R. Samarins - DŽEKS LONDONS-ĪSS DZĪVES APRAKSTS

Bet Londona reālisms atšķiras no citu XX gadsimta sākuma amerikāņu rakstnieku reālistu daiļrades metodes un ne tikai Londona rakstnieka individuālo iezīmju dēļ. Londonam reālistam ir citāda daiļrades metode nekā jau­najam Dreizeram, Sinkleram un Norisam: Londona reā­lismā ir manāms un stiprs romantisma moments, un tā ir sociālās revolūcijas romantika, dzīvā ticība darbaļaužu masu neizsmeļamajiem spēkiem, to nākotnei.

Rakstniekam bija gan kritieni, gan smagas neveiksmes, gan rūgti maldi. Tomēr nav apstrīdama nacionālā no­zīme, kāda Londonam ir kā rakstniekam, kura labākie darbi ir dziļi tautiski savā dzīvi apliecinošajā spēkā un nereti uzrakstīti amerikāņu tautas masu atbrīvošanās cī­ņas tiešā ietekmē. Nav apstrīdama starptautiskā nozīme, kāda ir šiem darbiem, kuri aicina uz proletārisko solida­ritāti cīņā pret imperiālistisko reakciju. Ar to arī jāsāk stāsts par rakstnieka daiļrades ceļu.

Protams, ne jau uzreiz Londons sasniedza tās māksli­nieciskās meistarības virsotnes, kādas bija «Dzelzs pa­pēdis» vai «Mārtiņš Idens». Ceļš uz tām bija sarežģīts un garš. Pirmais Londona daiļrades ceļa posms ir XIX gadsimta pēdējais gadu desmits, laiks, kad Londons iz­iet uz lielās mākslas ceļa kā Aļaskas stāstu autors. 1 Ša­jos Londona stāstos skaidri iezīmējās nosliece uz varo­nības tēmu, kas viņam raksturīga vispār.

Bet šajā posmā Londons varoņdarbu izprata vispirms kā stiprai personībai dabiski piemītoša nesalaužama fiziskā un garīgā spēka izpausmi, šai personībai apliecinot sevi sīvā cīņā gan ar dabas spēkiem, gan ar cilvēkiem. Tomēr galvenais Londona brīnišķajos ziemeļu stāstos, kuri pār­steidz ar grandiozajām ainavām, viengabalainajiem rak­sturiem un asajām situācijām, ir nevis cīņa par zeltu, bet cīņa par cilvēku dvēselēm; cilvēks, kura sirdsapziņa nenosalst pat tad, kad termometrs rāda piecdesmit grādus zem nulles, — lūk, īstais Londona agrīno stāstu varonis. To stabilie panākumi Padomju Savienībā izskaidrojami vispirms nevis ar avantūristisko asumu un pat ne tik daudz ar piedzīvojuma patosu, cik ar to ētisko saturu, ar cēlajām jūtām, kuras tik bieži triumfē jaunajam Londo­nam. Augstas draudzības, tīras mīlestības un pašaizlie­dzības likumus rakstnieks pacēlis pāri rupjajai, apskur­bušajai, noziedzīgajai iedzīvošanās kņadai, par kuru viņš visbiežāk raksta ar riebumu. Bet būtu nepareizi neredzēt arī jaunā Londona asās pretrunas, kuras izpaužas viņa agrīnajos stāstos. Darba cilvēka sociālais instinkts veda viņu uz priekšu, aicināja rādīt savos darbos vienkāršus, godīgus cilvēkus, kuri klusēdami spēj veikt īstu varoņ­darbu, turpretī uz otru pusi rakstnieku grūda gan buržu­āziskā īstenība, gan buržuāziskās filozofijas stiprā ietekme, kuru viņš alkaini uzsūca, iedams grūto autodidakta ceļu no vienas modernas autoritātes pie otras, no Spensera pie Nīčes.

Iepazīšanās ar -Herberta Spensera sauso un ārēji efek­tīgo sociālo demagoģiju diemžēl tā saindēja Londonu, ka viņš vairs nespēja pilnīgi atbrīvoties no tās ietekmes.

385

Herberts Spensers, XIX gadsimta otrās puses angļu buržuāziskais zinātnieks, kurš uzskatīja sevi par Darvina sekotāju, mēģināja pārnest Darvina mācību par evolūciju un dabisko izlasi uz sabiedrības dzīvi. H. Spensers bija tas, kurš pūlējās pierādīt tā sauktās baltās rases apšau­bāmās tiesības valdīt pār citām pasaules tautām, bet tām atvēlēja tiesības vai nu pakļauties baltajam cilvē­kam, vai izmirt. Svēti pārliecināts par savu objektivitāti, H. Spensers apbruņoja amerikāņu un britu imperiālisma ideologus ar tiem «dotumiem», kurus vēlāk lika lietā, lai pamatotu tiesības uz koloniālo kundzību un ekspluatā­ciju, lai radītu mītu par veiksmīgu kapitālistu rasi, kura ir aicināta komandēt vergu rasi, nelaimīgus neveiksmi-

14 — Džeks Londons X sej.

niekus, kurus bioloģiskie dotumi lēmuši nīkšanai prole­tariāta vidē. Līdz ar Spenseru jaunais Londons reizēm sliecās uzskatīt strādnieku šķiru par cilvēces «padibe­nēm», kur visus neveiksminiekus un «vārgos» iegrūž «stiprie», kuri «dabiskās izlases» ceļā izlauzušies līdz dzīves valdošajām pozīcijām, līdz bagātībai un varai. Fridriha Nīčes baismīgie prātojumi par «kungu rasi» un «vergu rasi», viņa demagoģiskie izlēcieni pret buržuā­zisko demokrātiju, kura Nīčem šķita pārāk liberāla, pa­stiprināja Spensera ietekmi, nereti veicināja jaunā Lon­dona dumpīgo noskaņu aizvirzīšanos pa nepareizu ceļu. Jaunietim likās, ka pasaule ir briesmīgs un nebeidzams stipro un vājo kautiņš, kurā vienmēr un noteikti uzvar stiprais. Jākļūst tikai stipram, jāpiespiež pie zemes citi, tie, kuri vājāki, — tāds nu ir viņu liktenis. Aizraušanos ar tamlīdzīgām idejām veicināja arī angļu rakstnieka R. Kiplinga ietekme. Tajos gados Kiplings bija cieši sais­tīts ar amerikāņu literatūru un pat sauca par savu sko­lotāju «īsā stāsta» mākslā amerikāņu rakstnieku Bretu- Hārtu. Londons ne vien augstu vērtēja Kiplinga meista­rību, bet diemžel pakļāvās arī viņa dziļi reakcionārajiem uzskatiem par dzīvi, par attiecībām starp Eiropas un Austrumu tautām. Tamlīdzīgu uzskatu atbalsis saklausā­mas tādos Londona stāstos kā «Vilka Dēls». Tā varonis ir bezbailīgs amerikānis, kurš aizved indiāņu meiteni no viņas tēvu vigvama un uzvar indiāņus tāpēc, ka ir it kā «augstāka» būtne. Ne velti indiāņus sauc par «Kraukļu cilti». Protams, arī krauklis ir drosmīgs mednieks un plē­soņa, bet kur nu viņš lai stātos pretī vilkam! Tā jaunā Londona aizspriedumi atklājas simboliskajos nosauku­mos, kuri imitē indiāņu vārdus un jēdzienus.

Vēl asāk, vēl stiprāk Spensera un Nīčes ideju kom­plekss skan Londona agrīnajā romānā «Sniegu meita» («/l Daughter of the Snows»; 1902). Protams, šajā grā­matā ir daudz dzīvas burvības, tā atrodama gan Fronas Velzas tēlā, gan varonīgajā cīņā ar skarbo klimatu un nežēlīgajiem tikumiem, kurus galu galā uzvar Londona varoņu cilvēcīgums. Bet kā atbaida Londona pļāpāšana par baltās rases «īpašo misiju»! Cik banāli no cēlsirdīgās un gudrās Fronas mutes skan augstprātīgās Nīčes frā­zes! Laikam tikpat muļķīgi izskatās arī viņas iemīļotais kā vikings, kā tāds «gaišmatains bestija», kā Nīče sauca savu iemīļoto «kungu rases» pārstāvja tipu. īstenībā viņi

ir amerikāņu mietpilsoņi, kuri, paklausot jauna rakst­nieka gribai, atkārto ne viņam pašam, ne viņiem lāgā sa­protamos ska|os vārdus.

Tomēr, atceroties, cik krasi reizēm izpaudās jaunā Londona brieduma trūkums, cik stipri viņu ietekmēja slikti izprastās XIX gadsimta beigu buržuāzisko ideo­logu ļaunās un kaitīgās grāmatas, mēs nedrīkstam aiz­mirst arī to, ka ne jau visos viņa ziemeļu stāstos jūtama šo reakcionāro idejiņu klātbūtne. Londonam taču patiesi izdevies radīt tādu kā jaunu Amerikas ziemeļu eposu: ne velti viņš atceras gan Odiseju, gan senākās Edas dziesmas! Londona radītais eposs ir dzīvs vēl tagad, tā­pēc ka viņa labāko darbu varoņi nelaimes brīdī ir brāļi, varoņdarba brīdī — uzticami draugi, godīgi dala gan pēdējo garoziņu, gan zelta smilšu sauju, gan nāvi, kuru viņi prot sagaidīt bez baiļu trīsām. Londona varoņu vīrišķības saknes ietiecas tautas priekšstatos par cilvēka cēlumu, tautas ētikā. Tā atdzimst Londonam mežonīga­jos ziemeļos, kur, tāpat kā senos laikos, cilvēks un daba saduras viens pret vienu nogurdinošā un ilgā divkaujā.

Episkas iezīmes skaidri samanāmas arī Londona zie­meļu stāstu stilā. Stāstu episko cikliskumu nosaka tas, ka tie ir it kā liela veseluma fragmenti, Klondaikas epope­jas epizodes. Stāstu personāžus apvieno tas, ka tie visi — gan cilvēki, gan dzīvnieki — piedalās dramatiskajā ek­sistences cīņā, kura risinās uz neparasti izteiksmīgās, bet arī episki atkārtotās ziemeļu ainavas fona. Lakoniski un skopi ir darbojošos personu attēlošanas līdzekļi, ap­ģērba un speciālā ziemeļu aprīkojuma apraksti, nogu­rušo, smagā darbā aizņemto, nežēlīgās dabas izvārdzi­nāto cilvēku žesti un mīmika. Episka ir arī stāstu vārdu māksla; visbiežāk tā ir īsa, enerģiska frāze, kas piesāti­nāta ar darbības tēlojumu un psiholoģisko saturu, kurš dots darbojošos personu rīcībā, nevis viņu dvēseles stā­vokļa analīzē. Secinājums jāizdara lasītājam pašam, jaunā Londona māksla ir tāda, ka lasītājam daudz kas jāizdomā un jāuzzīmē līdz galam, jānoiet līdz galam ceļš, kuru autors viņam tikai norādījis.