R. Samarins - DŽEKS LONDONS-ĪSS DZĪVES APRAKSTS

Pie mums jau rakstīts par to, ka «Dzelzs papēdī» atspo­guļojās Londona maldīgie uzskati par partiju, kura, pēc viņa pārliecības, celsies pret dzelzs papēdi un uzvarēs tā algotņus, špikus un rokaspuišus zinātniekus. Partija, par kuru raksta Londons, ir no tautas izolēta konspiratoru grupa, kam īstenībā nebūtu izdevies salauzt oligarhijas varenību, sagraut tās valsts mašīnu. Taču ne jau nomaldi ir galvenais Londona grāmatā (lai gan nevajag tos aiz­mirst). «Dzelzs papēdī» galvenais ir pret kapitālismu vēr­stās revolucionārās cīņas romantika, ASV strādnieku šķirai domātais aicinājums rīkoties. Bet tieši toreiz — diskusijās un strīdos XX gadsimta pirmā gadu desmita beigās — taču bija tik svarīgi panākt idejisko vienību partijas rindās, saliedēt to ap lielo proletāriskās revolū­cijas ideju!

Londona jaunais varonis — profesionālais revolucio­nārs E ver bards—ir ievērības cienīgs kā amerikāņu strād­nieku vadonis. Viņā visspēcīgāk iemiesota tā revolucio­nārā romantika, kura dveš no Londona grāmatas. Augsto mākslas, mērķi, par kuru Londons rakstīja apcerējumā par Fomu Gordejevu, viņš atradis cīņā pret monopoliem, īste­nības revolucionārās pārveides sludināšanā.

«Dzelzs papēža» bagātais politiskais saturs un stila patētika cieši saistīta ar visas Londona publicistikas sa­turu un stilu. Tas sevišķi jūtams, ja salīdzina Lverharda runas un labāko no Londona publicistiskajiem darbiem — rakstu «Revolūcija». «Tiklīdz atskanēs kaujas sauciens, septiņi miljoni vīru liela armija atbilstoši mūsdienu ap­stākļiem visiem spēkiem metīsies cīņā, lai iekarotu pasau­les bagātības un pilnīgi gāztu pastāvošo iekārtu.

Pasaules vēsturē līdz šim nav bijis nekā •šai revolūcijai līdzīga. Tai nav nekā kopīga ar amerikāņu vai franču revolūciju. Tā ir vienreizēja un grandioza,» apgalvoja Londons, pareizi nojauzdams proletariāta revolucionārās kustības vēsturisko specifiku un tās perspektīvas. Un ir svarīgi zināt, ka viņa iedvesmas pilnais raksts par revolū­ciju, raksts, kuru caurstrāvo ticība tās galīgai uzvarai, uzrakstīts ciešā sakarā ar 1905. gada Krievijas revolūcijas notikumiem: Londons saprata krievu strādnieku šķiras milzīgo nozīmi 1905.—1906. gada vēsturiskajās kaujās.

Londona reālistiskās estētikas revolucionāri romantis­kās šķautnes «Dzelzs papēdī» izpaudās sevišķi uzskatāmi. Raksturu tēlojumā, sižeta izvērsumā ar slepeno sapulču un gigantisko šķiru kauju ainām (atcerēsimies lielisko nodaļu par Čikāgas komūnu), te pacilātajā, te noslēpu­mainajā stilā dzīvo tā trauksme, tā spārnotā tiekšanās pretim ilgotajam, bet vēl tālajam mērķim, kura piemīt Londona revolucionārajai romantikai. Sīs Londona meis­tarības īpatnības vēl vienu reizi izpaudīsies ar tādu pašu spēku — daudz vēlākajā stāstā «Meksikānis».

Vienlaikus «Dzelzs papēdī» ir daudz skarba reālisma. Tas, protams, vispirms «ir strādnieku šķiras vēsturiskās pieredzes reālisms. Londons vērīgi studēja to, viņš sau­dzīgi vāca un atlasīja vēsturiskos faktus, un, kad aplūko šo romānu kā savdabīgu strādnieku šķiras cīņas enciklo­pēdiju, kas ietverta mākslinieciskā formā, var manīt, ka dažas epizodes ņemtas no Parīzes komūnas vēstures, citas atgādina 80.—90. gadu šķiru cīņas pašās ASV, bet citas uzrakstītas Presņas barikāžu kauju iespaidā. No tā arī izriet pašu romantisko ainu reālisms: tajās ir īsto noti­kumu izpratne, mēģinājums projicēt to pieredzi uz nā­kotni.

«Dzelzs papēdis» ir politisks utopiskais romāns, mil­zīgs episks audekls, kur uz pasaulnozīmjgu traģisku noti­kumu fona kustas daudzējādā ziņā tikai nosacīti — it ka ar punktētu līniju iezīmētas figūras: tādā utopiska, turklāt daudzējādā ziņā publicistiskā romānā tas ari saprotams. Citas Londona reālista talanta iezīmes atklājas «Mārtiņā Idenā». Šajā romānā Londons parādās kā no­briedis reālists, kuram galvenais uzdevums ir atveidot īstenību.

«Mārtiņš Idens» ir sociāls romāns. Tajā viena otrai pretim nostādīta Batleru, Morzu un Higinbotemu pasaule, amerikāņu mietpilsonības — no liela vēriena komersan­tiem līdz nožēlojamiem sīkmaņiem, kuri ilgojas būt līdzīgi viņiem, — un darba cilvēku pasaule, kuru vispirms pār­stāv pats Mārtiņš, viņa draugi, Lisija Konoli, romāna masu skatu dalībnieki — vārdā nenosauktie, bet vispār svarīgie varoņi. Londona romāns ir kontrastu pilns. No Morzu salona lasītājs nokļūst veļas mazgātavā, kur strādā Mārtiņš, vai arī nožēlojamā kambarītī, kur, smak- dams petrolejas lampiņas tvanā, viņš raksta savus pirmos dzejoļus un stāstus, lasa grāmatu pēc grāmatas, apgūstot pasaules kultūras vērtības un arī uzsūcot slimīgas idejas no moderno dekadentisko autoru grāmatām.

Vēl krasāki ir raksturu sociālie kontrasti: kā apgalvo Londons, īsts cilvēcīgums, īstas, neviltotas jūtas dzīvo darba cilvēku vidē — Lisijas Konoli mīlestībā uz Mārtiņu īdenu, Mārtiņa jūtās pret Rūtu, viņa attieksmē pret māsu, veco biedru draudzībā-. Turpretī Morzu un Batleru pa­saulē jūtas ir neīstas — tā ir Rūtas rotaļa ar Mārtiņu, gatavība pārdoties par slavu un bagātību. Tieši tā var nosaukt Rūtas izturēšanos pret Mārtiņu, pazīstamu rakst­nieku. Viņu šķiršanās skats — Rūtas morālās krišanas skats — ir briesmīgs, nežēlīgs, bet arī patiesīgs. Lūk, kur savu talantu visā pilnībā atklāja Londons, kurš prata nīst un nicināt buržuāzisko pasauli! Šajā skatā ietverts bur­žuāziskās kultūras un morāles noliegums un nosodījums, ass, šķirisks mīlestības buržuāziskās izpratnes novērtē­jums. Šķiru konflikti, kas politiskajā romānā «Dzelzs pa­pēdis» izteikti kauju masu skatos, sociālajā romānā «Mār­tiņš Idens» atklāti divu jaunu cilvēku sarežģītajās attiecībās, Mārtiņa cīņā par pagātnes kultūras vērtību apgūšanu, viņa centienos radīt jaunas kultūras vērtības, kuras principiāli atšķiras no senatnes, lai cik skaista tā būtu.

Lielu vietu romānā ieņem jaunais cilvēks, kas nomainīs cilvēkus, kuru dvēseles sakropļojusi privātīpašniecisko at­tiecību pasaule. Jaunā cilvēka — nākotnes vēstneša vaibsti saskatāmi Mārtiņā. Viņa talantā apslēpta jauna pasaules uztvere. Mārtiņš ir darba tautas radīts un audzināts, viņš nes sevī tās morāli, tai piemītošo īstenības izpratni.

Turklāt Londons, kas pats izgājis grūto darba dzīves skolu, stāv tālu no salkanās klanīšanās to no tautas nā­kušo cilvēku priekšā, kuri lauž sev ceju uz mākslu. Lon­dons arī pats zināja, ka šo mērķi var sasniegt tikai ar milzīgu prasīgumu pret sevi, ar sasprindzinātu darbu, kas paver ceļu uz zināšanām, kuras citiem — tādiem kā jau­najiem Morzēm — nāk viegli, tāpēc ka viņi tās saņem no pieredzējušiem skolotājiem, no privileģētām skolām.

Problēma par jauno inteliģenci, kura nāk no strādnieku šķiras rindām un ir gatava atdot tai savus spēkus, par šīs inteliģences veidošanos iemiesota ne vien Mārtiņa, bet arī — varbūt ar ne mazāku spēku — Lisijas Konoli tēlā. Kā atplaukst viņas dvēsele, cik ātri nobriest viņas rosī­gais un enerģiskais prāts, bagātinājies ar zināšanām, ku­rām piekļūt viņai palīdzējis Mārtiņš! Varbūt viņa nostā­jusies uz šī ceļa tikai tāpēc, lai nebūtu zemāk par Mārtiņu, kuru viņa uz visiem laikiem un pašaizliedzīgi iemīlējusi, bet romāna beigās viņa jau ir tik patstāvīga, viņas per­sonība ir tā attīstījusies, ka viņa jūtas stiprāka par Mār­tiņu, runā ar viņu kā gudrs un gādīgs draugs.