R. Samarins - DŽEKS LONDONS-ĪSS DZĪVES APRAKSTS

Ar visu to kāda raksturu un dzīvu seju, likteņu un ne­prātīgajā cīņā par zeltu radušos specifisko situāciju ba­gātība!

14»

387

Ziemeļu stāsti atspoguļo arī Londona uzskatu evolū­ciju. Tā, piemēram, aizvien skaidrāk tajos saklausāms

mantrausības nosodījums, aizvien noteiktāk izskan doma, ka cilvēks pārvēršas par zvēru ne vien tajos gadījumos, kad viņam jācīnās par savu dzīvību, bet vēl biežāk — kad viņu apžilbinājis zelta spožums.

Ziemeļu stāstos izvēršas arī indiāņu tēma. Agrīnajos stāstos indiāņi ir balto «vilku» apspiestais un aplaupī­tais «kraukļu» klans, bet pamazām indiāņi Londona epo­pejā it kā atliec plecus, viņu cēlie, viengabalainie rak­sturi stājas pretī balto ierāvēju plēsīgumam un nodevībai. No neveiksminiekiem, kuri nekurn par savu traģisko lik­teni, indiāņi kļūst par karavīriem, kuri vīrišķīgi mēģina aizstāvēt savu kādreizējo brīvību vai atriebties baltajiem ienācējiem. Par to vēstī stāsts «Veco vīru sazvērestība». Parādās stāsti, kuri pilnīgi veltīti ziemeļu indiāņu dzī­vei, apdzied viņu drosmi un godīgumu.

Apmēram ar 1901. gadu Londona daiļradē iezīmējas jauns un ļoti svarīgs posms. Viena no visagrākajām tā izpausmēm ir jau minētais Londona raksts par Fomu Gordejevu, «aktīvā reālisma», augstiem sociāliem mēr­ķiem kalpojošā reālisma programma.

XX gadsimta sākumā, kā jau bija teikts Londona dzī­ves aprakstā, rakstnieks- tuvinās organizētajai strādnieku kustībai, iepazīstas ar sociālistiskās kustības vareno vē­rienu visā pasaulē.

«Vairākus gadu desmitus pirms pirmā pasaules kara,» rakstīja Fosters, «strādnieki sociālisti nelokāmi piekopa šķiru solidaritātes politiku streiku laikā, strādnieku šķiras politiskās partijas radīšanas, arodbiedrību demokrātijas attīstīšanas, arodbiedrību organizēšanas pēc ražošanas principa, godīgas arodbiedrību vadīšanas, strādnieku šķi- riskās apziņas audzināšanas, sociālisma sasniegšanas cī­ņas politiku …» Protams, aplam būtu aplūkot Londona daiļradi šī gadsimta sākumā kā Sociālistiskās partijas po­litikas tiešu atspulgu visos šajos punktos. Bet labāko šajos gados uzrakstīto Londona darbu galvenais saturs ir pār­steidzoši tuvs daudzām svarīgām problēmām, par kurām raksta Fosters. Daudzos savos šī laika darbos Londons ru­nāja par kapitālisma bojāejas vēsturisko nepieciešamību, par strādnieku šķiras uzvaru, par gaidāmo sociālisma tri­umfu. Londons kā mākslinieks un publicists aicināja strādnieku šķiru uz vienotību, uz organizētu cīņu, uz so­lidaritāti, bargi nosodīja renegātus un reformistus. Lon- dons savos aprakstos daudzināja Jūdžinu Debsu — ame­rikāņu strādnieku drosmīgo vadoni. Darba cilvēks — vienalga, vai tas ir matrozis īdens, pats Debss, mazais strādnieks stāstā «Atkritējs», meitene Lizija Konolija no konservu fabrikas, pagrīdnieks no «Dzelzs papēža», — kļūst par Londona īsto varoni. Strādnieku šķiras attēlo­šanā tā laika daiļliteratūrā viņš paveica vairāk nekā jeb­kurš cits rakstnieks ASV. Demokrātiskā tematika, apga­rotā himna darbam, darba cilvēku tēli, plašā ASV soci­ālās dzīves aina — tas viss saista Londona daiļradi ar amerikāņu literatūras lielo nacionālo tradīciju — ar Volta Vitmena tradīciju. Bet, būdams sava laika rakstnieks, Londons rada varonīgas darba un kapitāla cīņas ainas, ieskicē konkrētus amerikāņu strādnieku šķiras pārstāvjus, kuri apzināti cīnās par sociālistisku nākotni.

Un tomēr arī šajos gados, kad Londons aizvien vai­rāk domā par strādnieku šķiras lomu, kad viņš aizvien pārliecinātāk runā par to, ka kapitālisms lemts bojāejai, kad viņš aizvien neatlaidīgāk sludina sociālās revolū­cijas tuvumu, viņa uzskati ir pretrunīgi un bieži vien ne­nobrieduši. Londons daudz ko nebija sapratis Kārļa Alarksa mācībā. Līdz ar ticību strādnieku šķiras spēkam un nākotnei viņā mita daudzi reakcionāri aizspriedumi. Viņa priekšstati par strādnieku šķiras partiju un īpaši par tās taktiku un stratēģiju bija panaivi un vedināja viņu, dzimušu romantiķi, kļūdaini domāt, ka priekšrocī­bas ir tādai slepenai sazvērnieku organizācijai, par kādu iztēlota partija «Dzelzs papēdī». Šīs un citas pretrunas atspoguļoja gan paša Londona pasaules uzskata īpatnī­bas — viņš nenonāca līdz zinātniskā sociālisma teorijas pilnīgai izpratnei —, gan pašas Sociālistiskās partijas stāvokli ASV. Runājot par pirmajiem partijas pastāvēša­nas gadiem, Fosters atgādina domstarpības tajā, asās diskusijas. «Pieaugošā antagonisma sekas,» raksta Fos­ters, «bija vairākas partijas šķelšanās, kuras beidzās ar vispārējo nacionālo šķelšanos 1912. gadā.»

Protams, naidīgu grupējumu un grupu pastāvēšana, idejiskais sajukums un dažādu frakciju cīņa nevarēja neietekmēt Londona pasaules uzskatu. Viņš taču uzska­tīja sevi par Sociālistiskās partijas biedru, centās dzīvot tās dzīvi, būt tās publicists un lektors. Un, lai kādas būtu Londona pretrunas un maldi XX gadsimta pirmajā gadu desmitā, strādnieku šķira un tās cīņa pret kapitālismu, par sociālistisku nākotni ieņem viņa daiļradē dominējošu vietu.

Atceroties to, nevajag arī vienkāršot rakstnieka'daiļra­des un pasaules uzskata attīstības ainu šajos gados. Arī toreiz Londons rakstīja darbus, kuri nebija saistīti ar strādnieku šķiras tēmu; to vidū ir, piemēram, jau minē­tais romāns «Sniegu meita», daudzi jauni ziemeļu stāsti un pirmie Klusā okeāna cikla stāsti. Tālāks ziemeļu stāstu problemātikas izstrādājums stāstos par dzīvnie­kiem bija tādi spoži darbi kā «Senču asinu balss» («The Call of the Wild»1903) un «Baltais Ilknis» («White Fang» 1906). Šajos pašos gados radīta grāmata «Ceļo­jums ar «Zibeni»» («The Cruise of the Dazzler»; 1902) un «Zvejas patruļas stāsti» («Tāles of the Fish Patroh', 1905), cietsirdīgais stāsts par bokseriem «Spēle» («The Game»-, 1905), kuru caurstrāvo žēlums pret profesionā­lajiem bokseriem. [7]

Romāns «Mārtiņš īdens» arī nav vārda tiešā un pilnīgā nozīmē romāns par strādnieku šķiras dzīvi. Bet gan tajā, gan daudzos citos Londona darbos izpaudās — reizēm ļoti sarežģītā un netiešā formā — jaunie uzskati, kurus tajos gados tik alkaini apguva Londons ASV strādnieku šķiras cīņas ietekmē.

Vienlaikus vairākos šī posma darbos strādnieku šķiras tēma skaidri izvirzās pirmajā plānā. Tā vispirms ir grā­mata par Anglijas darba cilvēku dzīvi — «Bezdibeņa ļau­dis» («The People of the Abyss»1903).

Cik spēcīga, cik briesmīga grāmata! Lūk, tas viss dveš to «smago, rupjo un atbaidošo, taču neviltoto patiesību», par ko Londons cildināja Gorkija meistarību! Londons nolaidās kapitālistiskās sabiedrības dibenā tieši tajos gados, kad sākās drāmas «Dibenā» triumfa gājiens pa pasaules teātriem ..»

Londona grāmatas pirmā apraksta nosaukums ir «No­kāpšana ellē». Apli pēc apļa mums paveras kapitālistis­kās sabiedrības elle, kurā lemts mocīties miljoniem vien­kāršo cilvēku. Londons rada satriecošu darba cilvēku stā­vokļa kopainu, ieskicē atsevišķus portretus, atsevišķus raksturus. Viņa grāmata bieži pārvēršas par portretu sē­riju, kuros žurnālists un mākslinieks savstarpēji papil­dina viens otru. Kliedzošie sociālie kontrasti kļūst vēl asāki uz ironiski attēloto svinību fona: piedzērušie Lon­donas strādnieki, lietum drūmi smidzinot, auro un līk­smojas kronēšanas svētkos par godu Edvardam VII, dīk- dienīgajam princim, kurš nācis karalienes Viktorijas vietā. Cik maksā šī kronēšana, cik naudas iztērēts tai pilsētā, kur ir simtiem tūkstošu izsalkušo, kur cilvēki iz­dara pašnāvību tāpēc, ka nav ar ko ēdināt bērnusl