R. Samarins: DŽEKS LONDONS-ĪSS DZĪVES APRAKSTS

Starp citu, no šīs cēlās ieceres iznāca apmēram tas, kas aprakstīts «Lielās mājas mazajā saimniecē». Ciemā, kas izauga ap galveno ēku, kuru būvēja pēc Londona plāna, mūždien drūzmējās visādi iebraucēji. Vienus vili­nāja iespēja redzēt slaveno rakstnieku, citus — izredzes par brīvu padzīvot starp Kalifornijas pakalniem un bir­zēm tāda moderna autora impozantajā tuvumā, vēl ci­tus — Londona bezgalīgā viesmīlība.

Londons joprojā'm rakstīja daudz, bet viņa darbos aiz­vien biežāk ieskanējās neīstas notis, parādījās sīkas un viņa necienīgas tēmas. Tas redzams romānos «Mēness ieleja» (1913) un «Lielās mājas mazā saimniece» (1915),

Reizēm īstenība, kas stāvēja tālu no izpriecām un iz­klaidēšanās, kurām nodevās rančo apmeklētāji, atgādi­nāja sevi, turklāt diezgan asi. Londonu ģimenē jokojot sauca par Vilku: viņš prasmīgi atdarināja vilku kauk­šanu, sūti:dažreiz darīja to, lai parādītu, ka viņš dusmojas* Londonam patika šī jokainā iesauka. Savas saimniecības galveno ēku viņš gribēja nosaukt par Vilka namu, par savu midzeni, kur viņš, beidzot apmeties uz palikšanu, varēs dzīvot cepuri kuldams. Vilka nams bija iecerēts kā pils: tam pasūtīja dārgas koku sugas, retus būv­materiālus, krāsainā granīta bluķus… Un, lūk, kad Vilka nams bija gandrīz pabeigts un Londons gatavojās svinēt savu ieiešanu tajā, kāds naktī aizdedzināja ēku, kura bija it kā rakstnieka sapņa iemiesojums. Izmeklē­šana neko nedeva; acīmredzot arī pats rakstnieks ne vi­sai uzstāja, lai tā notiktu. Ugunsgrēks vārda tiešā no­zīmē bija satriecis viņu: kas un par ko varēja tā atrieb­ties viņam? Bet varbūt viņš sen vairs nav savs cilvēks tiem, kuri būvēja viņa māju un strādāja viņa labā? Tā viņš arī palika dzīvot nelielā vienkāršā mājiņā turpat pie nodegušā Vilka nama.

Pēdējos Londona mūža gadus, kuri, no malas vērojot, šķita laimīgi, nesa viņam aizvien lielāku slavu un naudu, aptumšoja daudzi bēdīgi notikumi. Citādi nevar nosaukt, piemēram, to faktu, ka Džeks Londons, kurš tik asi bija vērsies pret imperiālistiskajiem kariem un paziņojis presē par savu solidaritāti ar meksikāņu revolucionāriem, 1914. gadā pieņēma Hersta avīžu koncerna priekšlikumu braukt par kara korespondentu uz Meksiku, kur amerikāņu im­periālisti bija sākuši atklātu intervenci, lai nožņaugtu re­volūciju. Protams, viņi maskēja šo kārtējo iejaukšanos Meksikas lietās ar cēlām runām par demokrātijas aizstā­vēšanu. Un Londons — «Meksikāņa» autors! — pazemo­jās tiktāl, ka ar zināmu līdzjūtību aprakstīja amerikāņu imperiālistu uzturēšanos Meksikā. Sociālists Džeks Lon­dons attaisnoja amerikāņu imperiālisma noziegumus Meksikā! Pilnīgi saprotams, ka ASV sociālistiskā prese atsaucās uz šo Londona rīcību ar rakstnieka pozīcijas taisnīgi asu nosodījumu. Raksti par Meksiku ir īsts Lon­dona pagrimums. Bet tajos pašos gados otrs amerikānis Džons Rīds rakstīja savus lieliskos aprakstus par meksi­kāņu tautas cīņu pret muižnieku un monopolu diktatūru.

1916. gadā Londona saites ar Sociālistisko partiju, ku­ras bija kļuvušas gadu no gada vājākas, pilnīgi pār­trūka. Londons publicēja vēstuli, kurā paziņoja par savu izstāšanos no partijas un paskaidroja tās iemeslus. Sie iemesli bija nopietni: Londons ar pilnām tiesībām pār­meta partijas līderiem oportūnismu, partijas proletārisko pozīciju atdošanu. «Dārgie biedri,» Londons rakstīja, «es aizeju no Sociālistiskās partijas tāpēc, ka tai trūkst uguns un cīņas. Tāpēc ka tās spraigums šķiru cīņā ir vā­jinājies …

… Tā kā pēdējos gados visa sociālistiskā kustība Sa­vienotajās Valstīs ir kļuvusi miermīlīga un vienmēr ir gatava ielaisties kompromisos, mana apziņa atsakās san­kcionēt manu tālāko atrašanos partijā. Tāpēc es izstājos no tās.» Tie, protams, ir godīgi un pareizi vārdi. Bet arī pats Londons, kas sevi uzskatīja par amerikāņu strād­nieku šķiras rakstnieku, tajā laikā bija ielaidies kompro­misā ar tiem, pret kuriem cīnījās amerikāņu strādnieki, ar tiem, kuri tagad ekspluatēja viņus vēl nesaudzīgāk nekā tajos gados, kad mazais Džeks Londons piecpa­dsmit stundas stāvēja pie darbgalda, lai nopelnītu savus nožēlojamos centus. Londona vēstulē ir daudz taisnības, bet vēl vairāk atsvešināšanās, kas tajā laikā auga un kļuva stiprāka rakstniekā, kaut gan sagādāja viņam pa­šam ne mazumu ciešanu. Smagajā krīzē, ko pārdzīvoja partija, pie kuras Londons bija pieskaitījis sevi vairākus gadus, viņš redzēja arī pats savu sakāvi, bet baidījās atzī­ties sev.

Londonu mocīja smaga un grūti dziedināma slimība, kuru viņš bija atvedis no saviem klejojumiem pa tropiem; viņu mocīja arī alkoholisms, par kura varu viņš bija uz­rakstījis briesmīgu grāmatu «Džons Miežagrauds» (1913), kura daudzējādā ziņā attēlo pēdējos smagos rakstnieka mūža gadus. Saasinājās aknu slimība, kas sagādāja vi­ņam pastāvīgas fiziskas ciešanas. Tiesa — pat vēlajos Džeka Londona portretos mēs redzam to pašu mazliet kautro smaidu, to pašu atklāto jautro skatienu, ko viņa agrajās fotogrāfijās. Bet nevar neticēt iespaidiem, kurus par novecojošo Džeku Londonu saglabājis tāds vērīgs rakstnieks kā Sinklers Lūiss. Tajos gados viņš bija pa­visam jauns un ie.pazinās ar Londonu, strādājot par sek­retāru pie rakstniecēm Makgouenām, kuras dzīvoja Kar- melas ciemā, kur viņas apmeklēja Londons.

«Džeks tolaik vairs nebija klaidonis un avantūrists,» atceras S. Lūiss. «Tagad viņš bija provinces iedzīvotājs, kurš pilnīgi nodevies bridžam un cūku audzēšanai. Viņš brauca uz Karmelu pie Stirlingiem 1 . Un kaut gan šis di­žais cilvēks neparasti draudzīgi izturējās pret vājo, rudo un pilnīgi nepazīstamo sekretāru, pēdējais ar skumjām šēcināja, ka Džeks acīmredzot ir pilnīgi apmierināts, spē­lējot bridžu no pusdienas laika līdz vēlai naktij.

Izdabūjis no kāda kaimiņa «Dūjas spārnus» un stāvē­dams pie galda, lielais Meistars, drukns, plecīgs, vienkāršā, neiecietinātā kreklā ar melnu kaklasaiti, ar

nepārtraukti augošu izbrīnu skaļi lasīja vieglās, dzirksto­šās Džehnsa rindas. Pēc tam viņš nometa grāmatu un sa­cīja: «Kurš tad galu galā man pateiks, kas tas ir par mur­gojumu?»

Nabaga Vilks! Jaunais Lūiss bija gan taisns, gan ne­taisns pret viņu: ar visu jaunības godīgumu, kas nepie­dod tiem, kurus jaunībā ciena, neko, kas var viņus dis­kreditēt, viņš nosodīja Džeku Londonu par to garīgā pa­grimuma, sašļukuma stāvokli, kādā Lūiss ieraudzīja viņu, kādreizējā klaidonības oreola apstaroto. Bet kā Sinklers nesaprata, kas saniknoja veco Vilku Džeimsa «vieglajās, dzirkstošajās rindās»! Tas pats, kas saniknoja Mārtiņu Idenu tā paša Džeimsa vai kāda amerikāņu XX gad­simta sākuma dekadenta rindās, — tas, ka trūka dzīves patiesības, trūka tā «lielā mērķa», kuru Londons neaiz­mirsa arī tagad, kad bija kļuvis par bridža cienītāju un saimniekoja savā rančo slims, aizlauzts, noguris …»

1916. gada septembrī viņš vēl uzrakstīja lielisko stāstu «Kā argonauti senatnē», kas bezbēdības un skumju pilns aicināja uz romantiku un piedzīvojumiem, no kuriem brī­numainā kārtā- kļūst jaunāka cilvēka sirds. Novembrī rakstniekam kļuva sliktāk. 20. novembra vakarā viņš vēl runāja ar Cārmianu par skolu, kuru viņš gribēja atvērt pie rančo. No rīta viņu atrada bezcerīgā stāvoklī: vai nu viņš bija nejauši ieņēmis pārāk lielu pretsāpju nar­kotiku devu, vai arī tā bija nedaudz aizplīvurota pašnā­vība … «Līdz nāvei noguris» — šos vārdus daudzi bija dzirdējuši no viņa 1916. gada rudenī.