam nevar at­ņemt viņa dzīves jēgu… Bet dzīves jēga ir pēc iespējas pilnīgāk izteikt sevi darbā, varonībā, mīlestībā — visā, kas ir saprātīgas dzīves būtība. «Vidējas laimes standarti» nogriezuši pašizteikšanās ceļus … Tad viņi sāka iznīcināt pēc kārtas visus tos, kas nesamierinājās.

— Vai «viņi» — tā ir Vienlīdzīgo Virspadome?

— Jā… Viņi tur savās rokās visu valsti. Arī valdību. Un policiju… Viņu noaustajā zirnekļu tīklā iepīti visi.

— Tā jau es domāju. Gangu mafija? …

— Viņi izauga no mafijas, kas kontrolēja spēļu na­mus, tirdzniecību ar narkotiskajām vielām un kremato­rijas. Bet tagad viņi ir īstenie saimnieki. Viss pārējais ir tikai šķietamība. Iesim.

— Pagaidi, vēl kaut kas… Sākumā es saņēmu no vi­ņiem vēstules, un tās …

— Pazuda, vai ne?

— Jā…

— Bērnišķīgs triks… Viela, kas sairdama pārvēršas gāzē. Sīs vēstules vienmēr pazūd. Tomēr visi par tām zina.

— Tātad viņš meloja, — Ruts domīgi ieminējās.

— Kas?

— Kāds žurnālists.

Neredzamais sarunu biedrs klusu iesmējās.

— Viņi visi tur melo. Kas cits viņiem atlicis? Iesim!

— Iesim, — teica Ruts.

Vēstulē lasītājam — skolniekam no Altaja (vēstule tika publicēta avīzē «Hleborob Altaja») — Aleksandrs Saļimovs par sevi pastāsta: «Esmu ģeologs, strādājis daudzās mūsu zemes malās — Vidusāzijā, Pamira, Kaukāzā, Ziemeļos, Un rakstu ne tikai zinātniski fantastiskus stāstus, bet arī stāstus par ģeologiem, par viņu darbu.»

Stāstu krājumu par patiesiem notikumiem — «Kalnu kompass» — 1960. gadā laida klajā izdevniecība «Detskaja literatūra». Jau dažus gadus pirms tam bija iznākusi Aleksandra Saļimova pirmā grāmata — «Zemes pulss». Tā bija zinātniskā daiļliteratūra — apraksti par zemes­trīcēm. Pēc tam sekoja «Dārdu aizas noslēpums», «Kad klusē ekrāni», «Maksa par nemirstību», «Dinozauru mednieki», «Tuskaroras noslē­pums», «Savādā pasaule». Sājos krājumos sakopotie stāsti ir publicēti laikrakstos, žurnālos, Ļeņingradas rakstnieku — fantastu izlasēs, ārzemju antoloģijās, tulkoti PSRS tautu valodas. [1]

Aleksandrs Šaļimovs ir docents Ļeņingradas Kalnu institūtā. Div­desmit triju gadu vecumā viņi beidza šo mācību iestādi, kas ir viena no pirmajām augstskolām Krievijā, un nu jau sen pats māca ģeolo­ģiju. Ziemā — auditorijās, bet vasarā brīvā dabā — pēc savām mā­cību grāmatām un jau studenta gados paša izstrādātiem maršrutiem.

Zinātnes par Zemi acīmredzot uz kaut kāda neredzama horizonta saskaras ar rakstnieka daiļradi. Vairāk nekā divi simti gadu ilgajā Kalnu institūta vēsturē var saskaitīt ne vienu vien talantigu literātu paaudzi. Puškina laikā tās audzēkņi bija Aleksandrs Bestuževs-Marlin- skis un Nikolajs Jazikovs. Institūtā izveidojās modernu dzejnieku grupa: Ļevs Kiklins, Oļegs Tarutins, Vladimirs Britanišskis, Leonīds Agejevs un citi. Šeit savas gaitas uzsāka izcilais padomju paleonto­logs un rakstnieks fantasts Ivans Jefremovs un akadēmiķis Vladimirs Obručevs.

Vladimira Obručeva romāni «Plutonija» un «Saņņikova zeme», tā­pat kā Žila Verna un Artura Konana Doila fantastiskā literatūra, jau kopš skolas gadiem noteica Aleksandra Šaļimova aicinājumu. Pēdējā kursā, īsi pirms Lielā Tēvijas kara, viņš izdarīja savu pirmo at-

klājumu — atrada Dienvidkazahijā dzelzsrūdu. Publicēja ari pirmo zinātnisko rakstu.

«lajos interesantajos un grūtajos gados,» atceras Aleksandrs Saļi- movs,» «jaunatne agri nobrieda. Manas paaudzes ģeologi jau mācību prakses laikā uzsāka lielu darbu. Mēs labi apzinājāmies, kādas aizsar­dzības potences ii mūsu atradumiem. Rietumeiropā jau karoja. Drīz vien ari mums bija jāvelk mugurā šineļi. Iesākto disertāciju atliku lidz labākiem laikiem …»

Dienēdams armijā, Aleksandrs Saļimovs, tiesa gan, nebūt nešķīrās no zinātnes par kalniem. Rakstnieka arhīvā tika atrasts nodzeltējis žurnāls, kurā bija ģeologa — vecākā leitnanta Saļimova — raksts «Zemes magnētisms un magnētadata.»

Bet rakstu «Ģeoloģija un tās uzdevumi Otrā pasaules kara piere­dzes gaismā» solīdā militārā mēnešrakstā publicēja jau inženieris apakš­pulkvedis Saļimovs. Tāpat kā šie neaizmirstamie izgriezumi, lūpigi tiek glabāti ari militārie apbalvojumi.

Aleksandrs Saļimovs dienēja Polijā. Viņš iemācījās runāt poliski tikpat labi kā savā dzimtajā valodā. Sava prieka pēc tulkoja Juliānā Tuvima dzejoļus. Bija viens no galvenajiem kara ģeodēzijas un topo- giāfijas mācību grāmatas autoriem. Kad tika nodibināta nacionālā zinātņu akadēmija, piedalījās pirmajā poļu zinātnieku kongresā. Jau bija sācis aprast ar domu, ka viņa liktenis ir izlemts, tomēr pēkšņi kādā jaukā dienā iesniedza raportu par demobiiizēšanos …

Tas bija 1954. gadā. Valsts dziedēja brūces. Ja ir jau gandrīz četrdesmit gadu, nav tik viegli otru reizi mainīt dzīves ritumu. Viss bija jāsāk no jauna — ar vairāk nekā pieticīgo asistenta algu, ai lekcijām, kuras apmeklēja kopā ar saviem studentiem, cenzdamies ne­likties redzam pazīstamo profesoru neizpratni. Ne mazums ūdeņu bija aiztecējis pa šiem divpadsmit dienesta gadiem. Grūtā brīdi neviļus nāca prātā saniknotā ģenerāļa pēdējās ardievas: «Apakšpulkvedi, tu vēl to nožēlosi!»