Aleksandrs Šaļimovs - LOGS UZ BEZGALĪBU

— Bet ja nu šīs organizācijas upuri ir konkrēti dzīvi cilvēki?…

— Tās ir tikai baumas, kapteini… Ja tādā pilsētā kā Roktauna kāds tiek nogalināts, slepkavam izdevīgāk at­saukties uz kādu mistisku organizāciju un novelt vainu no sevis … Būdams žurnālists, zinu, ka nekad nav izde­vies dokumentāli apstiprināt tamlīdzīgas organizācijas pastāvēšanu.

— Bet vai ir bijuši mēģinājumi to darīt?

— Bija gan … Laikam jau bija … Agrāk, iekams vel netika aizliegts par to runāt un rakstīt.

— Vai tiešām jūs neesat dzirdējis, ka ir tāda orga­nizācija, kas bez jebkāda iemesla notiesā cilvēkus vis­pirms uz izraidīšanu un nodošanu aizmirstībai, pēc tam uz nāvi?

— Dažādas tenkas jau ir klīdušas … Agrāk… Bet tās ir tikai tenkas. Nekas cits, vienīgi tenkas.

— Nekas cits, vienīgi tenkas! Nespēju ticēt, ka jūs, publisko informācijas līdzekļu korespondents, nekad ne­būtu redzējis kaut vai šīs organizācijas vārdā izsūtītos dokumentus.

— Dokumentus?

— Jā, vēstules, zīmītes.

— Nekad! — Bedža balsī skanēja tāda stingrība un pārliecība, ka Ruts vērīgi paskatījās uz savu sarunu biedru. — Jūs man neticat? — Bedžs pirmo reizi palūko­jās Rutām tieši acīs.

— Nezinu, — Ruts domīgi teica. — Tagad vairs ne­zinu … Līdz šim neticēju … Bet, ja jūs patiešām neesat redzējis, vai negribat apskatīt?

— Ko tad?

— Vienlīdzīgo Virspadomes vēstuli.

Bedža acīs pazibēja dīvaina izteiksme: viss kopā — bailes, šaubas, aizdomas, stipra ziņkāre — žurnālista pro­fesionāla ziņkāre.

— Vai jums tā ir līdzi? — viņš klusu jautāja un atkal pameta ātru skatienu apkārt.

— Jā.

— Patiešām ož pēc sensācijās, — Bedžs nočukstēja. — Parādiet taču…

— Skatieties — Ruts teica, attaisīdams kabatas portfeli.

— Skatieties — viņš atkārtoja, iebāzdams pirkstu slepe­najā nodalījumā. — Tūlīt…

Bedžs, kaklu izstiepis, saspringti gaidīja.

Ruta sejā parādījās neizpratne. Pirksts sataustīja vie­nīgi gludo ādas virsmu. Viņš ielūkojās kabatas portfelī. Slepenajā nodalījumā nekā nebija.

— Nesaprotu… — Ruts iesāka, apgriezdams kabatas portfeli otrādi. — Es to ieliku šeit, un neviens neva­rēja …

— Toties es visu saprata, — Bedžs pieceldamies pa­māja. — Tiem, kas atgriežas no turienes, — viņš norādīja ar pirkstu gaisā, — tā gadās, kapteini… Ieteicu griez­ties pie psihiatra … Tagad es skrienu … Paldies par kokteili.

Bedžs jau sen bija nozudis liftā, bet Ruts aizvien vēl sēdēja ar atvērtu kabatas portfeli uz ceļiem.

Varbūt viņš patiešām ir saslimis? … Halucinācijas? … Viņš par tām bija dzirdējis no vecajiem pilotiem.. . Bet tas bija kas cits… Kas gan pēdējo dienu notikumos ir īstenība un kas — satrauktas iztēles rotaļa? Karija — vai viņa ir bijusi? …

Atmiņas par Kariju bija tik sāpīgas, ka viņš ievaidē­jies aizvēra acis.

Nē, nē, viņš varētu sekundi pēc sekundes atsaukt at­miņā visu to dienu — no pirmās tikšanās ļaužu drūzmā līdz brīdim, kad viņš izsēdināja Kariju uz hospitāļa jumta. Viņas auguma siltumu, maigo roku pieskārienus, matu smaržu — apbrīnojami svaigu un mazliet rūgtenu, viņas lūpas … Un tā, otra Karija, guļoša uz netīra asfalta … Ai nē! … Ja viņš kādreiz patiešām zaudēs prātu, tad vienīgi no šīm atmiņām . . . Bet patlaban …

Viss jāuzņem tā, kā tas ir… Tas viss ir bijis, bet pazudusī vēstule ir vēl viena noslēpumaina epizode ne­izprotamajā cilpā, kas pamazām savelkas ap viņu … Pa tiem gadiem, ko Ruts pavadīja uz Plutona, viņš bija iemācījies iepriekš nojaust nezināmas briesmas. Arī ta­gad nevarēja būt, ka viņš maldītos …

Nekas, tur — neizmērojamos izplatījuma tālumos — viņš tādos brīžos bija paļāvies tikai uz sevi, uz savu in­tuīciju, saviem nerviem, saviem spēkiem. Arī tagad viņš rīkosies gluži tāpat… Acīmredzot palīdzību nav no kā gaidīt. Tātad… Viss ir atkarīgs no viņa. Un likme šajā pēdējā pārbaudījumā, tāpat kā tur, būs vienīgi dzī­vība. Šeit ir pat vieglāk… Tur viņa bojāeja apdraudētu visas ekspedīcijas likteni. Bet šeit, Ruts pavīpsnāja, viņš nav ne par vienu atbildīgs… Ja nu Regija… Taču viņas varbūt sen vairs nav … Viņa paša dzīvība … Ruts uz mirkli iztēlojās kosmosa dzīļu tuksnesi, ko caurauž vienīgi bezgala tālo zvaigžņu aukstais mirdzums, un at­kal rūgti un samierinoši pavīpsnāja.

Tad viņš piecēlās, salocīja kabatas portfeli, iebāza svārku kabatā un lēnā gaitā izgāja no vēsās halles ļaužu pārpilnās ielas karstajā tveicē.

* *

Dienasvidū Ruts atgriezās «Paradīzē». īo viņu sagai­dīja parastajā vietā pie durvīm.

— Vai ir kas jauns? — Ruts jautāja, ieiedams kabi­netā.

— Rezervētas vietas uz Parīzes reisu. Izlidošana no Roktaunas aerodroma tieši divdesmit divos. Lidlaukā jā­būt pusstundu agrāk.

— Tātad mēs lidosim, Io. Sagatavo bagāžu! Starp citu, vai tu nezini: tas ir tiešais reiss?

— Paredzēta viena nosēšanās Džonstaunā.

— Ak tā gan … — Ruts kļuva domīgs. Tātad vēl viena nosēšanās šajā mīļajā valstī. Ja Vienlīdzīgo Virspadomei ienāks prātā nepieļaut, ka viņš aizlido, to bez pūlēm va­rēs izdarīt arī burzmā Džonstaunas aerodromā — vienā no lielākajiem aerodromiem uz planētas… Tātad ar startu Roktaunā viņa piedzīvojumi vēl nebeigsies, ja arī tie ļautu viņam no šejienes izlidot. Neko darīt, jāap­bruņojas ar pacietību un jāgaida.

Ruts drošības dēļ pārmeklēja kabinetu. Vēstules, pro­tams, nekur nebija, bet Ruts jau nemaz necerēja to at­rast: viņš lieliski atcerējās, ka bija ielicis tumšās drānas strēmeli kabatas portfelī un nebija no tā šķīries . . . To­mēr kabineta apskate viņam atgādināja par aploksni. Arī tās nekur nebija, lai gan Ruts bija atstājis aploksni uz galda. Ruts pasauca Io.

— Liela, tumša aploksne? — Io jautājoši blenza uz patronu. — Vai tad kapteinis to nepaņēma līdzi?

— Es paņēmu tikai vēstuli. Aploksne palika uz galda.

— Konverta uz galda nebija, — Io iebilda.

— Vai tu šeit kārtoji?

— Jā. Konverta nebija.

— Tātad tu neesi to aizsviedis atkritumvadā?

— Kā var izsviest to, kā nemaz nav bijis? — robota balsī skanēja izbrīns.

Rutām atkal ienāca prātā doma, ka Io viņu muļķo. Lai gan — kādēļ? Runa taču bija par tukšu aploksni.

Io vēl aizvien stāvēja durvīs; viņa nekustīgais ska­tiens bija kā piekalts Ruta sejai.

— Piedod, Io, — Ruts pavīpsnāja, — visticamāk, ka pats būšu kaut kur iebāzis to sasodīto aploksni.

— Bet cik liela var būt šī ticamība? — Io gribēja zināt.

Ruts paraustīja plecus.

— Laikam ne visai liela.

Io pagriezās un lēnām izgāja no kabineta. Rutām šķita,

ka robots ir par kaut ko noraizējies.

* * *

Līdz aerodromam viņi nokļuva bez starpgadījumiem. Ruts nolēma bez īpašas nepieciešamības neizaicināt lik­teni … Spārngriezi vadīja «Paradīzes» pilots — šķiet, tas bija «S» sistēmas robots. Ruts un Io bija pasažieri. Pilots bija ārkārtīgi nerunīgs. Visā lidojuma laikā viņš nebilda ne vārda. Tikai nosēdinājis spārngriezi uz aero­droma ēkas jumta, pilots, nepaskatījies uz Rutu, izmeta:

— Klāt esam. Ardievu, cienījamais kapteini Dorington!

— Uz redzēšanos, — Ruts lēni teica, kāpdams laukā no spārngrieža kabīnes. — Uz redzēšanos.., Mēs taču vēl varam satikties, vai ne?