R. Samarins: DŽEKS LONDONS-ĪSS DZĪVES APRAKSTS

Ar agrāko spožumu uzrakstīts arī jaunais ziemeļu stāstu cikls par Smoifka Belju piedzīvojumiem Smoke Dellew Tales» 1912) un novele «Kā argonauti se­natnē …» — pēdējais Londona romantika darbs. Starp citu, šajos stāstos ir ne mazums pretrunu.

Konkrētas vēstures izjūtas pilnās, aizraujoši sasprin­dzinātās romāna «Zvaigžņu klaidonis» ainas arī stāsta par jaunām Londona radošās attīstības šķautnēm. Bet «Zvaigžņu klaidonī» stipri atbalsojas Londonam rakstu­rīgā aizraušanās ar ASV modernajām mistiskajām teori­jām, saskaņā ar kurām cilvēka «nemirstīgā» dvēsele ceļo gadsimtos, iemiesodamās jaunā miesā, lai sāktu jaunu dzīvi.

Turklāt vēl dažādu laikmetu tēlojumam Londona ro­mānā cauri vijas diezgan vecas un maldīgas domas par to, ka viss cilvēces vēsturē atkārtojas, ka rases pazīmes, asins sastāvs nosaka cilvēka izturēšanos, kas visos laikos un visos apstākļos ir vienāda, kad runa ir par dzīvē vis­svarīgāko — par mīlestību, par varoņdarbu, par nāvi. Tas viss mazina grāmatas vērtību. Diemžēl jūtama arī tieša Kiplinga atdarināšana. Bet stāstā «Pirms Ādama» Lon­dons mēģināja ne visai nopietnā formā atveidot pagātni, kas viņu aizrāva, turpretī «Klaidonī» viņu iepazīstam kā vairāku vēsturisku noveļu autoru. Šo noveļu varoņus it kā saista kopīgs liktenis — amerikāņu justīcija viņus visus ved uz elektrisko krēslu. Romānā skan protests pret ame­rikāņu sabiedriskās dzīves nedabiskumu un konvenciona­litāti: dažas no «Klaidoņa» vēsturiskajām novelēm, kaut arī atgādina uzmetumus, pieder pie Londona spēcīgāka­jām lapas pusēm. īpaši minēsim stāstu par to, kā necil­vēki mormoni sausā stepē iznīcina pārceļotāju karavānu.

Lūk, kāpēc Londona daiļrades pēdējos gadus visumā tomēr nevar raksturot tikai kā progresējoša pagrimuma gadus. Pareizāk ir redzēt Londona daiļradē šī gadsimta sākumā amerikāņu buržuāziskās īstenības pazudinātu iz­cila rakstnieka kliedzošo .pretrunu spēju saasināšanos un cīņu.

* * *

Daudzās pasaules valstīs populārais Londons jau savas dzīves laikā bija pazīstams arī Krievijā. Izcilais krievu rakstnieks A. Kuprins jau 1911. gadā jūsmoja par Lon­dona stāstiem. Tajos, kā izteicās Kuprins, «jūtama dzīva, īsta asins, milzīga personiskā pieredze, īstenībā pārdzī­voto ciešanu, darbu un novērojumu pēdas». Tieši šī dzī- vuma, patiesīguma dēļ Londona darbi, kuri, pēc Kuprina domām, «apveltīti ar neliekuļotības un dabiskas ticamības strāvojumu, rada tik valdzinošu, neatvairāmu iespaidu».

Jau kopš pirmajiem padomju sabiedrības pastāvēšanas gadiem Londona talants pie mums bija atzīts un pienā­cīgi novērtēts. Viņa darbus mūsu valstī iespieda masu me­tienos, laida klajā atsevišķās grāmatās un krājumos, tie bija atrodami hrestomātijās un lasāmajās grāmatās, pēc kurām mācījās jaunie padomju pilsoņi. Londonu augstu vērtēja Gorkijs. N. Krupskaja atceras, ka viens no Lon­dona stāstiem — «Dzīvotgriba» iepaticies Ļeņinam.

Pareizi un dziļi Londonu novērtēja A. Lunačarskis savā pārskata kursā «Rietumeiropas literatūras vēsture tās sva­rīgākajos momentos», kurā Lunačarskis iekļāva tikai to, ko uzskatīja par sevišķi svarīgu XX gadsimta pasaules literatūrā. «…Teica, ka tas esot rakstnieks izklaidei, pie­dzīvojumu rakstnieks, ne vairāk. Tas nav pareizi,» ap­galvo Lunačarskis, nosaukdams Londonu par «Amerikas dižo rakstnieku».

Raksta «Ko man nozīmē dzīve» (1906) beigās Londons, nosakot dzīves mērķi, rakstīja: «Mani interesē šīs ēkas (sabiedrības ēkas. — Tulk. piez.) pamati. Te es ar prieku ņemtu rokās lauzni, lai strādātu plecu pie pleca ar inteli­ģentiem, sapņotājiem un apzinīgiem strādniekiem, un, laiku pa laikam vērīgi ielūkodamies, kas notiek augšā, liktu šūpoties visai ēkai. Pienāks diena, kad mums būs vēl vairāk darbaroku un laužņu un mēs sagāzīsim šo ēku ar visiem tās puvekļiem un neapraktajiem miroņiem, ar tās baismo savtīgumu un zemisko aprēķinu. Tad mēs iztīrīsim pagrabus un uzcelsim cilvēcei jaunu mājokli, kurā nebūs pils zāļu izredzētajiem, kurā visas istabas būs gaišas un ērtas un kur varēs elpot tīru un spirdzinošu gaisu.

Tādu es redzu nākotni.»

Šī nākotne ir mūsu dienas. Top šī jaunā ēka cilvēcei, par kuru sapņoja Londons, un vēršas plašumā cīņa pret neapraktajiem miroņiem, kuri vēl aizvien dornā, ka vi­ņiem izdosies apturēt vēstures gaitu, tās nepielūdzamo likumu darbību. Un ir saprotams, ka tie, kuri būvē šo jauno, gaišo ēku, kas iemieso cilvēces vistīrākos sapņus, saskata Londonā savu draugu, savu rakstnieku: Londons, kurš ne vienu reizi vien dēvēja sevi par strādnieku šķiras rakstnieku, savas labākās grāmatas taču radījis viņiem.

R. Samarins