R. Samarins: DŽEKS LONDONS-ĪSS DZĪVES APRAKSTS

Svētku trokšņa nogurdināts, Londons aiziet parka miglā, turp, kur mitekli atraduši bezpajumtnieki.

« — Vai patika kronēšana, onkulīt? — es pajautāju kādam večukam uz Grīnparka soliņa.

— Man, vai? «Ak tu velns,» es nodomāju, «īstais laiks izgulēties — policistu nav.» Tā nu atšāvu uz šejieni, bet man līdzi vēl kādi piecdesmit cilvēki. Nekādi nevarēju aizmigt no izsalkuma — gulēju un tikai domāju, domāju. Visu savu mūžu esmu nostrādājis, bet tagad nav pat kur galvu nolikt, un tad vēl tā mūzika, kliegšana, salūti… Un man gluži kā kādam anarhistam gribējās drāzties turpu un ielauzt pauri tam lordam kambarkungam.»

Lūk, ko domā vienkāršie angļi par kronēšanu. No viņu — kapitālisma aplaupītu un atstumtu cilvēku viedokļa Džeks Londons parāda savu laiku un tā problēmas. Viņš pa­ziņo, ka «impērijai jādara gals», un polemizē ar impē­rijas aizstāvjiem, arī ar savu iemīļoto Kiplingu, ar kūru viņš daudzējādā ziņā nav vienis prātis. Londons nosoda un izsmej britu imperiālismu. Spriezdams no izsalkušās darba tautas viedokļa, Londons paziņo par kapitālistis­kās sistēmas nederīgumu un pieprasa: «Civilizācija jā­piespiež kalpot vienkāršās tautas interesēm.» Grāmata «Bezdibeņa ļaudis» ir varens apsūdzības akts kapitālis­tiskajai iekārtai, imperiālismam.

Līdzās šai bargajai un neapstrīdamajai grāmatai jāliek daudzie Londona raksti par dažādām politiskām tēmām, kurus viņš publicēja periodiskajā presē 1900.—1908. gadā. To vidū bija ne mazums asu pamfletu, kuros Lon­dons šaustīja amerikāņu monopolus un atmaskoja to demagoģiskos mēģinājumus iztēlot sevi kā labdarīgu konstruktīvu spēku amerikāņu sabiedrības attīstībā. Sie Londona pamfleti ir asa antiimperiālistiska uzstāšanās, kas lieliska ar to, ka rakstnieks tieši nostāda pretī mo­nopolu interesēm strādnieku šķiras intereses. Minēsim rakstu «Šķiru cīņa» (1904), kas tieši aicina lasītāju sa­prast, ka pasaulē sākusies nikna cīņa starp darbu un kapi­tālu un ka šī cīņa beigsies ar strādnieku šķiras uzvaru. Rakstos «Kā es kļuvu par sociālistu», «Ko man nozīmē dzīve», «Par sevi», priekšvārdā krājumam «Šķiru karš» («The War of Classes»; 1905) Londons izvērš plašu ASV šķiru cīņas ainu, nosaka savu vietu to vidū, kuri tajā pie­dalās proletariāta pusē. Vienlaikus rakstā «Kā es kļuvu so­ciālists» — patiesā grēksūdzē, kuras autors meklē ceļu uz sociālismu, — Londons atklāti rakstīja par sevi un sa­vām pretrunām: «… es uzskatu, ka ikvienam redzams, ka mans nevaldāmais individuālisms diezgan veiksmīgi izsists laukā no manis … Bet tieši tāpat, kā es nezināju, ka esmu bijis individuālists, tā tagad, sev pašam nezi­not, esmu kļuvis par sociālistu, kurš, protams, stāv diez­gan tālu no zinātniskā sociālisma …»

Tā ir vaļsirdīga atzīšanās, un tā jāatceras, kad lasām mūsu gadsimta sākumā sarakstītos Londona romānus.

«Sniegu meitai» sekoja romāns «Jūras vilks» («The Sea-Wolf»; 1904). Pats Londons uzstāja, ka aiz piedzī­vojumu romantikas ārējām iezīmēm «Jūras vilkā» ir jā­saredz romāna idejiskā būtība — cīņa pret nīčeānismu, dedzīga kritika, kas vērsta pret to pašu karojošo indivi­duālismu, kurš piemita jaunajam Londonam. Kapteinis Vilks Larsens, «stiprais cilvēks» šī vārda nīčeāniskajā izpratnē, kas ieviesis uz sava kuģa tirānisku režīmu, cieš smagu un galīgu morālu sakāvi, samaksā ar dzīvību par savu rīcību, ko diktējis nīčeāniskais nicinājums pret citiem cilvēkiem, kurš pamatots uz aklas ticības sev kā sevišķai personībai. Londona romānā atmaskots ne tikai nīčeā- nisma karojošais individuālisms. Rakstnieks parādījis arī, cik demagoģiska ir kapitālisma nīčeāniskā kri­tika, kura ap 1900. gadu aizrāva daudzus nepieredzējušus lasītājus. Pie viņiem kādreiz bija piederējis arī pats jau­nais Londons.

Tiesa, romānā vēl nebija pozitīvas programmas, kuru varētu likt pretī Larsena deklarācijai. Bet romāna kri­tiskā būtība un antinīčeāniskā ievirze padarīja to par ievērojamu notikumu uz amerikāņu literatūras fona gad­simta sākumā. Piebildīsim, ka Londons izmantoja no­teiktu izveidojušos literāro tradīciju, kad piepildīja savu «jūras» romānu ar tik nopietnu idejisko saturu: jau XIX gadsimta 50. gados amerikāņu rakstnieks H. Melvils ro­mānā «Mobijs Diks» izvēlējās «jūras» romāna žanru, lai sarežģītā simboliskā formā izvirzītu asas amerikāņu īs­tenības problēmas. Bet «Mobijā Dikā» runa ir par cilvēka cīņu ar varenu un visspēcīgu briesmoni, kura šaušalī­gajās aprisēs nojaušams buržuāziskās sabiedrības Le- viatāns, kurā iemiesots Melvilam vēl neizprotams sabied­risko apstākļu spēks, kas nospiež cilvēku, bet «Jūras vilku» uzrakstījis mākslinieks, kas prasmīgi atmasko tos, kuri zem kapitālisma kritikas maskas jau toreiz tiecās attīstīt imperiālistiskās reakcijas idejas, piekrāpt un vest līdzi sev neapmierinātos, saglabājot sev vadoņu — «kungu rases» pārstāvju intelektuālās aristokrātijas stāvokli.

1906.—1909. gads — visnozīmīgākais, visspilgtākais Londona daiļrades attīstības posms. Šajos gados radīts «Dzelzs papēdis» («The Iroti Heel»1907), rakstu krājums «Revolūcija» («Revolution»-, 1910) un «Mārtiņš Idens» («Martin Eden» 1908—1909). Tiem piekļaujas aprakstu krājums «Ceļš» («The Road» 1907), rūgta odiseja, ko pieredzējis jauns strādnieks, kurš spiests kļūt par klai­doni, — atmiņas par rakstnieka jaunības gadiem.

«Daži viņa stāsti,» rakstīja par Londonu izcilais pa­domju kultūras darbinieks A. Lunačarskis, «īpaši lielais romāns «Dzelzs papēdis» pieskaitāmi pie pirmajiem īsti sociālistiskas literatūras darbiem.» Ne mazums amerikāņu rakstnieku uz XIX un XX gadsimta robežas mēģināja ielū­koties nākotnē. U-topijas'žanrs ASV literatūrā tajos gados pārstāvēts ar šādām grāmatām: E. Bellami «Skats atpa­kaļ» (1888), U. D. Houelsa «Ceļinieks no Altrurijas» (1894) un «Caur adatas aci» (1907). Šīm utopijām pie­mita kritiska attieksme pret kapitālismu, tajās bija sapnis par taisnīgāku sabiedrisko iekārtu. Bet Bellami un Houelsa utopijas, tēlojot nākotnes sabiedrību viskrāšņāka­jos toņos, utopiskā sociālisma garā, noklusēja, kāds ceļš būs jānoiet cilvēcei cīņā par sociālā taisnīguma nodibi­nāšanu, noklusēja briesmas un upurus, kuri ir neizbēgami šajā ceļā. Londona grāmata ir lieliska tieši ar to, ka tā veltīta smagajām kaujām par nākotni. Atteikdamies no cilvēces idilliskas nākotnes tēlošanas, Londons parādīja milzīgu tālredzību; viņš brīdināja miljoniem savu lasītāju, ka monopolu agresīvā kundzība tuvākajā nākotnē mēģi­nās uzspiest cilvēcei tādas nedzirdētas verdzības un vispārējas pakļaušanas formas, kādas cilvēces vēsture vēl nav pazinusi. V. Fosters atzīmēja, ka starp Sociālistiskās partijas biedru radītajiem darbiem ļoti svarīga nozīme ir Dž. Londona «Dzelzs papēdim» — grāmatai, kurā savā ziņā paredzēta pakāpeniska fašisma attīstība.

Te arī slēpjas Londona grāmatas sevišķā vērtība. Tā ne tikai apbruņoja cīņai pret monopolu kundzību viņa laika­biedrus, bet ir saglabājusi savu nozīmi arī mūsu dienās. Dzelts papēdis — monopolu tirānija, kuras kundzība kļūst ar katru gadu desmitu ierobežotāka, lai gan šobrīd tās rīcībā ir atoma un ūdeņraža ieroči.

Taču piepildījās arī otrs Londona paredzējums: izrā­dījās, ka dzelzs papēdis nav visvarens. Tā radītie režīmi Vācijā, Itālijā un citās Eiropas valstīs sabruka. Simtiem miljonu cilvēku jau atbrīvojušies no monopolu varas vai neatlaidīgi un sekmīgi cīnās par savu brīvību. Londona grāmata ir skaista ne vien tāpēc, ka tā saka skarbu patie­sību par ilgo cīņu starp darba tautu un monopoliem, bet arī tāpēc, ka tā aicina ticēt tautas uzvarai.